13. svētdiena pēc Vasarsvētkiem ( 1L 29:10–20; Gal 3:15–29; Lk 17:11–19) V. Podziņš

11 Ceļā uz Jeruzālemi viņš nonāca apvidū starp Samariju un Galileju.

12 Viņam ieejot kādā ciemā, pretī nāca desmit spitālīgi vīri. Tie apstājās iztālēm un

13 skaļā balsī sauca: “Jēzu, Mācītāj, apžēlojies par mums!”

14 Tos ieraudzījis, viņš tiem sacīja: “Ejiet un rādieties priesteriem.” Un notika, ka tie ceļā tapa šķīsti.

15 Viens no tiem, redzēdams, ka ir izārstēts, griezās atpakaļ, skaļā balsī slavēdams Dievu.

16 Un, Jēzum pateikdamies, tas krita uz sava vaiga pie viņa kājām; tas bija samarietis.

17 Jēzus vērsās pie tā un sacīja: “Vai tad visi desmit nekļuva šķīsti no spitālības? Kur ir tie deviņi?

18 Vai tad cits neviens neatradās, kas grieztos atpakaļ un pagodinātu Dievu, kā vien šis cittautietis?”

19 Viņš tam sacīja: “Celies un ej! Tava ticība tevi ir izglābusi.”

 

Cilvēka dzīvi nereti salīdzina ar ceļu. Kamēr vien dzīvojam, mēs ejam arī izzināšanas un mācīšanās ceļu. Jau no mazotnes mēs mācāmies celties, runāt un staigāt. Vēlāk rakstīt, lasīt un rēķināt. Papildus visam nāk profesionālas, intelektuālas un garīgas zināšanas. Tomēr viens ir skaidrs: dzīvot un veidot attiecības mēs mācāmies visu mūžu. Ja kāds saka, ka viņam nav jāmācās vai ka viņš zina visu, mūsu reakcija varētu būt no viegla smīna līdz līdzjūtīgai nopūtai. “Ja gribi būt gudrs, iemācies saprātīgi jautāt, uzmanīgi klausīties, mierīgi atbildēt, un apklust, kad tev vairāk nav ko teikt.” (Johans Kaspars Lafaters – šveiciešu dzejnieks) Bez  visa tā mums ir arī skaidrs, ka zināt un saprast reizēm nav viens un tas pats, vai ne? Reizēm zināšanas un patiesa gudrība ir pilnīgi dažādas lietas. To mums šodien rāda arī Evaņģēlija teksts.

 

10 cilvēki, 10 spitālīgi vīri. Viņu dzīvē ir vispirms ienākusi mācība par izdzīvošanu, kas liek uzdot ne tos vienkāršākos jautājumus. Kā gan citādi, ja vienā brīdī esi zaudējis visu, kas ir bijis dārgs, un pēkšņi esi sabiedrības atstumts un nolemts bojāejai. Katrs cilvēks ir gājis cauri kam līdzīgam, kad šķietami mierīgā un jaukā dzīve tiek pamatos satricināta un sāc domāt par lietām, kurām iepriekš neesi pievērsis ne mazāko uzmanību. Par ko man tas? Kāpēc es? Ja es varētu pagriezt laiku atpakaļ… Citreiz tie ir spēcīgi eksistenciāli jautājumi par dzīvi un nāvi.

Ko gan šādā brīdī dod zināšanas un erudīcija?

 

Agrāk vai vēlāk katra cilvēka ceļi krustojas ar Dieva ceļiem. 10 spitālīgo ceļš ir vedis pie Jēzus. Šajā brīdī tā ir viņu visvērtīgākā informācija un zināšanas, kādas cilvēkam vispār var būt: zināt Jēzu. Viņi kaut kad kaut kur ir dzirdējuši par Jēzu vai redzējuši Viņu, un ar to pietiek. Viņš grib un var palīdzēt. 10 spitālīgi vīri, kuriem nav citas lūgšanas, kā vienīgi: „Jēzu, Mācītāj, apžēlojies par mums!” Arī viss tālākais ir mācība kā viņiem, tā arī mums.

 

Attiecībās ar Dievu vispirms ir nepieciešama ticība, tad paklausība, pacietība un visbeidzot līdzdalība. Jēzus neveica nekādus dziedināšanas rituālus. Spitālīgie un Jēzus stāv iztālēm viens no otra, un vienīgais, ko Jēzus saka, ir: „Ejiet un rādieties priesteriem.” Nekas vairāk. Iespējams, ka līdzīgi kā spitālīgais karavīrs Nāamans Vecajā Derībā gaidīja ko vairāk no pravieša, arī spitālīgie bija cerējuši uz ko īpašu, tomēr nekas cits neatliek, kā paklausīt. Ir jāiet pie priesteriem, jo pēc Bauslības viņiem ir pilnvaras izpētīt slimniekus un atzīt par veseliem, līdz ar to derīgiem un tiesīgiem būt par sabiedrības daļu.

 

Ejiet! Ja iedziļināmies būtībā, tad Jēzus aicinājums ir turpināt savu dzīves un mācīšanās ceļu, kas pārtop arī par ticības ceļu.  Jēzus norāda uz Sevi kā vienīgo ceļu : “ES ESMU ceļš, patiesība un dzīvība; neviens netiek pie Tēva kā vien caur Mani. (Jāņa 14:6) Lai mēs savā dzīvē nenomaldītos un tiktu dziedināti, mums nav cita ceļa kā vienīgi Jēzus. Tā ir atziņa, pie kuras katrs nonākam savā laikā un savā veidā. Bet ir svarīgi, ka līdz tai vispār nonākam.

 

Ejot tālāk paklausībā Jēzum, 10 spitālīgie pamana, ka ir tapuši dziedināti. Par viņu tālāko dzīves un ticības ceļu neko vairs nelasām. Izņemot vienu. Viens ir iemācījies ko vairāk kā pārējie. Viņš labāk uzreiz skrien atpakaļ pie Kristus, nevis dodas tālāk pie priesteriem. Viņš labāk uzreiz izsaka savu pateicību un zemojas Jēzus priekšā nekā steidzas atgriezties dzīvē. Viņa atpakaļceļš pie Jēzus ir slavas un gaviļu pilns. Tā ir liela svētība un gudrība, ja spējam visu to, ko saucam par dzīvi, nolikt reizēm maliņā un steigties pie Kristus. Pateikties, zemoties un dot Dievam godu. Bijība Tā Kunga priekšā ir visas gudrības sākums. Tas visu labi izjūt un saprot, kas tā dara. Viņa slava paliek mūžīgi. (Psalms 111:10) Spitālīgais samarietis caur savu dievbijību visu labi izjuta un saprata.

 

Kristu izbrīna fakts, ka savā priekšā redz vienu no 10, turklāt to pašu samarieti, par kuru ebreju tauta īpašā sajūsmā nebija, bet kurš ar savu saprašanu nu kļuvis par paraugu.

Zināt faktus, bibliskas patiesības ir labi, tomēr saprast patiesību un to „iet”, piepildīt savā dzīvē ir daudz svētīgāk, un ar to mēs piepildām bausli: “Tev būs Dievu, savu Kungu, mīlēt no visas savas sirds, ar visu savu dvēseli, ar visu savu spēku un ar visu savu prātu un savu tuvāko kā sevi pašu.” (Lūkas 10:27) Jo īsta gudrība nekad nebūs vērta tikai uz sevi. Ķēniņš Sālamans savā pamācību grāmatā daudz runā par gudrību, pēc kuras aicina tiekties, tomēr tā ir vairāk saprašana, nevis intelektuāla zināšanu uzkrāšana. Kādreiz sarunās ar sirmgalvjiem esmu saņēmis tādas patiesības paraugstundas, kuras nemāca nevienā augstskolā, kā vienīgi dzīvē.

Mums valodā ir viens vārds, kas daudziem aizmirsies, bet ko ir vērts atgādināt: viedums, vieds. Tas ir kas dziļāks un plašāks, vērtīgāks par intelektu. Viedumā ir sava mīlestības „garša” (ja tā var teikt). Pāvils raksta: Atziņa dara uzpūtīgus, bet mīlestība ceļ. (1.Kor.8:1)

Gudrība mīlestībā un dievbijībā: tas ir labs mērķis, uz ko mums katram savā dzīvē tiekties.

 

Jēzus uzteic samarieti un atkal viņu iedrošina doties ceļā tālāk. Celies un ej! Tomēr šoreiz samarietis var celties un iet ar dārgu pērli savā gudrību lādē: ticība mani ir izglābusi!

Ticība nav faktu zināšana. Ticībai ar prātu vispār ir maz sakara. Tā ir drīzāk redzēšana un saprašana ar gara acīm un sirds prātu. Glābjošo ticību varam piedzīvot tikai tad, kad mēs uzdrīkstamies nolikt malā savu ego un savu prātu, visu, ko saprotam un aptveram, un ļaujam Kristum mūs vadīt, mācīt un veidot.

 

Āmen!

Jums vēl varētu interesēt...