Lk.16:19-31 Kandavā, 26.09.10.

      Šajā Evaņģēlija vietā, ko tikko dzirdējām, Jēzus runā par mūžību. Viņš mācekļiem skaidro, kas tad īsti ir mūžība… Un lasot un domājot par šo rakstu vietu arī man radās tādas pārdomas- ko tad mēs katrs domājot par mūžību, ar šo vārdu saprotam…? Neviens mums zināms cilvēks no turienes vēl nav atgriezies un pastāstījis, kā īsti tur ir…

       Domājot par mūžību, lielākā cilvēku daļa to saprot kā skaistu dzīvi paradīzē, debesīs, Dieva tuvumā… Dzīvi, kur varēsim dzīvot mūžīgā laimē kopā ar Pestītāju, Kungu Jēzu Kristu. Daudzi saprot, ka vai nu dzīve mūžībā, ja šai zemes dzīvē esam ticējuši uz Kristu, jeb ja nē, tad mūsu nāves brīdī šis pavediens vienkārši pārtrūkst, cilvēks aiziet nebūtībā… Bet Kristus te mums rāda, ka nav nekādu beigu, nav nekādas nebūtības… Ka mūsu dzīve pēc nāves turpināsies jebkurā gadījumā. Vienkārši turpināsies pa to vienu no diviem ceļiem, pa kuru būsim brīdī, kad mūs reiz aizsauks mūžībā, gājuši-… vai nu pa Gaismas jeb tumsas ceļu…

       Kristus šajā līdzībā runā par abiem ceļiem, Viņš pieskaras arī jautājumam, par mūžīgo pazušanu, par šo tumsas ceļu. Stāvokli, kas sagaida tos, kas savā dzīvē nebūs bijuši ar Dievu, nebūs ļāvuši sevi vadīt mīlestībai… Nu, ne tikai varbūt bijuši tādi ļaundari, naida kultivētāji… Viņš te runā arī par vienaldzīgajiem… Tādiem, kā līdzībā bagātais vīrs, kas savas mūža dienas vienkārši izniekoja dzīvodams līksmībā un kārībās. Nodzīvodams savu dzīvi domājot tikai par savu miesu. It kā tieši nekā ļauna nedarīdams, bet tajā pašā laikā paliekot vienaldzīgs pret savu garīgo dzīvi, arī pret cita cilvēka sāpēm, pret cita nelaimi… Viņš varēja vienaldzīgi paiet garām nabaga Lācaram, kas gulēja durvju priekšā. Pat suņi apstājās pie Lācara, un līdzjūtībā laizīja viņa vātis… Vienīgais, ko bagātais vīrs pieļāva bija tas, ka Lācars ēd druskas, kas birst no viņa dzīru galda…. Kaut kur reiz lasīju skaidrojumu, ka ar šīm druskām ir domāta maize, kurā šie bagātnieki pēc savas uzdzīves ir slaucījuši rokas… Diez vai to var saukt par mīlestības dāvanu, ja mēs atļaujam kādam ubagam paņemt kaut ko mums nevajadzīgu, ko tādu, ko esam izmetuši kā atkritumus…

       Mēs teiksim, nav jau tik briesmīgi, mūsu laikos taču tik reti kas tāds notiek. Mūsdienās tā nenotiek. Un ja arī notiek, tad mēs to gribam labot, mēs tāpat kā Eiropā gribam radīt dažādus sociālos dienestus, kas nodarbojas ar trūkumcietējiem, esam gatavi ziedot, lai cilvēki nebūtu trūkumā, lai visi būtu nodrošināti… Un ja arī tā būtu, vai esam padomājuši ko mēs šiem cilvēkiem esam gatavi dot…? Vai esam gatavi tiešām dalīties ar viņiem ar visu to, ko Dievs mums devis, jeb esam gatavi dot tikai no tā kas mums paliek pāri…. Vai ieraugot kādu bezpajumtnieku, kas pakritis uz ielas spējam arī viņā saskatīt Dieva radītu cilvēku, kuru Dievs mīl tāpat kā mani…? Vai esam gatavi pie viņa apstāties un noliekties, palīdzēt un sniegt viņam to pašu galveno, ko Kristus no mums sagaida- mīlestību? Jeb riebumā aizgriežamies, aizspiežam savu degunu, līdz esam tikuši garām. Un tad, vēlāk iemetam savu latiņu ziedojumu kastē, kas paredzēta šādu cilvēku pabarošanai…?

       Mēs visi šajā pasaulē ienākam grēcīgi, pašpietiekami uz sevi vērsti cilvēki… Lielākā vai mazākā mērā, bet diemžēl tā tas ir. Un vienīgais spēks, kas mūs patiešām maina ir Kristus mīlestība. Tikai šī Dieva mīlestība, kas visā savā pilnībā atklājas caur Jēzu mūs pārvērš, mūs maina, mūs izrauj no šīs mūžīgās pazušanas moku vietā… Taču lai mēs varētu tikt izglābti, mums tai jāatver savu sirdi. Mums jāatzīst un jāpieņem, ka Kristus ir galvenais un svarīgākais, kas vien var būt mūsu dzīvē. Mums jāatzīst sava bezspēcība un nevarība un jālūdz Dievu, lai Viņš mūs apžēlo, lai palīdz. Tad Kristus var ienākt mūsos, mainīt mūs, izglābt mūs. Tad varam šajā dzīvē būt kaut vai kā Lācars- slimi, kropli, ārēji šķietami kā pēdējie nabagi, tomēr bezgala bagāti, jo mums priekšā stāv mūžība kopā ar Dievu.

       Diemžēl tik daudz cilvēku šajā pasaulē netic Dievam. Ir tik daudz arī tādu cilvēku, kas uzskata- Dievs ir, mūžība ir, bet man vēl pašlaik tam nav laika…. Vēl ne, varbūt rīt. Un katrā nākamajā dienā saka tāpat… Un dzīvo vairāk vai mazāk līdzīgi kā šis bagātnieks. Tā ir tuvredzīga un bērnišķīga domāšana. Tas ir tik pat kā nostāties uz sliedēm un teikt- es neatzīstu, ka vilciens nāk. –Bet tas nāk… Kā Kristus pats saka, ka nama kungs reiz nāks negaidot, kā zaglis naktī… Kristus mūs visus nopietni brīdina- ka tas nepārsteidz mūs aizmigušus…

       Kristus mums saka- šīs lietas atkarājas no jums par tik, cik stipri esat Manu roku satvēruši… Es esmu ceļš patiesība un dzīvība. Tik tālu no jums viss atkarīgs- būt ar Mani, vai atteikties no Manis. Izvēlēties gaismu un dzīvību jeb tumsu un pazušanu. Tas attiecas uz visiem- gan tiem, kas Dievu vēl nepazīst, gan tikpat labi uz visiem mums -tiem, kas sevi uzskatām par izglābtajiem… Būt nomodā, turēties pie Pestītāja rokas, ar visu savu spēku turēties, visā dzīves garumā turēties, tas ir tik svarīgi, jo visapkārt taču ir tik daudz tā, kas mūs grib novērst no Viņa…

       To katram cilvēkam pasaulē, arī visiem mums šodien Kristus vēlas pasacīt ar šo līdzību, kurā kāds nabags ir bezgala bagāts, bet kādam bagātniekam patiesībā nav nekā.

Āmen.

Jums vēl varētu interesēt...