Kandavā 26.02.2012. Raimonds Mežiņš Invocabit – Gavēņa laika pirmā svēt
Upuris, ko Dievs prasa – ticēt un paklausīt
1. Moz. 22:1-14a
Un notika, ka pēc šīm lietām Dievs pārbaudīja Ābrahāmu un viņam sacīja: “Ābrahām!” Un tas atbildēja: “Te es esmu.” Tad Viņš teica: “Ņem savu vienīgo dēlu, kuru tu mīli, Īzāku, un ej uz Morija zemi un upurē to tur par dedzināmo upuri uz kāda no kalniem, kuru Es tev norādīšu.” Un Ābrahāms no rīta posās ceļam; apsegloja savu ēzeli, paņēma sev līdzi divus savus puišus, kā arī savu dēlu Īzāku; sacirta malku dedzināmam upurim un devās uz to vietu, kuru Dievs viņam bija norādījis. Un trešajā dienā Ābrahāms pacēla savas acis un ieraudzīja to vietu iztālēm. Un Ābrahāms sacīja saviem puišiem: “Palieciet jūs ar ēzeli šeit. Bet es ar zēnu gribu iet turp, un mēs gribam pielūgt, bet pēc tam atkal atgriezīsimies pie jums.” Un Ābrahāms paņēma dedzināmo malku un to uzlika Īzākam, savam dēlam, bet pats savā rokā ņēma uguni un nazi, un abi soļoja viens otram līdzās. Tad Īzāks sacīja Ābrahāmam, savam tēvam: “Mans tēvs!” Un viņš sacīja: “Te es esmu, mans bērns.” Tas sacīja: “Te ir uguns un malka, bet kur tad ir upurējamais jērs?” Ābrahāms sacīja: “Gan Dievs pats izraudzīs sev jēru upurim, mans dēls.” Un abi soļoja viens otram līdzās. Un tie nonāca līdz vietai, kādu tam Dievs bija noteicis, un Ābrahāms uzcēla tur altāri, sakārtoja malku, sasēja savu dēlu Īzāku un uzcēla to uz altāra virs malkas. Un Ābrahāms izstiepa savu roku un satvēra nazi, lai nokautu savu dēlu. Bet Dieva eņģelis no debesīm sauca viņam: “Ābrahām! Ābrahām!” Bet tas sacīja: “Te es esmu.” Un viņš sacīja: “Neizstiep savu roku pret savu dēlu un nedari tam it nekā, jo tagad Es zinu, ka tu bīsties Dieva un neesi taupījis savu vienīgo dēlu Manis labad.” Un Ābrahāms pacēla savas acis un ieraudzīja aunu aiz sevis, kas ar saviem ragiem bija saķēries krūmājos, un Ābrahāms piegāja klāt, paņēma aunu un nolika to par dedzināmo upuri sava dēla vietā. Un Ābrahāms nosauca šīs vietas vārdu: Jahve-jire.
Gavēņa laiks ir laiks, kad Dievs pārbauda mūsu ticību. Tas līdzinās laikam, ko Jēzus pavadīja tuksnesī, kad tika velna kārdināts un Mozus 40 gadus gāju uz apsolīto zemi! Kāds būs ši laiks katram no mums? Kāds būs šis laiks draudzei? Tas lielā mērā ir arī atkarīgs no tā, cik ļoti katrs idviduāli un draudze kopā vēlēsies meklēt Dieva tuvumu un Viņam paklausīt!
Liekas, ka Dievs tā visu ir iekārtojis, ka cilvēks nevar pāriet citā attiecību līmenī, ja vien viņš neiziet cauri grūtībām. Kā tautā saka: „ar šo cilvēku mēs kopā esam izēduši pudu sāls”. Proti, daudz grūti pieredzēts, un tas satuvina! Citi arī iesaka, ka nevajag veidot attiecības, kuras veidojušās ekstrēmos apstākļos, jo tās ātri beidzās. Attiecības ar Dievu un cilvēkiem ir jāveido lēnām un pamatīgi. Un nereti Dievs mūs pārbauda, vai mums šīs attiecības ir nozīmīgas, vai mēs tajās esam gatavi ieguldīt sevi!
Kā ir ar mūsu attiecībām ar Dievu? Vai mēs vēlamies tajās ieguldīt? Vēl vairāk – vai vēlamies kaut ko upurēt to dēļ? Šodienas Rakstu vietā Dievs aicina Ābrahāmu upurēt savu vienīgo dēlu Īzāku Dievam par godu! No malas var šķist nežēlīgi! Tomēr tas ir veids, kā Dievs līdz galam pārbauda Ābrahāma ticību un paklausību Dievam. Ievērosim, ka beigu beigās dēls netiek upurēts un tā vietā tiek ņemts auns.
Ābrahāms ir visu Dievam ticīgo tēvs! Viņš ir tas, kuram bija viens miesīgs dēls no Sāras un miljardiem pēcteču – kā zvaigznes debesīs. Tāpēc, ka Ābrahāms ir visu ticīgo tēvs, viņš tika ļoti nopietni pārbaudīts – vai viņa ticība ir stirpa līdz galam … līdz pat tam, ka viņš ir gatavs upurēt savu dēlu! Kā ir ar mums? Cik tālu mēs esam gatavi iet? Cik tālu mēs esam gatavi iet savu ticības un Dievam paklausības ceļu?
Piektdienas draudzes padomes sēdē runājām par to, ka Kandavas draudze šobrīd iet tuksneša ceļu. Šis laiks, kad mainās mācītāji, ir pārbaudījumu laiks, savā ziņā upurnešanas laiks! Vai katrs Kandavas draudzes loceklis vēlas nest šo ticības pārbaudīšanas upuri? Vai arī atmest ar roku? Ābrahāms varēja Dievam nepaklausīt un teikt … zini, ja Tu no manis prasi, lai dodu savu dēlu, tad … ej dillēs! Bet Ābrahāms tā nedarīja! Iespējams, ka mūsu ticība nav tāda kā Ābrahāmam! Bet Dievs arī mums neliek upurēt savu dēlu!
Ieskatīsimies sīkāk tekstā … Ābrahāms bija ticībā tik stiprs, ka viņš zināja, ka Dievs pats sagatavos upuri un ka viņam nebūs jāupurē savs dēls. 5. pantā mēs lasām, ka viņš saka tiem diviem puišiem, ka viņi abi ar dēlu atgriezīsies, proti, tur ir teikts daudzskaitlī! Tāpat, kad viņa dēls viņam jautā – kur upurjērs – viņš atbild, ka Dievs pats to izraudzīsies! Citiem vārdiem … Ābrahāms ticēja, ka Dievs neliks viņam nogalināt savu dēlu, bet dos citu risinājumu! Kā ir ar mūsu ticību? Vai ticam, ka Dievs zina, ko Viņš dara un gan jau Viņš parūpēsies par upuri?
Principā Dievs vairākus gadu tūkstošus vēlāk parūpējās … Viņš atdeva (upurēja) Savu vienīgo Dēlu kā jēru, kuru nokāva, lai mēs būtu brīvi no grēka un varētu veidot mīlestības pilnas attiecības ar Dievu! Dievs neprasa no mums lielāku upuri kā vien ticēt Viņam un paklausīt. Vai tas ir grūti? Jā un nē! Grūti ir tad, kad mēs lūkojamies tikai uz Dieva likumiem un domājam … kurš tad tos var piepildīt? Nav grūti tad, kad mēs apzināmies, ka likumu piepildīt nav iespējams bez Dieva palīdzības! Tad, nākot pie Viņa un Viņam uzticoties, mēs noveļam to lielo nastu no mūsu pleciem uz Jēzus pleciem.
Jēzus labprāt ņem šo nastu. Mt. 11:28-30 lasām: „Nāciet šurp pie Manis visi, kas esat bēdīgi un grūtsirdīgi, Es jūs gribu atvieglināt. Ņemiet uz sevi Manu jūgu, mācaities no Manis, jo Es esmu lēnprātīgs un no sirds pazemīgs; tad jūs atradīsit atvieglojumu savām dvēselēm. Jo Mans jūgs ir patīkams un Mana nasta viegla.” Proti, mēs apmaināmies ar nastām. Mēs vairs nesakām: es visu izdarīšu pats, bet gan: Kungs, es nevaru izdarīt pats, lūdzu, palīdzi man!
Lielais Gavēnis ir ielikts tieši pirms Lieldienām, lai, izgājuši cauri pārbaudījumiem, mēs pēc tam varam piedzīvot LIELO Augšāmcelšanās prieku! Gavēņa laiks ir dots, lai mēs stirprinātu savu ticību un paklausību Dievam. Mēs to varam, ja šajā laikā īpaši noliekam nost kādas lietas, kas traucē mums koncentrēties uz Dievu un attiecību veidošanu ar Viņu. Nereti Dievs arī uzrunā šajā laikā veidot ciešākas attiecības ar kādiem tuviniekiem.
Lai Dievs dod, ka mēs grūtībās un pārbaudījumos nesalūztam, bet esam gatavi ticēt un paklausīt Viņam līdz galam! Lai Dievs dod, ka esam atvērti ieraudzīt Dieva mīlestību un Kristus upuri dziļākā nozīmē šajā laikā! Lai Dievs svētī šo Gavēņa laiku, Āmen!