Gavēņa laika 1. svētdiena. Māc. Osvalds Miglons

Lēdurgā, 10.03.2019, Invocabit

Tad Gars Jēzu aizveda tuksnesī, ka Tas taptu velna kārdināts. Un, kad Viņš četrdesmit dienas un četrdesmit naktis bija gavējis, tad Tam gribējās ēst. Un kārdinātājs piestājās pie Viņa un sacīja: “Ja Tu esi Dieva Dēls, tad saki, lai šie akmeņi top par maizi.” Bet Viņš atbildēja un sacīja: “Stāv rakstīts: cilvēks nedzīvo no maizes vien, bet no ikkatra vārda, kas iziet no Dieva mutes.” Tad velns Viņu noveda sev līdzi uz svēto pilsētu, uzcēla Viņu pašā Dieva nama jumta galā un saka: “Ja Tu esi Dieva Dēls, tad nolaidies zemē, jo stāv rakstīts: Viņš Saviem eņģeļiem par Tevi pavēlēs, un tie Tevi nesīs uz rokām, ka Tu Savu kāju pie akmens nepiedauzi.” Tad Jēzus tam sacīja: “Atkal stāv rakstīts: Dievu, savu Kungu, tev nebūs kārdināt.” Atkal velns To ved sev līdzi uz ļoti augstu kalnu un rāda Viņam visas pasaules valstis un viņu godību, un Viņam saka: “To visu es Tev gribu dot, ja Tu, zemē mezdamies, mani pielūgsi.” Tad Jēzus viņam saka: “Atkāpies, sātan! Jo stāv rakstīts: tev būs Dievu, savu Kungu, pielūgt un Viņam vien kalpot.” Tad velns Viņu atstāja. Un redzi, eņģeļi pie Viņa piestājās un Viņam kalpoja.” [Mt.4:1-11]

Klāt ir Kristus ciešanu laiks. Šī ir pirmā svētdiena Kristus ciešanu laika atcerē. Sākot ar šodienu katru svētdienu līdz Lieldienām mēs pieminēsim to, kā Dieva Dēls cieta mūsu dēļ uzticīgi piepildot Tēva doto uzdevumu. Jēzus pilnīgā uzticība Viņa Tēvam atklājās tajā, ka Viņš atstāja Debesis un kļuva cilvēks, pacieta dusmas, pārpratumus, publisku pazemojumu un netaisnību līdz nāvei (sk. Fil. 2:5-8). Tāds bija Tēva dotais uzdevums , un Viņš bija pilnībā sagatavots tam. Viņa misija bija atgūt pasauli, ko Ādams un viņa pēcteči bija zaudējuši. Jēzū bija jātiek piepildītiem visiem derības apsolījumiem un pasaulei jāiegūst iespēja izglābties no grēka varas un verdzības. Ir sācies laika posms, ko mēs saucam par GAVĒNI un kas baznīcas tradīcijā vienmēr ir saistījies ar paaugstinātu garīgu aktivitāti. Gavēnis parasti cilvēku izpratnē ir saistīts ar atturību no ēdiena. Tas ir, vai neēst gaļu šajā laikā vispār, vai tikai kādās atsevišķās nedēļas dienās. Citi šajā laikā neēd pat zivis un olas. Citi vienkārši apmierinās ar pusi no porcijas. Protams, gavēnis neattiecas tikai uz ēdieniem. Atturībai un pašsavaldībai ir jāienāk visās mūsu dzīves sfērās. Gavēnis, ja tā drīkstētu teikt, ir kā zvans, kas mums ik pa laikam atgādina, ka mēs savās pārdomās ejam līdzi Kristum – viņa ciešanu ceļā. Ja Kristus ir tik daudz manis labā darījis, vai tad es nevaru savā UN ARĪ CITU labā darīt kādu sīkumu, kā atgriezties no grēkiem, pievērsies vairāk garīgām lietām, būt savaldīgāks, piedodošāks, pazemīgāks. Tie, kas dzīvo garīgu dzīvi, tie kaut kad nonāk līdz šiem jautājumiem – kas tad vispār ir gavēnis, un kas ir mans personiskais gavēnis. Tas ir katram savs, jo nav vienotas noteiktas formulas, kā to praktizēt. Pagodini savu Kungu Jēzu Kristu ar visu , kas tev ir un pieder. Ar sevi, savu miesu un dvēseli, ar visu savu mantību un iedzīvi, kas tev no Dieva ir tavai dzīvei dota – tādai vajadzētu būt gavēņa pamatnostādnei. Gavēņa praksei ir jāizaug no ticības. Veicot šabloniskus rituālus, vai arī piespiedu kārtā izpildot kādas lietas, tās var nedot cerēto labumu, vai pat padarīt ko pretēju. Bet ja tas ir ticībā pieņemts un izaudzis, tad tie, kas gavēni ir turējuši, zina, ka tas dot garīgu spēku. Gavēnis ir garīga prakse un tas dod sakārtojumu un garīgu spēku ikviena cilvēka dzīvei. Gavēņa laiks ir dots, lai mūs ikvienu tuvinātu Kristum. Lasot un pārdomājot Dieva vārdu, jo īpaši jau Evaņģēlijus mums ir iespēja piedzīvot tikšanos ar mūsu Kungu un Pestītāju – Jēzu Kristu. Šodien aplūkosim kā Kristus izcīnīja divkauju tuksnesī ar kārdinātāju. Šeit maza atkāpe: Kad apgrēcībā kritušie pirmie cilvēki tika izraidīti no Dieva tiešā tuvuma, arī sātans saklausīja Dieva sacītajos vārdos to, ka viņa nodoms sabojāt cilvēku un viņa raksturu reiz tiks pārtraukts, ka būs līdzeklis, kas cilvēku darīs spējīgu pretoties viņa varai. Bet, kad atpestīšanas plāns atklājās pilnīgāk, sātans ar saviem eņģeļiem priecājās, ka, izraisot cilvēka krišanu, viņš ir panācis Dieva Dēla nokāpšanu šeit uz zemes no viņa augstā stāvokļa. Viņš lielījās, ka viņa plāns virs zemes līdz šim ir vainagojies panākumiem un tad, kad Kristus pieņems cilvēka dabu, viņš arī To uzvarēs, un viss pazudušās cilvēces glābšanas plāns tiks izjaukts.”

Pēc grēkā krišanas, Sātans pasludināja savas tiesības un varu pār šo pasauli, kā sev piederošu pašumu, un Kristus nāca atgūt to, ko velns ar viltu, apmānot Ādamu un Ievu, Dievam bija nozadzis. Atgūšanā galvenais bija glābšanas plāns, kuram sātans nemitīgi ir centies likt šķēršļus, lai tas īstenotos. Sātanam neizdevās nogalināt Jēzu uzreiz pēc Viņa dzimšanas, tāpēc viņš izmēģināja citus veidus, lai kaitētu cilvēces atpestīšanai. Šodien aplūkojot kārdināšanas tuksnesī, mēs varbūt tā kā nekad iepriekš redzēsim skaidri atklātu lielo cīņu starp Kristu un sātanu, jo tā starp viņiem notika atklātībā.

Raksti atklāj šī konflikta patieso raksturu un mūžīgos jautājumus, kas tajā ir likti uz spēles.

Akmeņi par maizi

Kad Jēzus tika vests tuksnesī, lai sastaptu kārdināšanas, Viņu vadīja Dieva Gars. Viņš devās tuksnesī, lai pabūtu vienatnē pārdomās par savu misiju un darbu. Gavējot un lūdzot Viņam bija jāsagatavojas priekšā stāvošajam, asinīm slacītajam ceļam. Sātans zināja, ka Pestītājs ir aizgājis tuksnesī, un nolēma, ka šis ir visizdevīgākais brīdis, lai Viņam tuvotos.

Vispirms apdomāsim ko darīja Kristus kad tika kārdināts. Jau pats fakts, ka Viņš tiek pārbaudīts un Viņam jādzird velna piedāvājumi ir pazemojums Dieva Dēlam. Bet tā tam bija jābūt. Pirmais cilvēks– Ādams neizturēja pārbaudījumu un pasaulē ienāca grēks. Otrais cilvēks– Jēzus, izturēja, lai pasaulē ienestu piedošanu.

Un kārdinātājs piestājās pie viņa un sacīja: “Ja tu esi Dieva Dēls, tad saki, lai šie akmeņi top par maizi”

Velns liek lietā vienkāršu, bet ļoti iedarbīgu lietu: “Sak, ja tu esi tāds, tad tev piederas darīt to.” Kas gan nepazīst šo balsi: Ja tu esi cilvēks, tev taču vajag apmierināt savu apetīti. Tev, cilvēk, vajag pretējā dzimuma simpātijas, apkārtējo cilvēku cieņu; novērtējumu un atzīšanu, tev vajag pietiekami daudz naudas un nodrošinātu nākotni; tev nepieciešama arī zināma bauda un aizmiršanās no šīs dzīves, saka šī kārdinošā balss. Kas tajā ļauns, kāds vaicās? Bet, vai tas bija kas slikts, ka Jēzum pēc 40 dienu gavēņa gribējās ēst?

Bet viņš atbildēja un sacīja: “Stāv rakstīts: cilvēks nedzīvo no maizes vien, bet no ikkatra vārda, kas iziet no Dieva mutes.”

Dzīves centrā ir Dieva vārds nevis paša vajadzības. Un ja kāda vajadzība sāk aizēnot visu, pat Dieva žēlastību, tad kārdinātājs svin uzvaru. Bet kā tad atšķirt kur ir kārdināšana un kur normāla vajadzība? Dieva vārdā ir atbilde. “Ēdiens ir vēderam un vēders ēdienam,” bet ja tas sāk aizēnot Dievu, tad tā no vajadzības kļūst par kārdināšanu. Pirmā kārdināšanas sakne ir grēkā krišana caur ēšanu, caur baudīšanu. Padarot par prioritāti uzticību Dievam, tā vietā, lai nodotos ēstkārei, Jēzus atguva to, ko Ādams bija zaudējis pie atzīšanas koka.

Bet velns neatkāpjas, un turpina kārdināt. Te redzam, kā Dievs un Viņa vārds reizēm tiek pārvēsts par šovu un izklaides objektu. Izaicini Dievu, uztaisi ar Dieva vārdu šovu un tev būs tūkstošiem sekotāju un pielūdzēju. Šis pārbaudījums arī skar ticību Dieva vārdam. Novelk striktu robežu-cik tālu ir uzticēšanās Dieva vārdam un kur sākās Dieva izaicināšana ar Viņa vārdu. “Ir taču rakstīts, ka Dievs tevi pasargās, tad pierādi to.” Un visa pasaule itin labi šo ir ielāgojusi un meklē kur ir Dieva mīlestība, kolīdz notiek kāda nelaime. Un daudzi pazīst šaubas par Dieva vārdu, piemēram, domādami, vai pa īstam ir piedots un noņemta grēka nasta, kad atkārtoti iznākt klupt pār vienu un to pašu. Un velna kārdināšana jau nav tēmēta uz kādu konkrētu darbu, bet tieši, lai atņemtu šo Dieva dāvanu– ticību.

Tad Jēzus tam sacīja: “Atkal stāv rakstīts: Dievu savu Kungu tev nebūs veltīgi kārdināt.”

Dieva vārdam nevajag pierādījumu. Vai nu tu paļaujies uz to un tev notiek kas rakstīts, vai arī netici un paliec tukšā- bez cerības un drošības Dievā.

Velna pielūgsme

Kas velnam cits atliek kā atzīt savu nevarību? Tomēr nē. Par zināmu cenu viņš piedāvā visu pasaules varu un labumus. Vajag tikai atzīt viņa varenību un spēku. Tikai atzīt, ka kāds ir varenāks par Dievu. Tikai aizmirst, ka ir Dievs, un velns piešķirs reibinošu varu un godu, visu kāroto noliekot cilvēka priekšā. Šis bija uzticības pārbaudījums. Kam galu galā uzticēsies cilvēce? Ēdenē, kad Ādams un Ieva atdeva to čūskai, viņi patiesībā atdeva savu uzticību sātanam, un tas ātri izplatījās visās turpmākajās paaudzēs. Bez tiešas dievišķas iejaukšanās lielā cīņa būtu beigusies par labu sātanam. Cilvēce un varbūt pat dzīvība virs zemes nebūtu varējusi turpināties. Likmes bija tik augstas.

Jēzus neļāva ļaunumam palikt tuvu Viņam. Jēzus pavēlēja sātanam atkāpties. Kāda vienkārša mācība arī mums!

Tad Jēzus uz to saka: “Atkāpies, sātan! Jo stāv rakstīts: tev būs Dievu, savu Kungu, pielūgt un viņam vien kalpot.”

Lai cik daudz varas un bagātības kādam nebūtu, tas ir niecība salīdzinājumā ar cilvēku, kas var kopā ar visiem eņģeļiem un debesu pulkiem dziedāt: “Svēts. Svēts. Svēts ir tas Kungs.”

Tad velns viņu atstāja. Un redzi, eņģeļi pie viņa piestājās un viņam kalpoja.

Bet, kur ņemt to spēku noraidīt kārdināšanu? Vai pamanījāt kā darīja Jēzus? Viņš nediskutēja ar velnu par savām vajadzībām, vai Dieva vārdu, bet skaidri to noraidīja. Viņš nepamēģināja neko no velna piedāvātā pat ne uz mirkli, bet asi atteicās. Viņš nepievērsās savām vajadzībām un solītajiem labumiem, bet vienīgi Dieva vārdiem. Un visbeidzot, Viņš necentās atbildēt uz velna piedāvājumiem nekā citādi, kā tikai ar Dieva vārdu. Un arī mēs mācamies no galvas Dieva vārdus, lai kārdināšanā būtu ar ko atbildēt. Bet kur ņemt spēku to lietot? Spēks ir atkarīgs no mūsu gara stipruma. Un tieši šis gavēnis var dot palīdzību. Kad varam uzlikt kādus ierobežojumus miesai un stiprināties garīgi ar lūgšanu, Rakstu lasīšanu un Dieva žēlastības dāvanām. Dieva vārds ir spēcīgāks par visu – tas lika velnam bēgt, jo melu tēvs nevar pret to neko padarīt. Nešaubīsimies un stāvēsim stipri ticībā arī mēs ikviens – Dievs ir piedevis ikviena mūsu grēkus, un devis savu Garu, ka varam dzīvot jaunu dzīvi. Dzīvi, kurā varam meklēt prieku nevis kārdināšanā, bet atturībā. Un tas ir pats Dievs, kas mūs katru iepriecina, mierina, pieņem tādu kādi esam un pavada ikvienu lai kur mēs būtu. Un kā gan stūrgalvīgais velns, un pat visa pasaule var iedomāties, ka spēs dot mums ko labāku? AMEN

Jums vēl varētu interesēt...