Kandavā 06.04.2012. Atis Freipičs

      Lielajā Piektdienā

      Ir kāds stāsts par 2 cilvēkiem- slimniekiem, kas dzīvoja vienā slimnīcas istabiņā.

      Viņi abi slimības dēļ nespēja staigāt- nācās gulēt. Viena slimnieka gulta bija pie loga, otrs gulēja pie durvīm. Gulēt nedēļām un mēnešiem gultā- tas nav viegli… Sevišķi, ja tu zini, ka ārā ir vasara, dzīve rit pilnā sparā, bet tu esi piesiets pie gultas…Gribas vismaz zināt, kas notiek ārpusē…Tādēļ tas vīrs, kas gulēja pie durvīm, nemitīgi izvaicāja to, kas gulēja pie loga. Viņš lūdza, lai tas stāsta, ko viņš redz, kas notiek ārpusē… Un vīrs pie loga stāstīja viņam par brīnišķīgo sauli, ziliem mākoņiem, par to, ka apkārt viss ir brīnišķīgi zaļš. Viņš stāstīja par iemīlējušos pārīti, kas staigā apķērušies tur, laukā,viņš stāstīja par skaisto upi, ko viņš redz kā zilu lentu vijamies caur kokiem… Par kaķi, kas saritinājies guļ saulītē, par makšķernieku, kas katru rītu dodas uz upi un vakaros nāk mājās, saķēris pilnu spaini ar skaistām sudrabotām zivīm…Un tā dienu no dienas, istabas biedra lūgts, viņš tikai stāstīja un stāstīja…

      Sākumā vīrs, kas gulēja pie durvīm, priecājās par dzirdēto. Taču dienu no dienas aizvien vairāk viņu sāka pārņemt rūgtums. Rūgtums par to, ka pats viņš nevar to visu pa logu redzēt…Šis rūgtums kā tāda žults lēnām viņu pārņēma savā varā…

       Līdz pienāca brīdis, kas visu mainīja. Kādā naktī vīrs, kas gulēja pie durvīm, pamodās no kāda trokšņa- viņa biedrs, kas gulēja pie loga, sauca pēc palīdzības. Viņš nespēja pakliegt, tikai čukstēja, jo smaka nost, viņam trūka gaisa…Viņš nespēja aizsniegt zvana pogu, lai izsauktu medmāsu. Viņš lūdza istabas biedru, lai tas nospiež pogu pie savas gultas…Taču ko darīja vīrs pie durvīm…? Pirmajā brīdī viņš vēl nespēja izšķirties, kā rīkoties, taču tad izlēma- viņš uzlika uz galvas spilvenu, lai nebūtu jādzird kaimiņa izmisīgos čukstus un gaidīja, gaidīja….

       Nākamajā rītā, kad viņa mirušais iztabas biedrs bija aizvests un sanitāre uzkopa palātu, viņš izteica sanitārei savu ilgi loloto vēlēšanos- pārcelties nu jau brīvajā gultā pie loga… Sanitāre viņam labprāt to palīdzēja, viņa sapnis nu bija tik tuvu…Taču viņa seja sastinga kā akmenī brīdī, kad viņš no savas jaunās vietas palūkojās ārā pa logu…Viņš neieraudzīja cerēto skatu- viņš tur ieraudzīja drūmu, pelēku ķieģeļu sienu… ! Vai viņa istabas biedrs bija redzējis ko citu? Nē. Taču viņš, lai arī tas viņam nebija viegli, mīlestības vadīts, bija gribējis darīt gaišākas, priecīgākas sava kaimiņa skumjās dienas…

       Šis vīrs, kas gulēja pie durvīm, ar savu rīcību bija nokāvis mīlestību…

      Pirms gandrīz 2000 gadiem izredzētajā, svētajā pilsētā Jeruzālemē ar nāvi sodīts, krustā tiek piesists Kungs Kristus… Tas, kas šajā pasaulē ienāca kā pilnīga mīlestība, kā pilnīga pazemība, kā pilnīga lēnprātība…Tas, kas dziedināja ļaužu, arī mūsu visu sērgas un vainas. Tas, kas visus, arī mūs, pabaroja- gan fiziski- mūsu miesu, gan daudz vairāk- kas mūs pabaroja ar to, pēc kā patiesībā alkst mūsu dvēsele- kas mūs pabaroja ar mīlestību, ar savas sirds siltumu…… Jā, es nepārteicos- arī visus mūs… Ne tikai Jūdus tur toreiz svētajā zemē…Jo Kristus ir patiesi klātesošs pāri laika un telpas robežām… Viņš visur ir klātesošs ar Savu mīlestību, pazemību, lēnprātību, pacietību un uzticību…Kristus mīlestībā degošā sirds visur ir klāt. Kā, piemēram, pie šī slimā vīra stāstā, kad tas centās no sirds savu istabas biedru iepriecināt…

      Bet kā attiecībā pret šo mīlestību esam rīkojušies mēs? Vai vienmēr esam šo mīlestību ar pateicīgām sirdīm pieņēmuši? Vai nekad neesam to nokāvuši? ……Vai nekad neesam nokāvuši mīlestību…? Vai gan, ja godīgi, sevi izvērtējot ielūkojamies savā sirdī, vai tad neatskārstam, ka neskaitāmas reizes savā dzīvē to esam darījuši…? Tā pieliekot savu roku pie pasaules lielākā ļaunuma… Tā esot līdzdalīgi pie milzīgā pasaules pūļa, kas aizgūtnēm ārprāta pilnā balsī kliedz: Sit Viņu krustā! Sit Viņu krustā! Sit Viņu krustā…!

       Mēs šodien esam aicināti godināt Kristus krustu. Mēs varbūt domājam- kamdēļ tas šajā brīdī būtu vajadzīgs…? Mēs jau to darām ik dienas- mēs to nēsājam ap kaklu, mēs to turam savās istabās, mēs šo krusta zīmi redzam tik daudz kur. Tā mums ir tik pierasta……Bet vai esam pārdomājuši, ko krusts nozīmēja Kristum? Krusts bija tā laika un visu laiku visbaisākais, visbriesmīgākais moku rīks. Krusts bija moku rīks, ar kādu izpildīja nāves sodus pašiem lielākajiem, vissmagākajiem noziedzniekiem… Dzīvu cilvēku ar naglām pienagloja pie krusta, lai viņš tur neiedomājamās sāpēs lēnā, mokpilnā nāvē nomirtu…

      Jā, ne katru sodīja pie krusta- pie krusta sodīja tikai visbriesmīgākos noziedzniekus… Krusta nāve nozīmēja viņu iznīcināšanu ne tikai fiziski, bet arī garīgi… Izstumšanu no ticības, izstumšanu no tautas vidus, izstumšanu no cilvēces vidus…

       Šādā nāvē bija jānomirst Kristum…! Viņam, esot patiesam cilvēkam un arī patiesam Dievam, bija visas iespējas to nedarīt…! Taču Viņš mūsu visu dēļ, lai mūs izrautu no grēka un nāves varas, izvēlas iet šo ciešanu un sāpju ceļu, izvēlas mirt pie krusta…Atbildot uz mūsu visu ļaunumu un nodevību, Viņš lūdz Tēvam: Tēvs, piedod viņiem, jo viņi nezina, ko dara…

      Jā, Viņš mirst, lai izpirktu mūsu grēkus. Viņš mirst, lai caur Savu krusta nāvi un augšāmcelšanos izrautu mūs no nāves varas…! Par visiem mums Viņš mirst pie krusta…

       Mēs šodien esam aicināti godināt Kristus krustu…Taču mēs neiesim godināt kādu zīmi- koku, ko darinājušas cilvēka rokas. Mēs uz ceļiem krusta zīmes priekšā iesim godināt mūsu Kungu, godināt Viņa neiedomājamās ciešanas. Ne tikai tās, ko Viņš izcieta miesīgi, bet arī tās sāpes, ko Viņš izjuta savā sirdī, kad mēs visi Viņu Viņa ciešanās atstājām vienu…

       Mēs krusta priekšā iesim pagodināt to nebeidzamo mīlestību, kas šeit ir atklājusies līdz galam, kas tāpat, kā Kristus Svētās Asinis, kā tāda nebeidzama, nekādu tumsas spēku neapturama Dieva žēlastības straume plūst pār mums- tiem, kas to neesam pelnījuši. Āmen.

Jums vēl varētu interesēt...