Kandavā, 16.01.11. Atis Freipičs

Rm12:17-21

      Šajā Romiešu vēstules fragmentā apustulis Pāvils pieskaras kādai ne visai ērtai tēmai… Mēs visi, kas būsim lasījuši Bībeli, taču zināsim par tām galvenajām tēmām, par ko runā evaņģēliji un visa Jaunā derība. Un trīs no pašām svarīgākajām tēmām vai centrālajām līnijām, kas vijas cauri evaņģēlijiem, ir pazemība, mīlestība un piedošana. Īpašības, ko tik koncentrētā veidā varam saskatīt pašā Kristū. Īpašības, kas pirmajā brīdī, tā neiedziļinoties, liekas izpildāmas, realizējamas mūsu dzīvē. Taču es domāju, ka katrs, kas godprātīgi būs mēģinājis tās tā konsekventi realizēt savā kristīgajā dzīvē, zinās, cik tas patiesībā ir grūti, patiesībā mūsos nav tik daudz spēka, lai to realizētu.

      Jo mēs zinām, ka, piemēram, mīlēt mums tuvus vai līdzīgi domājošus cilvēkus nav jau nemaz tik grūti. Mīlēt cienījamus cilvēkus, tādus, kas ir mūsu autoritātes, arī. Škietami mīlēt arī visus tos, ko nepazīstam, mums, ticīgiem cilvēkiem, arī nemaz nešķiet tik neiespējami. Jo īpaši laikā, kad esam nesen iepazinuši Dievu, esam savā pirmajā sajūsmā, liekas, ka mīlam visu pasauli ap mums. Bet, es domāju, mēs katrs zināsim, kā ir tad, kad nonākam situācijās, kad saskaramies ar cilvēkiem, kas mums dara pāri, kas mums vēl ļaunu, mūs pazemo. Nu tā godīgi- vai mēs viņus spējam mīlēt? Vai es spēju mīlēt cilvēku, kas, piemēram, atbild uz manu mīlestības apliecinājumu ar kājas spērienu jeb iespļauj man sejā…? Laikam jau nē… Ko tādu spēj vienīgi Kristus. Mēs neviens savā cilvēciskajā vājumā to nespēsim. Mums vajag Kristus palīdzību. Bet kā mēs to varam saņemt? Un, es domāju, te katrs ticīgs cilvēks sacīs, ka tas no Kristus ir jāizlūdz. Un tā ir taisnība, par to nav ne mazāko šaubu… Taču ir vēl kas , manuprāt, ļoti būtisks, ko Dievs šādā situācijā no mums katra sagaida. Un ,es domāju, ne tikai šādā gadījumā, bet jebkurā situācijā, kad no Dieva ko lūdzam. Dievs mums katram saka- tad, kad tev vajag manu palīdzību un tu mani lūdz, es sagaidu vēl kaut ko no tevis: izdari no savas puses pie šīs lietas tik, cik tu vari (varbūt tas kādreiz būs pavisam maz, tomēr- tik ,cik tu vari), un tu piedzīvosi, ka Es tev palīdzēšu. Tas tā ir visās lietās mūsu dzīvē. Pat lietās, kas saistītas ar mūsu ticību. Dievs pie mums var sākt darboties tikai tad, kad esam pēc Viņa aicinājuma spēruši pretī kaut vismazāko, tomēr vienu soli, lai atvērtu savu sirdi Viņa gaismai.

      Šais Pāvila vārdos mēs skaidri redzam, ko no mums prasa Dievs. Viņš neprasa, lai mēs tā uzreiz mīlētu savus ienaidniekus. Dievs mums prasa to, ko mēs varam, tik, cik mēs varam. Ne vairāk. Pāvils raksta: „Neatmaksājiet nevienam ļaunu ar ļaunu, domājiet par to, ka varat labu darīt visiem cilvēkiem.” Vēl viņš lūdz: „Ja iespējams, turiet mieru ar visiem cilvēkiem.” Nu, mēs nevaram nevienu no viņa puses piespiest, lai viņš turētu šo mieru, taču katrs no savas puses mēs taču to varam…! Dievs nepieprasa uzreiz mīlēt, Viņš tikai aicina neatriebties un turēt mieru.

       Un vēl kādu ļoti svarīgu lietu Dievs no mums sagaida. Pāvils raksta, lai paēdinām savus ienaidniekus, kad tie ir izsalkuši, lai dodam tiem dzert, kad tie izslāpuši…

       Ir kāds stāsts, ko daudzi no jums pilnīgi noteikti būs lasījuši, iespējams, arī es to esmu jau kādreiz jums stāstījis. Šis stāsts ir no Viktora Igo grāmatas „Nožēlojamie”. Tur stāstīts par kādu katordznieku, kurš ilgus gadus pavadījis katorgā,kļuvis par ļaunu un nocietinātu cilvēku, tagad savu sodu ir izcietis un atbrīvots. Šis cilvēks nu beidzot ir brīvībā, viņam ir nauda, taču neviens viņu nevēlas redzēt savā tuvumā, ceļā, kurā viņš dodas, viņam pat nav iespējams nevienā krogā paēst, kur nu vēl pārlaist nakti. Visur, neskatoties uz to, ka viņam ir nauda, ka viņš var labi samaksāt, viņu raida projām, no viņa izvairās. Līdz vēlā naktī, atmetis visas cerības atrast kādu vietu, būdams jau gatavs pārlaist auksto nakti klajā laukā, Žans Valžāns, tāds bija viņa vārds, nejauši nonāk kādā nelielā mājiņā, kurā dzīvoja vecs, sirms bīskaps. Apbrīnojamā kārtā bīskaps neizturas tāpat kā visi pārējie ļaudis. Viņš Valžānu uzņem vislielākajā sirsnībā, neprasīdams par to nekādu samaksu un dodams no savas pieticības to labāko, kas viņam ir. Bīskaps dzīvoja ļoti askētisku dzīvi, vienīgās greznumlietas, kas viņa mājās atradās, bija sudraba svečturi un vērtīgs sudraba galda piederumu komplekts. Kad visi, ieskaitot namatēvu, bija devušies pie miera, Valžānu sāka vajāt doma par sudrablietām. Beigu beigās, neskatoties uz vecā bīskapa sirsnību un viesmīlību, izbijušais katordznieks naktī nozog šos sudraba galda piederumus un dodas projām. Bīskaps patiesībā neguļ, visu to redz, taču necenšas zagli aizkavēt. Viņš arī nevienam neko nesaka un arī neziņo par zādzību… Tomēr ar to nekas nebeidzas. Nākamajā dienā pilsētiņas žandarmi aiztur katordznieku, tas viņiem liekas aizdomīgs, un viņi to pārmeklē. Un ,protams, viņi atrod pie viņa un atpazīst bīskapa sudrablietas. Tie viņu apcietina, aizved pie vecā, sirmā vīra, taču ko viņiem atbild bīskaps? Viņš saka žandarmiem, ka nav apzagts un ka pats iedevis sudrablietas Valžānam. Un piedevām vēl bīskaps saka: „Es saprotu, ka, šīs lietas pārdodot, jūs nekādu lielo naudu nedabūsiet, es taču jums devu arī sudraba svečturus, kādēļ jūs tos nepaņēmāt?” Un viņš ieliek Valžāna rokās arī svečturus… Žandarmi katordznieku atbrīvo, tas aiziet pilnīgi apjucis, viņš vienkārši nesaprot, ko domāt… Cietuma vietā viņš tiek apdāvināts, atriebības vietā saņem nepelnītu piedošanu…. Tas nav saprotams, viņa pasaules uzskatos ierāmējams… Valžāns dodas ārā no pilsētas un uz vientuļas kalnu takas satiek kādu mazu zēnu. Zēns priecīgs tuvojas pa ceļu, rotaļādamies ar naudas gabalu- 20 sū monētu, ko viņš, grūti strādājot, šodien bija nopelnījis. Viņš jautri to met gaisā un ķer, līdz brīdī, kad uz takas viņam blakus ir pretī nākošais katordznieks, naudas gabals izkrīt no rokas un noripo pie Valžāna kājām. Katordznieks uzbrien monētai ar savu lielo zābaku, un, lai kā mazais puika lūdzas, viņš naudu neatdod. Zēns raud un lūdzas: „Kungs, lūdzu, atdodiet man manu naudiņu, lūdzu, lūdzu….” Taču Valžāns izliekas to nedzirdam, viņa sirds ir cieta un auksta kā akmens… Visbeidzot viņam puikas raudāšana un lūgšanās apnīk un viņš to aizdzen. Vēl ilgi aiz ceļa līkuma ir dzirdama mazā puikas raudāšana. Līdz tā izgaist vakara klusumā… Te pēkšņi vecā, rūdītā katordznieka sirdī notiek lūzums. Lūzums, kas pilnībā pārvērš visu viņa turpmāko dzīvi. Visi šie nesenie notikumi ar bīskapu pēkšņi ataust atmiņā, riņķo viņa galvā, puikas naudas gabals, ko viņš tikko tik negodīgā ceļā bija ieguvis, sāk degt kā uguns viņa rokā. Pēkšņas sirdsapziņas mokas sāk plosīt viņa sirdi… Šis ļaunais, nocietinātais cilvēks, kas asaras nav pazinis gadiem, raud, raud vairākas dienas. Kristus Gaisma, tāpat kā kādreiz Saulu, vēlāko Pāvilu, cilvēku, par kura pierakstītajiem Vārdiem mēs šodien runājam,toreiz uz Damaskas ceļa, tagad viņu bija apspīdējusi. Bīskaps uz viņa galvas bija, Pāvila vārdiem runājot, sakrājis kvēlojošas ogles. Un, kad tā notiek, tās pirmajā brīdī rada neizturamu sajūtu, līdz pienāk brīdis, kad tās uzliesmo, uzliesmo un deg kā Kristus dzīvu darošā uguns šī cilvēka sirdī, lai nekad vairs neapdzistu…

       Ko no šīsdienas rakstu vietas Romiešu vēstulē un arī no šī stāsta mēs varam mācīties? Mēs varam mācīties, ka pat šķietami visļaunākajā cilvēkā dziļi apslēpta, iespējams, līdz pēdējam nocietināta, taču tomēr joprojām dzīva mīt tā dievlīdzība, kas mūsos ir saglabājusies vēl no radīšanas, no laika, kad cilvēks vēl nebija kritis grēkā. Tā ir mūsu sirdsapziņa. Īpašība, kas ir katram, lai cik ļoti viņš arī varbūt nevēlētos to atzīt. Un mūsu uzdevums ir, darot labu, dot iespēju tai šajos cilvēkos pamosties. Uz to mūs mudina šie apustuļa Pāvila vārdi. Uzvarēt ļaunumu ar labu… Un tikai tas būs tas vienīgais un īstais ceļš, Dieva ceļš, kas mūs vedīs pretī patiesai mīlestībai.

      Lai mums katram Dievs dod spēku, Sava Svētā Gara spēku, lai mēs vienmēr, kad tas ir vajadzīgs, spētu pārvarēt sevi un uzdrošinātos spert šī ceļa pirmo soli. Āmen.

Jums vēl varētu interesēt...