1. Adventa sprediķis. Māc. Vilnis Auziņš

Pēdējais advents, bet vai pēdējais?

1Pēc tam būs zīmes pie saules, mēness un zvaigznēm, tautas virs zemes būs neziņā, kur palikt, jo jūra kauks un celsies Un cilvēkiem sirds pamirs izbailēs, gaidot lietas, kas nāks visā pasaulē: jo debesu stiprumi sakustēsies. Un tad redzēs Cilvēka Dēlu nākam padebesī lielā spēkā un godībā. Kad tas sāk piepildīties, tad stiprinaities un celiet uz augšu savas galvas, jo jūsu pestīšana tuvojas.” Un Viņš tiem teica līdzību: “Uzlūkojiet vīģes koku un pārējos kokus, kad tiem pumpuri raisās, jūs paši no sevis zināt, ka vasara jau ir tuvu. Tāpat, redzot visu šo notiekam, jums būs zināt, ka tuvu ir Dieva valstība. Tiešām Es jums saku: šī cilts nezudīs, tiekāms viss būs noticis. Debess un zeme zudīs, bet Mani vārdi nezudīs! Bet sargaities, ka jūsu sirdis netop apgrūtinātas no vīna skurbuma un reibuma un laicīgām rūpēm, ka šī diena jums piepeši neuzbrūk; jo kā slazda valgs viņa nāks pār visiem, kas dzīvo zemes virsū. Tāpēc palieciet nomodā visu laiku, Dievu lūgdami, lai jūs spētu izglābties no visām šīm briesmām, kurām ir jānāk, un lai jūs varētu stāties Cilvēka Dēla priekšā.” [Lk.21:25-36]


Ar pirmo adventu sākas jauns baznīcas gads, kurā no jauna mēs secīgi izsekojam līdzi visai Dieva pestīšanas vēsturei. Advents – atnākšana – ir ietverts četrās svētdienās pirms Ziemsvētkiem, kurās izpaužas gaidas pēc Kristus atnākšanas. Šajās svētdienās tiek pasludināti tie Dieva vārdi, kuri atklāj Kristus trīskārtēju atnākšanu. Viņš piedzima Ziemsvētkos Bētlemē pirms 2019 gadiem no Jaunavas Marijas, lai visu cilvēci glābtu no mūžīgās pazušanas. Viņš arī šodien pie mums nāk Savos vārdos un sakramentos, lai mēs nekristu mūžīgā sodībā.

Kā lasījām Bībeles tekstā, Viņš nāks Pastarā dienā: Un tad redzēs Cilvēka Dēlu nākam padebesī lielā spēkā un godībā. Debesu stiprumi sakustēsies, tautas virs zemes būs neziņā, kur palikt, un cilvēkiem sirdis pamirs izbailēs. Tie ir Kristus pravietojuma vārdi, kuri nākotnē piepildīsies un pēc tiem nekādi rituāli nav iedibināti adventa svinēšanai mūsu dienās. Tos pat ne labprāt pasludina baznīcās no kancelēm, jo tie nesaskan ar noskaņojumu, iedibinātām un ierastām adventa svinēšanas tradīcijām, kurās pasaulē izpaužas gatavošanās uz pamatīgām izpriecām un jautrību. Pasludinot šos draudoši un bargi skanošos tekstā dotos vārdus, pat baznīcēni neapmierinātībā mēdz kurnēt: “Kāpēc tas mācītājs tik riebīgs un sabojāja omulīgo noskaņojumu šajā priekšsvētku laikā?” Pirms vairākiem gadiem, sprediķojot par šo tekstu, nācās uzklausīt neapmierinātībā teiktos vārdus: “Šodien nu gan nekas nebija priekš sirds, vai tad nevarēja citā laikā un citos apstākļos par to runāt?” Taču šis teksts ir pasludināms adventa laikā, jo vēstī par Kristus adventu, kas būs pēdējais šai pasaulei un uz ko ikvienam jau tagad jāgatavojas.

Protams, mēs vēl arvien dzīvojam Dieva dāvātajā žēlastības un mīlestības laikā un ticībā priecājamies par to, ka Viņš pie mums nāk. Tāpēc labprātāk mēs uzklausām tos Dieva vārdus, kuri vēstī par Dieva mīlestības piepildījumu šajā pasaulē, kas atklājas Ziemsvētku brīnumā – Jēzū Kristū. To mēs piedzīvojam un tveram tikai ticībā, tāpēc adventa vainagā mēdzam iedegt pa svecītei, kas simbolizē mūsu ilgas pēc Dieva Dēla atnākšanas. Diemžēl daudzi to dara bez kristīgās izpratnes un tikai tāpēc, ka tā ir jauki un tā ir pieņemts, jo ir jāsagatavojas nu jānoskaņojas svētkiem, vēl citi Ziemsvētkus gatavojas sagaidīt kā saulgriežus vai arī šaurā ģimenes lokā, kur Dieva vārds nemaz netiek piesaukts, bet ir arī tādi, kas priecāsies, ka Pestītājs ir dzimis, tomēr nespēs šajos svētkos Kristu sagaidīt, kā to tekstā lasījām.

Arī šogad visas kristīgās tautas nopietni gatavojas priecīgi sagaidīt Ziemsvētkus – vieni iecer, plāno un organizē pasākumus, citi pārdod un pērk, lai dāvinātu un saņemtu ko pretī, vēl citi jau gatavojas cept un šmorēt svētku maltītes. Ja Ziemsvētku svinēšanā noteicošais ir cilvēka prāts un miesīgās vēlmes, tiek šautas raķetes, ieviestas asprātīgas atrakcijas un citi izklaidējoši jauninājumi, tad jāsaka, ka tam visam nav nekas kopējs ar priecāšanos par adventa piepildījumu – Kristus atnākšanu.

Adventu svinēt un par to priecāties var tikai ticībā, jo cilvēces pestīšanas plānā to tā ir iedibinājis pats Dievs. Baznīcas gads, nevis kalendārais gads, iezīmē adventu un šo visai tumšo un drūmo laika posmu dabā un sadzīvē padara par jauku un priecīgu, jo – Dieva mīlestība nāk pie mums. Visiem ir patīkami dzirdēt šo vēsti, it sevišķi, ja piebilstam, ka pagaidām Viņš nāk pie visiem bez nosacījumiem, lai arī kādi mēs būtu, jā, arī pie blēžiem – tāpēc, bezdievji labprāt uzklausa šo vēsti un ir ar mieru piedalīties pat Ziemsvētku dievkalpojumos, jo jūtas omulīgi.

Ja vēl šodien Kristus nāk pie visiem bez nosacījumiem, lai glābtu no mūžīgās sodības, tad tas nozīmē, ka vēl arvien rit šai pasaulei atvēlētais žēlastības laiks, kurā Viņš nesoda grēcīgi bezdievīgo dzīvošanu, bet piedod visiem tiem, kas piedošanu meklē. Taču visi tie, kuri nebūs izmantojuši šo žēlastības laiku un apzināti un bez sirds pārmetumiem būs turpinājuši savu bezdievīgo dzīves ceļu, ies sodībā. Tāpēc ļaunākais, ko cilvēks var sev nodarīt, ir nodzīvot savu dzīvi bezdievībā, – bez ticības.

Dzīve paštaisnībā nav ne mūsdienīgi jauna, ne moderna, tā ir tā pati vecu vecā dzīvošana, kura iesākās ar grēkā krišanas brīdi. Jēzus, uzsākot savu kalpošanu, sludināja: Atgriezieties no grēkiem; Debesu valstība ir klāt. (Mt.4:17) Šis atgriešanās un grēku nožēlas ceļš nevienam nekad nav bijis un arī nebūs viegls, tāpēc ka, Dieva ienaidnieks sātans, īpaši gādā un uzmana, lai neviens neatkristu un neaizietu no viņa bezdievju pūļa. Vienīgi Kristum ir vara un spēks cilvēkus atbrīvot no velna varas un ietekmes.

Tad, kad cilvēks jūtas varens, spēcīgs un brīvs savā dzīves stila izvēlē, viņš saka: ko es gribu, to es daru. Taču šādi vārdi apliecina to, ka viņš ir nokļuvis vistiešākajā sātana ietekmē. Tie cilvēki, kuri savas dzīves būs veltījuši savai godkārei, baudām un visādām mantiskām vērtībām, Pastarā dienā būs ļoti vīlušies un pilnīgi satriekti. Satriekti par to, ka viss, par ko cīnījušies, ko ieguvuši, iemīlējuši, kā dēļ upurējuši savas dzīves, vienā mirklī tiks zaudēts, jo neviens cilvēks nespēj vienaldzīgi šķirties no tā, kas tuvs un dārgs viņu sirdīm. Kristus atnākšanas dienā, kad Viņu miesīgām acīm redzēs visi, arī neticīgie, visas pasaules vērtības zaudēs savu nozīmību.

Bet kas paliks? Paliks paša Dieva – Jēzus Kristus veikums mūsu dvēseles glābšanai, un, ja ticēsim, tad būsim glābti. Dievs, uzlūkojot cilvēku, grib redzēt ticību, ko Viņš pats ir dāvinājis, kā arī ticībā veiktos mīlestības darbus. Darbus, kuri darīti Svētā Gara spēkā. Mūsu Pestītājs nāks tos pie mums meklēt, kā Svētā Gara augli ikvienā no mums. (Gal. 5:22).tas ir skaidri norādīts: Gara auglis ir – mīlestība, miers, prieks, izturība, krietnums, labestība, uzticamība,, lēnprātība, savaldība. Vai to varētu atrast ikvienā no mums, ja šīnī brīdī nāktu Kristus – visā savā spēkā un godībā? Šajā stundā, šajā mirklī???

Vai mēs atrastos to pulkā, kuri ticējuši Kristum un, ticībā dzīvodami, paveikuši daudz svētīgu darbu un nesuši šo nevīstošo gara augli?

Un kā mūsu tautā? Vai kaut ko no visa tā Kristus pie mūsu tautas koka kā pie sava stāda atrastu? Vai arī vairāk būtu tādu, kādus uzskaita Pāvils: “Bet zināmi ir miesas darbi: tie ir netiklība, nešķīstība, izlaidība, elku kalpība, burvība, ienaids, strīdi, nenovīdība, dusmas, ķildas, nesaticība, skaudība, dzeršana, dzīrošana un tamlīdzīgas lietas .. tie, kas tādas lietas dara, nemantos Dieva valstību.” (Gal. 5:19–21) Diemžēl to visu mēs varam atrast ne tikai pie mūsu tautas priekšsēžiem, bet nenoliedzami, ka viss, ko Pāvils uzskaita, ir novērojams arī visos citos mūsu sabiedrības slāņos.

Ja piekrītam, ka mūsu tautā lielākais vairākums dzīvo miesīgu dzīvesveidu, nevis – kā saka Pāvils: “Ja dzīvojam garā, tad arī staigāsim garā.” (Gal. 5:25), tad ir saprotams, kāpēc vairākumam negribas pat dzirdēt par Kristus atnākšanu Tiesas dienā, jo nekas labs viņus tur negaida.

Teoloģijā mācība par pasaules galu ieņem nozīmīgu vietu. Bez tās nevar iztikt ne Vecās, ne Jaunās Derības skaidrojumos, jo tā nav cilvēku prātos izauklēta, kā to daudziem labpatiktos domāt, bet gan ir Dieva vārdu mācība. Dieva vārds ir dzīvs un skaidrs, patiess un darbīgs. Ko Dieva vārds saka – tas piepildās! Kristus otrā atnākšana ir Dieva apsolīta visiem redzamā veidā, līdz ar to – nenovēršama un droša. Tā tas būs!

Tāpēc Dieva vārdos ir atklātas šī atnākšanas laika zīmes. Priekšvēstījums tam, kas notiks.Panika un šausmas valdīs pasaules pēdējās dienās, tāpēc ka ticības trūkuma dēļ cilvēki būs neziņā, kas notiek, kas nāk?

Celiet uz augšu savas galvas, jo jūsu pestīšana tuvojas,” tāpēc Kristus atnākšana ir gaidāma, lūdzama un liek būt modriem, vienmēr pastāvēt patiesā ticībā, lai šī diena nepārsteigtu mūs iesnaudušos “garīgā miegā”.

Debess un zeme zudīs, bet Mani vārdi nezudīs,” – paliksim Viņa vārdos, tad arī mēs nepazudīsim. Vēl rit mums dāvātais Dieva žēlastības laiks, tāpēc gaidīsim, priecāsimies un svinēsim Viņa nākšanu pie mums Savos vārdos un sakramentos – uzņemsim Viņu! Kristus nāk un paliek uz mūžīgiem laikiem ar tiem, kuri ticībā Viņu uzņem. Āmen.

 

Jums vēl varētu interesēt...