Jes 43:1-7; Rom 7:14-25A; Mt 5:20-26 V. Podziņš

20 Jo Es jums saku: ja jūsu taisnība nav labāka par rakstu mācītāju un farizeju taisnību, tad jūs nenāksit Debesu valstībā.

21 Jūs esat dzirdējuši, ka vecajiem ir sacīts: tev nebūs nokaut, un, kas nokauj, tas sodāms tiesā.

22 Bet Es jums saku: kas uz savu brāli dusmo, tas sodāms tiesā; bet, kas saka uz savu brāli: ģeķis! – tas sodāms augstā tiesā; bet, kas saka: bezdievis! – tas sodāms elles ugunī.

23 Tāpēc, kad tu upurē savu dāvanu uz altāra un tur atminies, ka tavam brālim ir kas pret tevi,

24 tad atstāj turpat altāra priekšā savu dāvanu, noej un izlīgsti papriekš ar savu brāli un tad nāc un upurē savu dāvanu.

25 Esi labprātīgs savam pretiniekam bez kavēšanās, kamēr ar viņu vēl esi ceļā, ka pretinieks tevi nenodod soģim un soģis tevi nenodod sulainim, un tevi neiemet cietumā.

26 Patiesi Es tev saku: tu no turienes neiziesi, kamēr nenomaksāsi pēdējo artavu.

 

 

Žurnālists Kriss Heddžess (Chris Hedges) norādīja, ka pēdējos 3400 gados cilvēki mierā un bez kariem ir pratuši nodzīvot vien 268 gadus, kas ir 8% no zināmās vēstures. Tomēr nav obligāti jāskatās globāli, jo katrs pats redzam pēc sevis, ka vismaz reizi dienā par kaut ko sadusmojamies.

Pāvils vēstulē efeziešiem mudina: 26 Dusmās neapgrēkojieties: lai saule nenoriet, jums dusmojoties, 27 un nedodiet vietu velnam. (efeziešiem 4:26-27) Ir cilvēki, kuri visu dienu nodzīvo ar sarauktu pieri, un viss šķiet slikti. Mūsdienu masu mediju ietekmē tādu cilvēku kļūst arvien vairāk. Arvien vairāk cilvēku pat globāli nes ik dienas smago rūgtuma, dusmu un naida nastu.

Cilvēks ir diezgan sarežģīta būtne. Kā Dieva radīta – nenovērtējami skaista un īpaša, vērtīga. Tomēr iedzimtā grēka dēļ – nepilnīga. Arī apustulis Pāvils vēstulē romiešiem, kuru dzirdējām otrajā lasījumā, to apstiprina: Jo es zinu, ka manī, tas ir, manā dabīgajā miesā, nemīt nekas labs. Labu gribēt man ir dots, bet labu darīt ne. 19 Jo labo, ko gribu, es nedaru, bet ļauno, ko negribu, to es daru. (18 un 19) Katrs Dieva priekšā atbild pats par sevi, un katrs arī zinām tās sfēras un veidus, kuros visvairāk grēkojam. Tomēr topa augšgalā visbiežāk ir lietas, kas ir saistītas ar mūsu emocijām, dusmām, aizkaitināmību, neiecietību.

Farizeju taisnība aprobežojās ar mehānisku baušļu, priekšrakstu un upurēšanas bezierunu izpildīšanu. Viņiem šķita, ka pietiek ar tiem darbiem, kurus viņi dara, un ka vairāk nav nepieciešams nekas un neviens. „Ja neesmu nevienu nogalinājis, viss kārtībā. Ja kādam pret mani kas ir, pats vainīgs. Man vienalga, ko citi par mani domā.” Jau iepriekš esmu sacījis, ka tā domā ne jau tikai senā ebreju garīdzniecība, bet šī nostāja ir tik labi pazīstama un vērojama arī mūsdienu sabiedrībā, kur katram esot sava „taisnība”. Jēzus brīdina: Uzmanieties! Tiecoties pēc darbiem, cilvēks ar laiku sāk mērīt savus darbus ar citu garīgo stāju, grēkiem, darbiem. Tiesāšana. Tik plaši pazīstamā, un domāju, ka ikviens no mums ir saskāries ar to, vērstu savā virzienā. „Viņš to, viņš šito. Viņā tāds un viņš šitāds.” Turklāt nav jau grūti izskatīties baltam, pūkainam un svētam, ja sevi nostāda blakus kādam patiešām pakritušam cilvēkam.

Jēzus saka, ka tā ir bīstamāka par fizisku nogalināšanu, jo tiesāšana ir sākums, sakne, lieliska augsne dusmām, nepiedošanai, neiecietībai un paštaisnībai.

Jēzus šodienas lasījumā uz to norāda kā uz sakni, uz cēloni fiziskai un verbālai vardarbībai – dusmas, bet, dziļāk rokot, atklāsim, ka arī dusmām ir sakne: nepareizā taisnība. Proti, mūsu nespēja uzlūkot otru ar tādu sirdi un prātu, kā to dara Dievs. Mēs to darām, izejot no pirmā iespaida, personiskām simpātijām vai antipātijām, no citu stāstītā, tā brīža sajūtām un citiem kritērijiem. Tātad tā ir mūsu taisnība jeb tā patiesība, kādu redzam un uztveram mēs. No tā arī izriet dusmas, kas var pāriet agresijā, vardarbībā un pat slepkavībā.

„Dievs neuzlūko cilvēka vaigu. (Ap.d. 10:34, Rom 2:11, Gal. 2:6) 35 bet ikvienā tautā Viņam ir tīkams, kas Viņu bīstas un taisnīgi dzīvo. (Ap.d. 10:35)

Arī pati pirmā slepkavība notika tā dēļ, ka viens brālis nespēja ar mīlestību uzlūkot otru. Tas Kungs uzlūkoja Ābelu un viņa upuri. 5 Bet Kainu un viņa upuri Dievs neuzlūkoja. Tad Kains iededzās bardzībā, un viņa vaigs raudzījās nikni. 6 Tad Dievs sacīja Kainam: “Kāpēc tu esi apskaities? Kāpēc tavs vaigs raugās nikni? 7 Vai nav tā: ja tu esi labs, tu savu galvu vari pacelt, bet, ja tu dari ļaunu, tad grēks ir tavu durvju priekšā un tīko pēc tevis. Bet tev būs valdīt pār viņu!” Un Kains runāja ar savu brāli Ābelu. 8 Un notika, kad viņi abi bija tīrumā, Kains cēlās pret savu brāli Ābelu un viņu nokāva. (1.Mozus 4)

Kainā ienāca greizsirdība, aizkaitināmība un nespēja sevi savaldīt, bet Ābels kļuva par Kaina taisnības upuri. Interesanti, ka pirms slepkavības Kaina vaigs raudzījās nikni, bet Tas Kungs vēl brīdināja Kainu: „Grēks ir tavu durvju priekšā un tīko pēc tevis. Bet tev būs valdīt pār viņu!”

Arī šodienas lasījumā Jēzus mūs brīdina apdomāt, vai kāds no apkārtējiem nav jau kļuvis vai ir potenciāls mūsu taisnības dēļ radīto dusmu upuris. Kā tu uzlūko savu brāli? Ko tu viņam saki? Vai viņš ir pelnījis tavas dusmas vai agresiju? Vai to vispār var nopelnīt? Kādreiz mēs patiešām mēdzam iedegties svētās dusmās, kad redzam, ka dara pāri neaizsargātiem vai ir kāda cita veida nejēdzība, tomēr tās ir un paliek cilvēcīgas dusmas. Jēkabs savā vēstulē mudina:

„19 Zinait, mani mīļie brāļi: lai ikviens cilvēks ir čakls klausīties, kūtrs runāt, kūtrs dusmoties,

20 jo cilvēka dusmas nesagādā Dieva taisnību. (Jēkaba 1:20)” Tas nozīmē, ka ar savu taisnību tu nevari sasniegt un iegūt Dieva taisnību. Tās ir nesamērāmas un nesavienojamas lietas.

Lūkas evaņģēlijā mēs varam izlasīt, ka Jēzu un viņa mācekļus neuzņēma kādā samariešu ciemā 53 …tāpēc ka Viņš bija ceļā uz Jeruzālemi.

54 Kad Viņa mācekļi Jēkabs un Jānis to redzēja, tie sacīja: “Kungs, ja Tu gribi, mēs sacīsim, lai uguns nāk no debesīm un tos sadedzina.”

55 Bet Viņš apgriezdamies tos aprāja un sacīja: “Vai jūs nezināt, kādam garam jūs piederat?

56 Jo Cilvēka Dēls nav nācis cilvēku dvēseles nomaitāt, bet pestīt.” (Lk.9:55)

 

Mateja evaņģēlijā Jēzus divas reizes norāda: „Man patīk žēlastība un ne upuris.” (Mt. 9:13 un 12:7) Būt žēlsirdīgam ir lielāka vērtība Dieva acīs kā upuru pienešana, lai cik arī tā krāšņa nebūtu. Pravieša Jesajas grāmatā mēs varam izlasīt:

„11 “Kam Man vajadzīgi jūsu daudzie kaujamie upuri?” saka Tas Kungs. “Man ir apnikuši jūsu aunu un baroto teļu dedzināmie upuri, Man netīk jēru un āžu asinis.

12 Kad jūs nākat rādīties Manā priekšā, kas tad no jums prasa, lai jūs samīdāt Manus pagalmus?

13 Nenesiet Man vairs veltīgo un liekulīgo ēdamo upuri, to kvēpināmā smarža ir negantība un iedveš Man riebumu. Es neieredzu un nevaru ciest jūsu jaunajos mēnešos un sabatos noturamās svētku sapulces, jo tās ir gan krāšņas un svinīgas, bet tai pašā laikā bezdievības pilnas!

14 Es ienīstu jūsu jaunos mēnešus un jūsu gadskārtējos svētkus, tie Man ir par nastu, tie Man kļuvuši neciešami!

15 Kad jūs paceļat savas rokas, Es apslēpju Savas acis no jums, un, lai cik daudz jūs arī lūgtu, Es jūs tomēr neuzklausu, jo jūsu rokas ir aptraipītas asinīm.

16 Mazgājieties, šķīstaities, pārtrauciet savus ļaunos darbus Manu acu priekšā! Mitieties ļaunu darīt!

17 Mācaities labu darīt, meklējiet taisnību, palīdziet apspiestajiem, stājieties pretī varmācībai, piešķiriet pienācīgo tiesu bāriņiem, aizstāviet atraitni!

18 Tad nāciet, turēsim tiesu, saka Tas Kungs. Kaut jūsu grēki arī būtu sarkani kā asinis, tomēr tie paliks balti kā sniegs; kaut tie arī būtu kā purpurs, tomēr tie kļūs kā vilna.

19 Ja jūs būsit Man padevīgi un paklausīgi, tad jūs baudīsit zemes svētību. (Jesajas 1:11-19)”

Dievs vēlas, lai mēs savā dzīvē balstītos nevis uz savu taisnību un caur to raudzītos, bet gan pieņemtu Tā Kunga taisnību un veidotu savas dzīves un attieksmi saskaņā ar to. Dievs caur Savu Vārdu mudina mūs būt par kalpojošiem un uzmanību pievērst otrā vajadzībām nevis domāt, vai otrs vispār to ir pelnījis. Pāvils raksta: „16 Turiet vienādu prātu cits pret citu, neesiet iedomīgi, bet sniedziet roku zemajiem! Neliecieties paši gudri esam.

17 Neatmaksājiet nevienam ļaunu ar ļaunu, domājiet par to, ka varat labu darīt visiem cilvēkiem.

18 Ja iespējams, no savas puses, turiet mieru ar visiem cilvēkiem. (Rom.12:16-18)”

Jesajas grāmatā varam lasīt: „7 Vai ne tā? Kad tu savu maizi lauz izsalkušam un nabagus, kas bez pajumtes, uzņem savā namā; kad tu redzi kailus un tos apģērb un neatraujies no sava tuvāka,

8 tad tava gaisma atmirdzēs kā rīta blāzma, tava atdzimšana notiks ātrāk, tava taisnība ies tavā priekšā, un Tā Kunga godība tevi pavadīs.

9 Kad tu sauksi, Tas Kungs tev atbildēs; kad tu sauksi pēc palīdzības, Tas Kungs sacīs: redzi, še Es esmu! Kad tu izbeigsi savā vidū visu varmācību, zemiskuma pilno norādīšanu ar pirkstiem un visas ļaunās runas,

10 kad tu izsalkušam atvērsi savu sirdi un paēdināsi apbēdinātu dvēseli, tad tava gaisma atspīdēs tumsībā, un tava tumsa būs kā gaiša pusdiena.

11 Un Tas Kungs tevi vienmēr vadīs un paēdinās tavu dvēseli arī tukšās vietās un stiprinās tavus locekļus, ka tu būsi kā auglīgs dārzs un kā ūdens avots, kurā ūdens neizsīkst. (Jesajas 58:7-11)”

Jēzus mums norāda uz divām iespējām. Arī caur Svēto Rakstu fragmentiem mēs viscaur to varējām ievērot: ja mūsu taisnība nav labāka par rakstu mācītāju un farizeju taisnību, tad mēs neieiesim Debesu valstībā. Vienu nodaļu vēlāk Jēzus brīdina: 1 Sargaities, ka jūsu taisnība nav tāda, kas grib spīdēt ļaužu priekšā; citādi jums nav nekādas algas pie jūsu Tēva debesīs. (Mt.6:1) Mēs varam ar laiku tikt citu cilvēku un arī Dieva tiesāti savu spriedumu dēļ, bet vēlāk tas ved uz izolāciju gluži kā cietumā. Varētu pat teikt: dubultcietumu – savu uzskatu un spriedumu cietumā jau būsim. Nāk klāt tik apkārtējo norobežošanās. Otra iespēja ir klausīt Dieva vārdiem un iegūt to, ko tie sola. Caur to mēs ieejam Debesu valstībā. Caur to mēs tiekam svētīti un kļūstam par svētību arī līdzcilvēkiem. Tas Kungs mūsos dod drosmi un gribu izlīgt un tuvoties otram, kamēr esam šajā dzīves ceļā. Mēs esam grēcinieki, bet Kristus upura dēļ attaisnoti, 19 Jo visai Dieva pilnībai labpatika iemājot Viņā, 20 lai caur Viņu un uz Viņu salīdzinātu visu, nodibinot ar Viņa krusta asinīm visu starpā mieru – gan debesīs, gan virs zemes. (Kol.1:19-20) Dievs uz mums vairs nedusmojas. Miers ir tiem ļaudīm, pie kā Dievam ir labs prāts.

 

Āmen!

Jums vēl varētu interesēt...