19.09.2010.
Kandavā, 19.09.2010.
A.Freipičs.
Bet farizeji dzirdēdami, ka Viņš saduķejus apklusinājis, sanāca pie Viņa kopā. Un viens no viņiem, bauslības mācītājs, kārdinādams Viņu jautāja: -Mācītāj, kurš ir augstākais bauslis bauslībā? Bet Jēzus viņam sacīja: -Tev būs Dievu, savu Kungu mīlēt no visas savas sirds, no visas savas dvēseles un no visa sava prāta. Šis ir augstākais un pirmais bauslis. Cits tam līdzīgs ir: „Tev būs savu tuvāko mīlēt kā sevi pašu”. Šajos abos baušļos ir saņemta kopā visa bauslība un pravieši. (Mt 22:34-40).
Farizeji nāk pie Jēzus, lai kārtējo reizi mēģinātu Viņu izprovocēt, tikko viņi jau ir uzdevuši jautājumus. Par to, kā vārdā Viņš dara brīnumus, viņi ir mēģinājuši izprovocēt Jēzu ar jautājumu par to, kam jāmaksā nodevas… Tad nāk saduķeji, kas netic uz augšāmcelšanos un uzdod jautājumu par sievu un septiņiem brāļiem, kas nomirst cits pēc cita… Nevienam no šiem rakstu mācītājiem neizdodas Jēzum piesieties, nevienam neizdodas izgudrot un uzdot Jēzum jautājumu, uz ko Viņš nebūtu spējīgs atbildēt. Nekādi neizdodas sagaidīt atbildi, kurā varētu saskatīt, atrast kaut pavisam niecīgu, tomēr satveramu pavedienu, kas palīdzētu novest Jēzu pie viņuprāt, tādas kā atmaskošanas… Jo vajag taču Jēzum uzrādīt vainu. Vajag Viņu dabūt pie malas. Viņš traucē… Tik ļoti Jēzus neiederas tā laika pasaulē, tā laika sabiedrībā… Viņš nekādi neiederas viņu izsmalcinātajā uzskatu sistēmā, visa Jēzus dzīve, visa Jēzus darbība ir kā izaicinājums tā laika šķietami „dievbijīgajai, pareizajai”, pēc bauslības priekšrakstiem dzīvojošajai sabiedrībai. Viņš biedrojas ar ļaudīm, kas kārtīgas sabiedrības cilvēkiem ir netīkami, no kā, pēc rakstu mācītāju domām, ticīgam cilvēkam būtu jānorobežojas. Viņš ar mācekļiem neievēro sabatu, ēd sabatā, dziedina sabatā, Jēzus atļaujas kaut ko pavisam neiedomājamu, Viņš Templī izdzenā tirgotājus un naudas mijējus, apgāž to galdus. Pēc rakstu mācītāju domām Jēzus musina cilvēkus. Šāds „ķeceris” ir jānovāc, jo viņš traucē dzīvot, traucē ierasto, „pareizo” kārtību…
Tagad nu farizeji izspēlē vienu no lielākajiem trumpjiem tie pieķeras bauslībai… Kā nu Jēzus atbildēs, vai nepametīs viņiem kādu pavedienu, kādu apsūdzības iespēju…?
Ja mēs tā padomājam, kā tad īsti bija ar farizejiem. Vai mēs drīkstam viņus uzlūkot tikai tā vienpusīgi, tikai kā tādus ļaundarus, liekuļus? Iedomāsimies, kādi bija laiki. Gadsimtiem ilga ebreju tautas okupācija, ar visām no tās izrietošajām sekām. Un rakstu mācītāji bija tie, kas gadsimtiem ilgi, cauri neskaitāmiem pārbaudījumiem un okupācijas varai , centās nosargāt, iznest savas tautas identitāti, savas tautas ticību…
Rakstu mācītāju problēma, un patiesībā arī mūsu visu tik bieža problēma, uz ko Jēzus nemitīgi norāda, ir – jūs visas lietas cenšaties darīt kādu ārēju priekšstatu vadīti. Jūs šķīstījat rokas pirms ejat dievnamā, jūs tik daudz uzsvara savā dzīvē liekat tieši uz ārējām lietām, jūs gribat izskatīties nevainojami, jūs gribat, lai visi jūs redz kā kārtīgus sabiedrības pilsoņus, šķīstus un pareizus… Bet Es gribu kaut ko pavisam citu. Man nav svarīgi cik jūs ārēji izskatāties šķīsti un pareizi, Es gribu, lai jūsu sirdis būtu šķīstas! Jūsu sirdis….
Ir kāds vecs stāsts, ko, es pieņemu, ka daudzi no jums varbūt zinās, taču, manuprāt, tas šeit iederas:
„Pa ceļu gāja 2 mūki. Viens no viņiem jau krietni gados, klosterī nodzīvojis lielu daļu sava mūža, otrs jauns, nesen kā nesen kā piebiedrojies klosterbrāļiem. Ceļā viņi nonāk pie upes, kura jāšķērso. Un tur viņi ierauga kādu jaunavu, kam arī jātiek pāri, taču viņa baidās brist pār upi, negrib arī samērcēt drēbes… Vecais mūks daudz nedomādams paņem meiteni uz rokām un pārnes pāri… Abi brāļi turpina ceļu klusēdami, tā viņi iet kādu stundu, līdz beidzot jaunākais mūks neiztur un vecākajam pārmetoši saka- nu kā tu to varēji, kā tu uzdrīkstējies pieskarties sievietei….? Mīļo brāli, atbildēja vecākais, padomā labi- es meiteni noliku krastā, kad biju pārnesis upei pāri, taču tu viņu nes vēl joprojām….
Un vai tik bieži līdzīgi nenotiek arī ar mums? Nu piemēram, mēs daudz runājam par to, kā mēs pagodinām Dievu. Kā mēs to darām baznīcā, vai pietiekoši bieži metamies ceļos. Daudz runājam, kā ir pareizi vai nepareizi- stāvēt vai sēdēt, kad tiek lasīti Svētie Raksti… Un sapratīsim pareizi, tas tiešām ir svarīgi- pagodināt Dievu. Svarīgi, priekš katra no mums personīgi. Tomēr pirms to darām ir svarīgi padomāt, ko Kristus visvairāk no mums sagaida. Viņš sagaida, ka vispirms Dievu pagodināsim ar savu sirdi, ka atdosim, nedalīti atdosim Viņam savu sirdi… Tad mūsu sirdij klausīs arī mūsu rokas, mūsu kājas… Tikai tad tā pa īstam spēsim mīlēt arī savus tuvākos. Tad nebūs tā, kad ceļos nometušies aizmirsīsim par lūgšanu un tās vietā ar acs kaktiņu šķielēsim uz apkārtējiem, vai viņi pienācīgi un pieklājīgi pagodina Dievu…. …varbūt labu gribēdami, tāpat kā šie farizeji, tomēr palaizdami garām pašu galveno un svarīgāko, ko Dievs caur Savu Dēlu mums vēlas iedot…
Kristus saka farizejiem, un arī mums visiem, ka tas pats par sevi neko nedod, ja ārēji, kā tādu pienākumu pildām bauslību, bet mūsos nav patiesas sirds mīlestības, tad visa kristietība pārvēršas par tādu kā morāles normu pildīšanu, tad patiesībā esam kā miruši… Par to runā arī apustulis Pāvils 1. vēstulē Korintiešiem 13.nodaļā. Patiesībā par Kristus mīlestību, kā visa pamatu runā visa Jaunā Derība. Kristus neatceļ bauslību, bet ar Savu mīlestību to piepilda. Viņš toreiz, pirms gandrīz 2000 gadiem tur farizejiem, un visu pārējo laiku cilvēkiem, jā arī visiem mums šodien saka- mīli, ielaid, ieaicini Mani savā sirdī, un tad kopā ar mani mīli. Ja tu tā darīsi, tad Es tev apsolu, ka bauslība tev vairs nebūs kā slogs, bet ar kopā ar Mani ejot, tā dienu no dienas kļūs aizvien vieglāka un tu to pildīsi ar prieku. Āmen.