Kandavā,Ziemassvētki 2010.g. Dievkalpojums bērniem. Atis Freipičs

Lk.2:1-20
       Ir kāds sens stāsts par kādu aitu ganu.

       Reiz dzīvoja kāds vīrs, kas tumšā naktī izgāja meklēt uguni. Tajos senajos laikos nebija sērkociņi un šķiltavas, uguni varēja iekurināt tikai, paņemot ogles no cita uguns. Viņš staigāja no mājas uz māju un klauvēja pie katrām durvīm. „Mīļie ļaudis, palīdziet man,” viņš lūdza. ,, Manai sievai nupat kā piedzima bērniņš, man jāiekur uguns, lai sasildītu viņu un mazo bērniņu…” Bet bija dziļa nakts, cits gulēja aizmidzis, cits vienkārši negribēja atvērt… neviens šim nabaga vīram neatbildēja…

      Vīrs gāja un gāja, līdz piepeši viņš lielā tālumā ieraudzīja uguni spīdam. Viņš devās uz to pusi un ieraudzīja, ka uguns kuras klajā laukā. Šo uguni kurināja kāds vecs aitu gans. Apkārt ugunskuram gulēja vesels bars baltu aitu, un gans sēdēja pie ugunskura un tās sargāja. Kad vīrs, kas meklēja uguni, piegāja pie aitām, pēkšņi pamodās trīs milzīgi lieli, nikni suņi, kas gulēja pie gana kājām.Pēkšņi notika brīnums: suņi metās vīram virsū, tie gribēja skaļi riet un vīram kost, taču, cik dīvaini, tie nespēja izdvest ne skaņas un nevarēja arī iekost… Vīrs gribēja iet tālāk, lai nonāktu pie uguns, taču priekšā gulēja aitas, cita citai līdzās sagūlušās. Tad vīrs uzkāpa aitām uz muguras un pa tām devās pie uguns. Un, cik dīvaini, notika otrs brīnums- neviena no aitām nepamodās, pat nepakustējās.

       Kad vīrs bija piegājis pavisam tuvu pie uguns, sarosījās gans. Šis gans nebija tāds labsirdīgs- viņš bija vecs un īgns vīrs, nelaipns pret visiem cilvēkiem. Un, ieraudzījis svešinieku tuvojamies, viņš svieda tam ar lielu asu nūju, ar ko viņš parasti aizstāvēja savas aitas pret plēsīgiem zvēriem. Un notika trešais brīnums- šī nūja lidoja vīram taisni virsū, tad pēkšņi pagriezās un svilpdama aizlidoja uz citu pusi. Vīrs piegāja pie gana un izteica savu lūgumu, ka viņa sievai piedzimis bērniņš un viņam tik ļoti vajag uguni, lai viņus abus sasildītu. Vecais gans, būdams tāds īgns un nelaipns vīrs, labprāt būtu atbildējis- nē, tu nedrīksti ņemt uguni-, taču viņš bija redzējis visus tos brīnumus, ka suņi nebija varējuši ne riet, ne kost, ka aitas nebija jutušas, ka svešinieks staigā pa viņu mugurām un ka nūja bija pagriezusies un aizlidojusi sāņus… No tā visa ganam sametās tā kā bail… un viņš neuzdrīkstējās liegt svešajam vīram uguni. ,, Ņem, cik tev vajag,” viņš vīram strupi atteica…

      Bet pa to laiku uguns bija jau gandrīz izdzisusi. Nebija nevienas pagales, bija tikai ogles. Un svešajam vīram nebija nekāds trauks, kur varētu sabērt ogles, lai viņš tās varētu aiznest uz mājām… To redzēdams, gans vēlreiz teica:,, Ņem, cik tev vajag!”, un viņam bija prieks, ka vīrs nevarēs aiznest uguni. Bet notika nākamais brīnums- vīrs noliecās un ar kailām rokām lasīja kvēlojošās ogles no pelniem un lika savā mētelī… Un viņa rokas neapdega, un mētelis arī neaizdegās…

       Kad šis nejaukais gans to redzēja, viņš brīnījās,kā tas var būt- suņi nekož, aitas nebīstas, nūja lido garām un nenogalina, un tagad vēl uguns nesvilina…. Un viņš pasauca atpakaļ svešinieku un jautāja viņam:,, Kas šī ir par nakti? Un kā tas nākās, ka visa radība tev izrāda žēlastību?” Un svešais vīrs atteica:,, Es tev to nevaru nekādi pasacīt, ja tu pats to neredzi…” Un viņš devās prom, lai ātrāk varētu sasildīt sievu un bērniņu…

       Ganam tomēr gribējās šo noslēpumu uzzināt, un viņš iztālēm devās nopakaļ svešiniekam, līdz nonāca tur, kur vīrs dzīvoja. Tad gans ieraudzīja, ka šim vīram nav pat savas būdiņas, kur dzīvot, ka viņa sieva un bērniņš guļ kalna alā, kur ir tikai kailas, aukstas akmens sienas… Un te pēkšņi cietajā, dusmīgajā gana sirdī pamodās žēlsirdība. Viņš domāja, kā tad nabaga mazais jaundzimušais bērniņš var izturēt tādā aukstā alā, un viņš vēlējās viņiem palīdzēt. Viņš no savas gana somas izņēma mīkstu, siltu, baltu aitādu un iedeva to svešajam vīram, lai uz tās guldot bērnu…

      Un notika liels brīnums. Tieši tajā brīdī, kad vecais, dusmīgais gans parādīja žēlsirdību, viņam it kā atdarījās acis, un viņš ieraudzīja to, ko agrāk nebija varējis saskatīt, un sadzirdēja to, ko agrāk nebija varējis sadzirdēt. Viņš ieraudzīja, ka viņu cieši visapkārt apņem vesels pulks ar sudrabspārnotiem eņģeļiem. Un viņi visi dziedāja un spēlēja un skaļām balsīm slavēja Dievu par to, ka šonakt ir piedzimis Pestītājs, kas atpestīs pasauli no grēkiem. Eņģeļi bija visapkārt, tie bija alā, tie bija ārā uz kalna, tie lidinājās pie debesīm… Un visi viņi slavēja šo Bērnu.Tad gans saprata, kāpēc bija redzējis tik daudz brīnumu šajā naktī… Saprata, kāpēc visa radība šajā naktī priecājās un nedarīja nekā ļauna. Un to viņš visu redzēja šajā tumšajā naktī, kaut agrāk neko tādu nebija varējis pat nojaust.

      Un ganam bija tāds prieks, ka viņš nometās ceļos un slavēja Dievu kopā ar eņģeļiem.

       Ja mēs tā padomājam, vai šis stāsts nav līdzīgs notikumiem, ko tikko lasījām no Lūkas evaņģēlija? Arī tur Jāzepu un Mariju neviens neuzklausa. Arī tur neviens neatver viņiem sava nama durvis. Jēzus gan nepiedzimst alā, bet tikpat necilos apstākļos, Bērniņš piedzimst kūtiņā…

       Un kā jums liekas, ko mēs varam no šī tikko dzirdētā stāsta mācīties? Mēs varam mācīties, cik gan svarīgi ir iet kopā ar ganiem raudzīt, kas noticis tur , Betlēmē. Kā mēs to varam? Mēs, tie, kas to zināsim, teiksim, ka šis stāsts taču ir divtūkstoš gadu vecs un Betlēme taču ir tik tālu no mūsu mājām… Tomēr tā nav, visi šie notikumi notiek ne tikai toreiz, tie notiek arī šodien, tie notiek katru gadu atkal no jauna. Un Betlēme nav nekur tālu, tā ir tepat, mums katram pavisam tuvu. Kā to samanīt, kā ieraudzīt, kā piedzīvot? Nu, kā mēs dzirdējām, vajag redzīgas acis un mīlestībā atvērtu sirdi… Kur tās dabūt? To dzirdējām stāstā. Lai kādi mēs esam, Dievam ir svarīgi, ka mēs dodamies Jēzu meklēt. Tāpat kā šis dusmīgais gans. Tāpat kā gani Bībelē. Ja tikai dodamies meklēt Jēzu, kaut vai nezinām, kur īsti ir Betlēme. Ja ejam Viņu meklēt, Viņš nāk mums pretī! Un, atraduši Jēzu, tad ar Viņa palīdzība spēsim atvērt savu sirdi un parādīt žēlsirdību… To no mums sagaida Dievs. Tad mūsu acis atvērsies.Un tad kopā ar eņģeļu pulkiem varēsim slavēt Dievu par viņa žēlastību. Tad varēsim redzēt Kristus godību.

      Kā to saka vecā sieva, kas reiz senos laikos ir stāstījusi šo stāstu, ko es jums tiko stāstīju: „Bet to, ko gans redzēja, to arī mēs varētu redzēt, jo katru Ziemassvētku nakti pie debesīm lidinās eņģeļi, ja vien mēs spētu tos saskatīt.

      Un to tu atceries, jo tas viss ir tikpat patiesi, kā es redzu tevi un tu redzi mani. Tas nav atkarīgs ne no svecēm, ne no lampām un nav svarīgi, vai spīd saule vai mēness, ja vien mums ir tādas acis, kas spēj redzēt Dieva godību. Āmen.

Jums vēl varētu interesēt...