Kandavā 22.01.2012. Raimonds Mežiņš
Dievs grib! Vai mēs gribam?
3. Sv. pēc Epifānijas
Mt. 8:1-13
Un, kad Viņš no kalna nokāpa, daudz ļaužu Viņam sekoja. Un redzi, kāds spitālīgs vīrs pienāca, nometās Viņa priekšā zemē un sacīja: “Kungs, ja Tu gribi, Tu vari mani šķīstīt.” Un Viņš, roku izstiepis, to aizskāra un sacīja: “Es gribu, topi šķīsts!” Un tūdaļ tas tapa šķīsts no savas spitālības. Un Jēzus uz to saka: “Pielūko, ka tu to nevienam nesaki, bet noej un rādies priesterim un upurē to dāvanu, ko Mozus pavēlējis, tiem par liecību.” Bet, kad Viņš iegāja Kapernaumā, viens virsnieks nāca pie Viņa, To lūdza un sacīja: “Kungs, mans kalps guļ mājās triekas ķerts un cieš lielas mokas.” Un Jēzus uz to saka: “Es iešu un to darīšu veselu.” Bet virsnieks atbildēja un sacīja: “Kungs, es neesmu cienīgs, ka Tu nāc manā pajumtē; saki tik vienu vārdu, un mans kalps taps vesels. Jo arī es esmu cilvēks, kas stāv zem valdības, un man ir padoti karavīri; un, kad es vienam no tiem saku: ej! – tad viņš iet, un otram: nāc šurp! – tad tas nāk, un savam kalpam: dari to! – tad tas dara.” Kad Jēzus to dzirdēja, Viņš brīnījās un sacīja tiem, kas Viņam sekoja: “Patiesi Es jums saku: ne pie viena Israēlā Es tādu ticību neesmu atradis. Bet Es jums saku, ka daudzi nāks no rīta un vakara puses un sēdēs ar Ābrahāmu, Īzāku un Jēkabu Debesu valstībā. Bet Valstības bērni būs izstumti galējā tumsībā: tur būs kaukšana un zobu trīcēšana.” Un Jēzus sacīja virsniekam: “Ej, lai tev notiek, kā tu esi ticējis.” Un viņa kalps tapa vesels tanī pašā stundā.
Tēzes:
Pārdomāsim šodien šo rakstu vietu kontekstā: Dievs grib! Vai mēs patiesi gribam?! Proti, mēs redzam cik Jēzus ir atvērts palīdzēt, būt priekš mums. Kādas ir mūsu slāpes pēc Dieva žēlastības? Kāpēc mums ir vai nav šīs slāpes? Kā tās veicināt?
Mt. Ev. 5.-8. nodaļai ir tā saucamais Kalna sprediķis. Jēzus dalās ar pamatmācību, ko Dievs grib mums iemācīt. Viņš klāsta to un tad kāpj no kalna lejā un dara to, ko bija tikko stāstījis. Kāds spitālīgs vīrs tiek dziedināts, tad virsnieka kalps tom brīvs no triekas utt. Mt. 9:35 lasām: „Un Jēzus apstaigāja visas pilsētas un ciemus, mācīdams viņu sinagogās un sludinādams Valstības evaņģēliju, un dziedinādams visas sērgas un slimības.”2 Proti, Dievs grib (vēl) mums labu! Viņš sūtīja Dēlu, lai tas mūs glābtu!
Kāda ir mūsu attieksme? Vai mēs uzņemam Dieva labvēlību ar prieku? Vai mūsu sirdis ir atvērtas Dieva žēlastībai? Vai mēs mekējam Dievu kā pazudušas atslēgas? 42. Psalma 2. pantā teikts: „Kā briedis brēc pēc ūdens upēm, tā mana dvēsele brēc, ak, Dievs, pēc Tevis!” Vai mūsu dvēsele brēc pēc Dieva? Ja nē, kāpēc nē? Kur ir problēma? Vislielākā problēma ir mūsu egoisms, patmīlība un nevēlēšanās lūgt pēc palīdzības. Mums ir grūti atklāt savu vājumu un parādīt savu vajadzību pēc Dieva.
Varbūt mūsu problēma ir neticībā, ka Dievs varētu apžēloties par mums. Šodien Jēzus mūs grib iedrošināt un iepriecināt : „ka daudzi nāks no rīta un vakara puses un sēdēs ar Ābrahāmu, Īzāku un Jēkabu Debesu valstībā.”(Mt. 8:11). To Viņš saka par šo virsnieku un attiecina uz pagāniem – tie, kuri nav izredzētā tauta. Daudzi nāks! Vai tu esi viņu vidū? Vai mēs kā draudze esam šo daudzu vidū? Dievs šo virsnieku uzslavē par viņa ticību!
Kādi varbūt saka: bet man nav tādas ticības! Ko lai es daru? Ticība vairojas, Dieva vārdu lasot, Dieva darbus redzot un tos piedzīvojot! Proti, kad mēs vēlamies būt Dieva tuvumā, tad Dievs atklājas! Piemēram, daudzi saka, ka viņi ir piedzīvojuši īpašu Dieva tuvumu Gregorskolā. Kāds var teikt: kas tur tāds īpašs var būt? Parasta ēka, kurā darbojas parasti cilvēki. Ja šis cilvēks līdz Gregorskolai neatnāk un nemeklē Dieva tuvumu, tad, visticamāk, viņš to nepiedzīvos (Marikas piemērs).
Vēl mums šodien vajadzētu pievērst uzmanību tam, ar kādu bijību un respektu virsnieks izturējās pret Jēzu kā autoritāti. Jēzus gribēja doties pie virsnieka uz mājām, lai dziedinātu kalpu, bet virsnieks teica, ka Viņam nav jāiet, jo pietiks ar vienu vārdu, ko Jēzus teiks! Kāda paļāvība uz autoritāti! Domāju, ka tā ir vēl viena lieta, kas būtu mums jāņem vērā: paļāvība uz autoritātēm, uzticēšanās tām!
Visbeidzot … kad esam piedzīvojuši Dieva pieskārienu, tad esam aicināti dot liecību. Jēzus teica, lai nevienam nestāsta to, ko Viņš spitālīgajam ir darījis, bet lai dod liecību priesterim. Mums nav jāplātās un jālielās kaut kur sabiedrībā, it kā tas būtu mūsu nopelns, bet nākt pie Dieva un nest Viņam pateicību ir ļoti svarīgi! Tas tad būs arī pārējiem ticīgiem par liecību! Tas iedrošinās citus vairāk uzticēties Tam Kungam.
Lai Dievs dod, ka mēs gribam meklēt Viņa tuvumu, piedzīvot Viņa lielos darbus! Lai Dievs svētī , ka mēs Viņu un Viņa sūtītus cilvēkus uztveram kā autoritātes mūsu dzīvēs mums par svētību! Lai Dievs svētī , ka mēs Viņa žēlastību piedzīvojuši nesam Viņam pateicību par liecību mācītājam un Viņa draudzei!