Mūžības svētdienā. Māc. Vilnis Auziņš

MŪŽĪBAS SVĒTDIENĀ

Jēzū Kristū mīļotie! Šodien, mūžības svētdienā, lai mūs uzrunā Dieva svētais vārds no Mateja ev. 24. nod 42. pants.

Tāpēc esiet modrīgi, jo jūs nezināt kurā stundā jūsu Kungs nāk.

Atkal noslēdzies kārtējais Baznīcas gads. Tik ātri tas pagājis. Jā laiks un tā plūdums šajā pasaulē ir neapturams. To visu apsverot un pārdomājot, arī mums nākas secināt: arī mans dzīves gājums straujiem soļiem virzās uz finiša līniju – mūža izskaņu un noslēgumu. Arī Baznīcas dzīvē šis gads ir bijis dramatisks – ar Covidu un visām no tā izrietošām sekām. Īpaši šis rudens ar slimības saasinājumu un daudziem mūžībā aizsauktiem. Tas arī mums daudziem ir licis tā kritiskāk paraudzīties uz savu dzīvi, uz Dieva dotās dzīvības nozīmīgumu un vērtību. Jā – vislielākā vērtība un dāvana ir dzīvība. Dzīvība cilvēkam ir uzticēta kā aizdevums, par kuru reiz pilnībā būs jādod atskaite. Taču vienīgi visu zinošajam Dievam pienākas izšķirt cik gara vai īsa ir katra cilvēka dzīve šajā pasaulē. Tieši tāpēc ir tik svarīgi mūsu dienas tā skaitīt, ka gudru sirdi iemantojam (Ps 90;2.)

Mēs izbaudām šīs zemes dzīvi, priecājamies par tām daudzajām iespējām ko tā piedāvā. No kurienes tas viss nāk? Vai no mums pašiem – no mūsu gudrības, veiklības, izmanības, apsviedīguma? Esam ik pa laikam sapratuši – nē. Tas nāk no augstāka un varenāka rīkotāja nekā mēs paši esam. Dieva žēlastība ir tā, kas visu mums piešķir un sagādā. Laikam nav neviens cilvēks, vienalga vai viņš tic vai arī netic Dievam, kurš nesaprastu, ka dzīve ir vienvirziena kustība, ka ikvienam cilvēkam būs reiz jāaiziet no šīs dzīves un šīs pasaules. Tāds nu reiz ir Dieva svētais prāts un negrozāmais likums. Reiz apklusīs katra balss – arī manējā un tavējā, reiz atvērsies mūžības vārti un mēs aiziesim no šīs pasaules. Reiz tā būs. Vienalga vai esam sirmā vecumā, vai spēku pilnbriedā, vai vēl jaunības plaukumā. Nāvei nav nedz vecuma, nedz laika, nedz telpas ierobežojuma.

Cilvēkam nolikts vienreiz mirt, bet pēc tam tiesa( Ebr. 9; 27.) Patiesi, mēs ikviens reiz Jēzu skatīsim dzīvajā – vaigu vaigā. Reiz tā būs. Un tad Dievs jautās: Ko un cik tu esi paņēmis līdz? Tas, iespējams mūs izbrīnīs un pārsteigs. Jo dzīvojot šeit virs zemes, esam ar to atziņu, ka kapā sev līdzi neko nepaņemsi. Pliks mazais cilvēka bērns ienāk šajā pasaulē un tāds pats arī cilvēks no tās aiziet. Jā, bet ko tad cilvēks var paņemt no šīs pasaules sev līdz aizsaules ceļā. Visu to, ko viņš ir sakrājis savā dvēselē. Vai šajā pasaulē dzīvodams tu pazini Dievu, vai tev ir dzīvas un sirsnīgas attiecības ar savu Paestītāju Jēzu Kristu, vai tava sirds ir piepildīta ar mīlestību gan uz Dievu, gan savu tuvāko? Kādi ir tavi ticībā darītie darbi? Lūk tā ir tā dvēseles bagāža un vērtība ar ko stāvēsim sava Kunga priekšā. Evaņģēlijs saka, ka katrs saņems atmaksu pēc saviem darbiem, jo mūsu darbi mūs pavadīs mūžībā. Nevis tas, ka mums pieder daudz mantas, īpašumi un iespaidīgs konts bankā, nevis tas, ka esam slaveni, vareni, populāri ar saviem tituliem, bet gan mūsu ticībā darītie darbi būs mūsu alga mūžībā.

Rītdiena ir atkarīga no šodienas, no šī mirkļa. Kaut mēs apzinātos, ka dzīves laika noteicēji neesam mēs, bet gan varenais, mīlošais un taisnais Tēvs. Esiet modrīgi! Šī diena, ko dzīvojam, varbūt ir pēdējā; šī Advente un Ziemsvētki varbūt kādam no mums var izrādīties pēdējie svētki.

Paldies Dievam, ka mums pieder šis laiks, vēl šī diena. Jo kamēr vēl dzīvojam, Dievs dara visu iespējamo, lai mūs glābtu. Taču tad kad būsim šo pasauli atstājuši, Viņš vērtēs, cik būsim ļāvušies glābties un cik būsim palikuši savos grēkos. Katram tiks atmaksāts pēc ticībā krātā nopelna. Dievs redz un vēro mūs gan nakti, gan dienu. Dievs ir gan bargs un dusmīgs Dievs, bet reizē arī mīlošs un gādīgs Tēvs. Abas šīs īpašības nosaka Viņa spriedumu.

Kad atnāk nāve, tā visu izmaina. Nāves brīdī mainās arī mūsu attieksme pret mirstošo cilvēku. Daudzi diemžēl tikai tad, kad zaudē savus mīļos, atskārst cik viņi mīļi un vērtīgi ir bijuši, tikai tad apjauš, ka vajadzēja daudz ko dzīvē darīt citādāk, mazāk sāpināt, vairāk mīlēt un piedot. Cik tumša ir palikusi dzīve, kā gribētos ko mainīt, pateikt, vēl mīlestību parādīt. Varbūt tieši tas, ka nav kam sacīt šos mīļos vārdus, šajā dienā kādu nospiež visvairāk. Ir smaga sirds, ka pret saviem mīļiem esam asi, neiecietīgi vai egoistiski bijuši, tagad ir žēl, ka esam sāpinājuši un nepatiesi aizvainojuši. Par to šobrīd birst rūgtas asaras.

Vēl mums ir dots žēlastības laiks, kurā varam iet pie sava Kunga un Dieva ar savām nopūtām, smagumu un sirds sāpēm. Tas Kungs saka: Redzi Es visu daru jaunu. Patiesi, Viņam visas lietas ir iespējamas. Tici Kristum, uzticies Viņam, mīli Viņu. Mīlestība ir stiprāka par nāvi, tā mūs saista ar mūsu mīļajiem aizgājušajiem. Šī mūžības svētdiena ir kā atgādinājums, ka arī mēs reiz aiziesim, tā mums parāda ka sākums un gals, dzīvība un nāve ir daudz tuvāk nekā mēs to spējam aptvert, kā arī to, ka tā stunda nav zināma nevienam.

Zīmīgi, ka Baznīcas gads noslēdzas ar mūžības svētdienu, šis dvēseļu vainags, kurā iededzam svecītes, arī ir kā simbols nemirstībai. Vēl nepaspēj izdegt svecītes dvēseļu vainagā, kā jau nākošajā svētdienā citā vainagā – Adventes jau iedegsim pirmo svecīti. Tas atgādina, ka ar nāvi nekas nebeidzas, nāve ir vārti uz mūžīgo dzīvību visiem ticīgajiem.

Lai Dievs mūs sasilda, iepriecina un dod spēku un atvērtu sirdi šajā laikā, ko Viņš mums vēl savā žēlastībā dod! Amen.

 

Jums vēl varētu interesēt...