Kandavā, 23.03.11. Atis Freipičs

Mk 8:31-38

      Šajā pašā Marka evaņģēlija 8. nodaļā, tikai dažus pantus iepriekš, Jēzus uzdod saviem mācekļiem kādu jautājumu. Viņš jautā: „Ko ļaudis saka Mani esam, kas Es Esmu?” Un mācekļi viņam atbild, ka citi saka, Viņš ir Jānis Kristītājs, citi, ka kāds no praviešiem… Kristus turpina Savu jautājumu tālāk: „Bet ko jūs par Mani sakāt, kas Es Esmu?” Un Pēteris uz to atbild: „Tu Esi Kristus.” Un tas, manuprāt ,ir milzīgi svarīgs lēmums Pētera dzīvē, pats svarīgākais lēmums, jo vai var būt kas svarīgāks, kā atzīt un pieņemt, ka Jēzus ir Kristus. Arī mūsu visu dzīvē tas ir pats svarīgākais lēmums- atzīt, ka Jēzus nav tikai gudrs cilvēks, varbūt paša Dieva sūtīts pravietis, bet gan Kristus- mans glābējs. Jo, ja tu esi gatavs atzīt, ka Jēzus ir Kristus, tad par tevi var sacīt, ka pašu svarīgāko savā dzīvē tu esi sapratis. Un tad tu esi gatavs, lai Kristus Tev ko ļoti svarīgu varētu sacīt arī tālāk. Sacīt par Savām priekšā stāvošajām ciešanām, par Savu Krusta nāvi, par Savu augšāmcelšanos…

      Jā, Pēteris ir sapratis, ka Jēzus ir Kristus, Dieva Dēls. Tādēļ Jēzus var sacīt viņam ko tālāk-sacīt par to, ka Viņš tiks visu nodots un atmests, stāstīt par savām priekšā stāvošajām ciešanām un nāvi… Un stāstīt arī par to, ka trīs dienas pēc savas nāves Viņš augšāmcelsies…

      Mācekļi saklausa vārdus par Jēzus ciešanām un nāvi, bet tie nespēj saprast to, ka Viņš augšāmcelsies…

      Pavisam 3 reizes Jēzus stāsta Marka evaņģēlijā Saviem mācekļiem par ciešanām, kas viņam stāv priekšā. Šī ir pirmā reize. Vēl Viņš par to runā 9.un arī 10. nodaļā. 9. nodaļā Pēteris, Jēkabs un Jānis, kāpjot lejā no apskaidrošanas kalna, savā starpā apspriež –kas tas ir, no miroņiem augšāmcelties…? Tātad viņi to nespēj saprast, ka varētu būt iespējama šāda augšāmcelšanās.

      Tādēļ pilnīgi dabiski un cilvēcīgi ir, ka Pēteris ņem un ved Jēzu savrup, un cenšas ar Viņu runāt, vest pie prāta, kā citā vietā evaņģēlijos teikts:,, Pasarg Dievs, ka Kungs tas ar Tevi nenotiek… ” Un es domāju, ja tā godīgi mums katram būtu jāatbild, vai mēs, savam cilvēcīgajam prātam sekojot, rīkotos savādāk?

      Atcerieties, iepriekšējā trešdienā, kad mēs runājām par kārdināšanām vai pārbaudījumiem, mēs runājām, ka pārbaudījumiem patiesībā nav negatīva, bet gan pozitīva nozīme. Tikai jautājums saistībā ar šiem pārbaudījumiem, kas nav viegli, kas bieži ir saistīti ar ciešanām ir, vai gribam un tik bieži arī vai spējam saprast, ka aiz tiem stāv kas pozitīvs, kas tāds, kas mūs ved tuvāk Dieva Valstībai?

      Jēzus Pēterim atbild ar ļoti smagiem vārdiem. Viņš saka: „Atkāpies no Manis, sātan, jo tu nedomā pēc Dieva, bet gan pēc cilvēku prāta.” Pirmajā brīdī šķiet, ka Kristus attiecībā pret Pēteri rīkojas ļoti netaisnīgi. Pēteris taču grib labu, viņš grib Jēzu pasargāt… Bet, ja iedziļināmies šajos Jēzus vārdos, tad sapratīsim, ka Viņš, šādi atbildēdams, rīkojas pilnīgi pareizi. Vai nav tā, ka visa mūsu ticības dzīve, domājot pēc cilvēku prāta, ir absurda? Ja savu dzīvi dzīvosim, vadoties tikai pēc racionāliem apsvērumiem, mēs nekad nespēsim sekot Kristum… Tādēļ Kristus šeit novelk skaidru robežu, strikti likdams saprast, ka nekādu kompromisu nebūs… Un es domāju, tā ir atbilde, ko kā paraugu Kristus ir atstājis arī katram mums, kad kādās dzīves situācijās esam kārdināti iet vieglāko ceļu, tādu, kas ir pēc cilvēku, ne Dieva prāta.

      Un tālāk, pieaicinājis klāt vēl citus ļaudis, Jēzus saka kādus ļoti svarīgus vārdus. Viņš saka: „Kas Man grib sekot, tas lai aizliedz pats sevi, lai ņem savu krustu un lai staigā Man pakaļ.” Kristus saka, ja tu gribi man sekot, Tev ir jāaizliedz sevi, tev ir jāsaprot, ka jāmaina domāšana, tev ir jāsaprot, ka svarīgākais tavā dzīvē tagad ir tas, ko Dievs tev saka, nevis tik daudz, ko tu pats domā, nevis tava gudrība, bet ko Dievs tev saka. Mēs jau to neskaitāmas reizes esam runājuši, ka garīgajā dzīvē uz priekšu netiekam, ja nemācāmies kādu eksistenciāli svarīgu lietu, ko ik uz soļa mums ar savu dzīvi rāda pats Kungs Kristus, ja mēs nemācāmies pazemību… Un vienīgais ceļš pie patiesas pazemības ir tikai un vienīgi, pasakot- nē!- savam „es.” Tikai tā-, aizliedzot sevi, vērtējot sevi zemāk par citiem, mēs varēsim pa īstam sekot Kristum.

      Kristus tālāk runā arī par sava krusta nešanu, tā teikdams:,, Tu nevari Man sekot, ja neesi gatavs ņemt un nest savu krustu…” Kas tad ir mūsu krusts? Tie ir dzīves nosacījumi, kādi nu mums katram tie ir uzlikti. Krusts var būt ļoti dažāds. Tās var būt dažādas dzīves grūtības. Varbūt kāda nedziedināma slimība visas dzīves garumā, varbūt dzīves apstākļi, kurus nav tavos spēkos ietekmēt, varbūt kāds grūti panesams cilvēks, ar kuru tev ilgstoši ir jāsadzīvo un soli pa solim jāmācās pieņemt mīlestībā… Ir simtiem un tūkstošiem krusta veidu šajā pasaulē… Un Kristus arī mums saka:,, Tu nevari būt Mans māceklis, ja izvairies pieņemt un nest savu krustu.” Atcerieties stāstiņu par daudzajiem cilvēkiem, kas nesa katrs savu krustu, un par to, ka viņu vidū bija kāds blēdis: “Pa ceļu gāja liels ļaužu pulks, kuri uz savas muguras nesa katrs savu krustu. Laiks bija karsts, ceļš putekļains, nesamais tik ļoti smags, grūti…. Tomēr viņi lēni un pacietīgi virzās uz priekšu…

      Šo cilvēku vidū bija kāds blēdis, kuram nepavisam negribējās stiept savu smago krustu. Viņš kādā brīdī izdomā viltību -atpaliek ceļa līkumā no pārējiem un ar zāģīti prāvu gabalu no sava krusta nozāģē… Kas nu nekaiš, ar vieglu nastu pavisam cita iešana. Viņš jautrs panāk pārējos, ir līksms un ar savu dzīvi apmierināts… Līdz vienam brīdim…

      Soli pa solim iedami, visi grūtā ceļa gājēji nonāk pie kādas dziļas aizas, bezdibeņa. Pāri otrā krastā ir redzams brīnišķīgs dārzs- Paradīzes dārzs, taču kā tur nonākt, ja nav tilta…? Krusta nesēji beigu beigās atrod izeju- viņi katrs pa savu krustu kā pa tiltu pāriet šo bezdibeni. Pāriet šo bezdibeni un nonāk Dieva valstībā. Diemžēl blēdim viņa krusts bija par īsu… ”

      Jā, ja mēs centīsimies izvairīties no tās nastas, ko mums uzliek Dievs, ja, sekojot savam, cilvēciskajam, prātam domāsim, kā no tās tikt vaļā vai vismaz kā to samazināt, tad nevaram būt Kristus mācekļi, nevaram Viņam sekot. Un tad uz mums attiecas Kristus vārdi: „Kas savu dzīvību grib glābt, tas to zaudēs, turpretī, kas savu dzīvību zaudē Manis un evaņģēlija dēļ, tas to izglābs.” Un, domājot par tālāk sekojošajiem Jēzus vārdiem, ir tik svarīgi mums saprast: ko tas dod, ja izvairāmies no sava krusta nešanas, ja visus savus spēkus izlietojam, nodrošinot sev ērtu un pārtikušu dzīvi, bet pazaudējam savu dvēseli, pazaudējam Mūžīgo Dzīvību… Ir lietas, ko mēs varam mēģināt saviem spēkiem šajā dzīvē panākt. Ir lietas, ko mēs varam šajā pasaulē nopirkt. Taču, lai cik mēs būtu bagāti, mēs nekad nespēsim nopirkt mūžību… Tā ir Dieva dāvana, ko varam saņemt tikai, atverot savu sirdi un sekojot Kristum. Un, ja uzticēsimies Dievam un būsim gatavi nest, tad piedzīvosim, jā, varbūt caur sāpēm un caur grūtībām, tomēr piedzīvosim Dieva apsolījumu, ka Viņš neuzliek smagāku nastu, kā Viņa bērns spēj panest. Un grūtā ceļa galā nonāksim kādā brīnišķīgā dārzā…

      Visbeidzot, 38.pantā Kristus saka:”Jo kas Manis un manu vārdu dēļ kaunas šajā laulību pārkāpēju un grēcīgajā ciltī, tā paša dēļ arī Cilvēka Dēls kaunēsies, kad Viņš nāks ar svētiem eņģeļiem sava Tēva godībā.” Šie vārdi ved uz pārdomām, -kā mēs nesam savu kristīgo ticību, kā mēs to nesam pasaulē? Šī pasaule, kurā dzīvojam, par savām vērtībām ir pasludinājusi tūkstošiem lietu, par ko tai pēc patiesības vajadzētu kaunēties. Un diemžēl cilvēki, kas tā domā, ir vairākums. Un mēs ar savu ticību uz šī fona tik bieži šiem cilvēkiem izskatāmies tādi kā jocīgi, varbūt pat smieklīgi. Un bieži vien mēs tad kaunāmies savas ticības dēļ… Cenšamies to noslēpt, runāt šīs pasaules valodā, dzīvot pēc šī vairākuma noteikumiem… Tā vietā, lai lepotos ar Kristus krustu… Ir svarīgi ieklausīties šajos Jēzus vārdos, kad viņš saka, ka kaunēsies par mums, ja tā dzīvosim…

      Ko kopumā šī Rakstu vieta mums grib pateikt? Tā saka: lai godīgi ietu garīgu ceļu, ceļu pakaļ Kristum, mums ir jārēķinās, ka tas nebūs viegls ceļš. Ir jābūt gataviem par to maksāt. Maksāt ar grūtībām, reizēm ar ciešanām, sāpēm. Bet tikai caur sāpēm pie mums var piedzimt kas jauns un skaists. To, īpaši šajā pārdomu, sevis izvērtēšanas, gavēņa laikā, es novēlu mums katram piedzīvot. Caur ciešanu laiku piedzīvot patiesu augšāmcelšanos. Āmen.

Jums vēl varētu interesēt...