Luterāņu baznīcas celtniecība Kandavā bija paredzēta Kurzemes hercoga Gotharda Ketlera (1517.-1587.) 1567.gada 28.februāra recesā (pavēle, rīkojums). Pirmās nevācu koka baznīciņas atradušās Abavas kreisajā krastā. 1621.gadā pirmās koka baznīcas ēka vairs nav bijusi un tās vietā 1627.gadā uzcelta jauna, kura jau 1665.gadā atradusies avārijas stāvoklī (pēc dažiem datiem nodegusi). Vāciešiem dievkalopjumi notika pils kapelā, bet vēlākos gados uzcelta koka baznīciņa, kas atradusies vietā, kur tagad ir ugunsdzēsēju depo (pieņēmums), jo te blakus ir veca kapsēta – Mēra kalniņš.
Pirmais zināmais mācītājs ap 1576.gadu bijis Francisks Burhards. Pēc viņa latviešu draudzei kalpojuši: Bernhards Spīrs (ap 1580.g.), Gothards Brezemeisters (ap1624.-1655.g.), Johans Langijs (mācītājs 1656.-1658.g.) – latviešu-vācu vārdnīcas un īsās latviešu gramatikas autors un Zāmuels Vitings, kurš kara un juku laikos patvaļīgi
draudzi atstājis (1661.g.). No 1636.gada pastāv Kandavas prāvesta iecirknis.
1680.gadā Dursupes muižas īpašnieks Tukuma virspilskungs Matias fon Altenbokums baznīcas celtniecībai piešķīra zemes gabalu uz kāda Kandavas pakalna, kur 1683.-1687.gadā uzcēla mūra baznīcu, kas darbojās līdz 1728.gadam, kad ērģelnieka vainas dēļ nodega.
Nodegušās baznīcas vietā 1730.gadā sāka celt jaunu , paplašinātu (spriežot pēc atsegtajiem pagraba lodziņiem) mūra baznīcu, vienlaicīgi būvējot jaunu mācītājmuižas dzīvojamo ēku. Katrai muižai bija jāpiegādā noteikts daudzums laukakmeņu un kokmateriālu. Kaļķu javu kastēs veda no Līgupes krastos darbojošā kaļķu cepļa.
1736.gadā jaunā baznīca ar 500 sēdvietām bija uzcelta un kalpo vēl šodien. Pēc mēra epidēmijas (1710.g.) latviešu un vācu draudzes apkalpoja viens mācītājs, kurš dievkalpojumus noturēja arī Pūres un Jaunpagasta filiāldraudzēs. Pirmais kopīgais mācītājs (1722.-1743.g.) bija Johans Albrehts Beneke.
Baznīcas torņa smaile uzcelta 1889.gadā, kā baznīcas patronu (aizbildņu) atzinības zīme ilggadējam mācītājam Hansam Fridriham Bernevicam (1812.-1896.g.), kurš bija apbalvots ar zelta krustu.
Baznīcas iekārtas.
Līdz ar jauna dievnama celtniecību tika darinātas arī jaunas iekārtas, jo vecās pilnīgi gāja bojā ugunsgrēkā, izņemot divas koka skulptūras „Ļaundari”, kuras pieskaitāmas pie Latvijas koktēlnieku mākslinieciski vērtīgākajiem darinājumiem17.gs. Nav zināms 16.gs. darinātās skulptūras „Madonna” (baznīcas aizbildne) izcelsme.
Visas trīs skulptūras pašlaik ir skatāmas aiz altāra.
Visas iekārtas nav vienlaicīgi un viena meistara darinātas.
Kanceli un portālu radījis Kurzemes hercoga tēlnieks Johans Mertens(1690.-1737.g.), bet kungu solu – apkārt klejojošs koktēlnieks no Tiroles. Kanceles pildiņos redzam: Mateju ar bērnu, Marku ar lauvu, Lūku ar vērsi un Jāni ar ērgli.
Kāpņu margu pildiņos attēloti kristīgie likumi: Ticība ar enkuru, Cerība ar bērnuun Mīlestība ar kausu.
Ar Johanu Mertenu beidzās Ventspils koktēlnieku skola.
Kreisajā pusē no altāra atrodas kungu sols.
Virs kungu sola atrodas Rappu dzimtas, Šternbergu dzimtas un Grothusu dzimtasvapeņi (ģērboņi).
Tagad skatāmo altāri (svētākā vieta baznīcā) dāvinājusi Katrīna Elizabete fon Mirbaha 19.gs.vidū. Līdz tam par altāri kalpojis mūrēts galds, kura noformējumā, domājams, atradušās abas skulptūras „Ļaundari”.
Altārgleznu „Kristus pie krusta” gleznojis Drēzdenes Mākslas akadēmijas profesors Kristjānis Arnolds (1825.-1890.g.) un tā iesvētīta 1855.gada 4.septembrī.
Spriežot pēc mākslinieciskās apdares, reizē ar altāri darināta ķestera pults.
Ērģeles būvējis Kārlis Hermanis (1807.-1868.g.) un tās bija gatavas 1864.gadā.
Ērģeles baznīcai dāvinājuši Kārlis fon Renne un Anna Elizabete fon Grotuse.
Tās maksāja 1700 rubļus (tajā laikā milzīga nauda). 1936.gadā ērģeles paplašināja līdz 21 reģistram (stabuļu rindas) Jēkabs Jurģietis (1874.-1968.g.), pierīkojot arī motoru.
Pēdējo reizi ērģeles restaurāciju piedzīvojušas 2009. gadā. Tās ir vienas no vecākajām un labākajām ērģelēm Latvijā. Baznīcā ik pa laikam tiek rīkoti ērģeļkocenrti.