Kandavā, 12.12.10, Atis Freipičs

Un, kad Jānis cietumā par Kristus darbiem dzirdēja, viņš sūtīja divi no saviem mācekļiem. Un lika tam sacīt: „Vai Tu Esi tas, kam jānāk, jeb vai mums citu gaidīt?” Un Jēzus atbildēja un tiem sacīja: „Noeita un atsakait Jānim, ko jūs dzirdat un redzat: Akli redz, tizli iet, spitālīgi top šķīsti, kurli dzird, miroņi ceļas augšā un nabagiem tiek sludināta prieka vēsts. Un svētīgs ir, kas pie Manis neapgrēcinājas”(Mt 11:2-6).

      
Kad lasām Adventa laikam paredzētos evaņģēlija tekstus, praktiski visos tajos mēs varam saskatīt kādu centrālo tēmu, kas vijas cauri visam šim laikam. Šīs Rakstu vietas mums atgādina par ceļu, par ceļa sagatavošanu… Par ceļa sagatavošanu uz mūsu katra sirdi, jo mēs gaidām kādu atnākam. Pie mums katra. Mēs gaidām atnākam mūsu Pestītāju. Mēs esam aicināti Kunga atnākšanai pie mums katra jau pavisam drīz, proti, Ziemassvētkos, bet mēs tiekam ļoti nopietni aicināti gatavoties arī kādai citai Kristus atnākšanai, tai, kas notiks laiku beigās… Un kā par to jau runājām Baznīcas gada noslēgumā, Mūžības svētdienā, ir tik ļoti svarīgi, ka visas savas dzīves garumā gatavojam ceļu Kristus atnākšanai pie mums tad, kad mēs katrs reiz iesim pāri savai Jordānai.
      
Jā, mēs varam atšķirt kalendāru un redzēt, kad notiks Kristus atnākšana Ziemassvētkos, taču mēs nevaram paredzēt ne šīs Kristus otrreizējās atnākšanas laiku, ne arī to, kad Dievs mūs katru aizsauks no šīs pasaules. Tādēļ ir tik svarīgi būt nomodā. Tādēļ ir tik svarīgi nepagurt šajā ceļa gatavošanā.
      
Kā jau to varam izlasīt lielākajā daļā Adventa evaņģēlija tekstu, centrālā persona, kas caur Jauno Derību mums nemitīgi atgādina par ceļa gatavošanu, ir Jānis Kristītājs. Cilvēks, par ko pats Jēzus saka, ka viņš ir augstāks nekā pravieši, ka no sievām nav dzimis neviens lielāks par viņu.
      
Lasot par Jāni, rodas iepaids, ka, ja nu starp cilvēkiem mums varētu būt kāds paraugs, kā praktizēt tādu nopietnu garīgas dzīves ceļu, tad tas pilnīgi noteikti varētu būt viņš. Nu liekas, kur gan varētu atrast vēl garīgāku cilvēku. Viņš atsakās no pasaulīgiem priekiem, viņš gavē, viņš atklāti nostājas pret grēku… Ja tā paskatāmies un padomājam- tāda varena autoritāte, kam sekot…
      
Un, domājot par to, es nonācu pie domām: vai nav tā, ka mums katram tik ļoti ir vajadzīgas šādas autoritātes? Autoritātes mūsu Kristīgajā dzīvē. Autoritātes, kurās klausīties, kurām sekot… Un es domāju, ka mūsu kristīgās dzīves sākumposmā tas tiešām mums katram ir īpaši svarīgi. Jo, ja nesaņemam barību, nevaram augt. Vismaz ar mani tā pilnīgi noteikti ir bijis. Man ir bijis ļoti svarīgi, ka man tuvumā ir bijuši cilvēki, no kuriem esmu varējis daudz saņemt.
      
Domājams, šāda milzīga autoritāte neskaitāmiem cilvēkiem tolaik ir bijis Jānis Kristītājs. Cilvēks, kuram sekot, cilvēks, kuru ņemt par paraugu savai dzīvei… Noteikti daudziem viņš ir bijis kā ticības dzīves ideāls…
      
Un te pēkšņi mēs dzirdam, ka Jānis, šis lielais Dieva vīrs, nu jau cietumā būdams, sūta divus savus mācekļus pie Jēzus ar jautājumu- vai Tu esi tas, kam jānāk, jeb vai mums citu gaidīt…? Šis Jāņa jautājums vienkārši šokē… Un to saka cilvēks, par kuru pats Kristus saka, ka no sievām nav lielāks dzimis par viņu… Jānis sāk šaubīties, vai Jēzus tiešām ir Dieva Dēls… Vai Tu esi tas, kam jānāk, jeb vai mums būs citu gaidīt…
      
Tas parāda, ka arī Jānis Kristītājs, lai arī pravietis, tomēr ir tikai cilvēks… Cilvēks, kas ir vienkārši pildījis kādu Dieva dotu uzdevumu. Cilvēks, kas ir spējīgs arī kļūdīties…
      
Un, manuprāt, šī Rakstu vieta mūs katru nopietni, ļoti nopietni brīdina- akli nepieķerieties savām autoritātēm, saviem garīgajiem tēviem. Vienmēr atcerieties, ka arī viņi ir tikai cilvēki, kam Dievs ir uzticējis kādu uzdevumu. Varbūt lieli cilvēki, tomēr tikai cilvēki… Arī viņi var kļūdīties. Tādēļ ir tik svarīgi saprast, ka viņi ir tikai instrumenti Dieva rokās. Ir svarīgi satvert, ņemt to, ko Dievs caur viņiem mums vēlas iedot, taču vienmēr acu priekšā paturēt un lielāko godu dot Pašam Devējam. Ja to nesapratīsim, tad agri vai vēlu mums nāksies smagi vilties. Vilties šajos cilvēkos un, iespējams, pat pašā kristietībā…
      
Varbūt ticības dzīves sākumā tas būs grūti, tomēr ir svarīgi ieklausīties vārdos, ko Jāņa evaņģēlija 3. nodaļā pats Jānis Kristītājs saka par sevi un Kristu, proti:,, Viņam vajag augt, bet man iet mazumā.” Jānis Kristītājs to saka mums visiem. Kristum vajag augt jūsos. Mīliet savus garīgos vadītājus, cieniet viņus par to, ka viņi atļauj Dievam sevi lietot, tomēr ļaujiet viņu vietai jūsu sirdī iet mazumā un Kristum tur pieaugt. Saskatiet Kristu visā tajā labajā, ko caur viņiem varat saņemt… Saprotiet, ka Dievs ir tas, kas jums visu šajā pasaulē dod… Skatieties uz augšu, uz augšu!
      
To šodien, trešajā Adventā, laikā, kad Kristus atnākšana, Viņa piedzimšanas svētki ir tik tuvu, mums katram vēlas pateikt un atgādināt šie Mateja evaņģēlija vārdi.
      
Domāju, tas īpaši mūsu draudzē ir tik svarīgi, īpaši šajā laikā vajag to saprast. Saprast, ieklausīties un ļoti nopietni ņemt vērā Kristus vārdus, ko Viņš arī katram mums šajā brīdī saka: „Un svētīgs ir, kas pie Manis neapgrēcinājas”. Āmen.

Jums vēl varētu interesēt...