Kandavas mācītājmuižas kompleksa vēsturiskā izpēte
Īpašuma tiesības uz valsts nozīmes arhitektūras pieminekli – Kandavas mācītājmuižas dzīvojamo ēku kopš 1997. gada ir atjaunotas Kandavas ev. lut. draudzei. Mācītājmuižas komplekss bez dzīvojamās ēkas ietver arī saimniecības ēkas un parku. Komplekss patlaban atrodas sliktā tehniskajā stāvoklī, kādēļ ir nepieciešams izstrādāt tā atjaunošanas un tālākas izmantošanas koncepciju. Lai to varētu paveikt, ir nepieciešams apzināt, apkopot un izpētīt vēsturisko informāciju par apbūves un parka tapšanu, ēku celšanas laiku, funkcijām un to maiņu. Šādas informācijas trūkums ir manāms arī gadījumos, kad tūristi un citi interesenti mēģina iegūt detalizētākas ziņas par Kandavas mācītājmuižu.
Ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu Kandavas novada muzeja vēsturnieks, vēstures maģistrs Agris Dzenis laikā no 2017. gada 1. jūnija līdz 31. augustam veica Kandavas mācītājmuižas kompleksa – dzīvojamās ēkas, saimniecības ēku un parka vēsturisko izpēti, sameklējot, apkopojot un sistematizējot vēsturiskos materiālus – dokumentus, literatūru, kartes, plānus un fotoattēlus Kandavas novada muzejā, Latvijas Valsts vēstures arhīvā un elektroniskajā tīmeklī, kā arī veicot apkopojošo pētījumu, lai sabiedrībā popularizētu Kandavas mācītājmuižas kultūrvēsturisko vērtību, un izveidotu faktoloģisko bāzi mācītājmuižas atjaunošanas un attīstības koncepcijas izstrādāšanai. Izpētes rezultātā tika iegūta iespējami detalizēta informācija par mācītājmuižas apbūves veidošanās gaitu, ēku būvvēsturi, ēku saimnieciskajām un sabiedriskajām funkcijām, īpašniekiem un apsaimniekotājiem laikā no 1730. gada līdz 20.gs. sešdesmitajiem gadiem.
Visizsmeļošāko informāciju par Kandavas mācītāja, ķestera un ērģelnieka māju un to saimniecības ēku būvi 1833. – 1840.g. sniedza Kurzemes guberņas kamerālvaldes (Latvijas Valsts vēstures arhīvs, 472. fonds) dokumenti, kurus agrākie pētnieki nav izmantojuši. Kamerālvalde bija guberņas kroņa īpašumu pārvalde. Dokumentos minēto mācītājmuižas dzīvojamās ēkas būvplānu Kurzemes guberņas valdes būvnodaļas fondā (LVVA, 97. fonds) atrast neizdevās.
Ap 1921.g., īstenojot Latvijas agrāro reformu, tika sastādīti sadalāmo muižu ēku apraksti un muižu centru, tostarp dārzu un parku, topogrāfiskie plāni. Arī Kandavas mācītājmuižai ir izveidota sadalīšanas lieta (LVVA, 1679.f., 172.apr., 1516.lieta), kurā diemžēl nav mācītājmuižas centra ēku aprakstu un plāna. Iespējams, tas izskaidrojams ar to, ka Kandavas mācītājmuižas centrs draudzes īpašumā tika atstāts nedalīts. Minētajā lietā ir sniegti tikai bijušo mācītājmuižas zemnieku nomas māju ”Brūveļi”, ”Robati”, ”Vecsilas”, ”Prieduli”, ”Lielšķērstneki”, ”Mazšķērstnieki” un ”Šķērstniek Kalēji” ēku apraksti un plāni.
Jāatzīmē, ka neizdevās atrast arī Kandavas mācītājmuižas ēku un zemju apraksta lapu, ko Valsts statistiskā pārvalde (LVVA, 1308. fonds) 1939.g. sastādīja visiem nekustamajiem īpašumiem Latvijas pagastos. Tika atrasta Valsts statistiskās pārvaldes 1929.g. ziņu par ēkām lapa, kas sniedz informāciju par draudzes īpašumā esošās zemes platību un kultūrveidiem, ēku izmēriem un funkcijām, tomēr, trūkstot ēku novietojuma plānam, šī informācija nesniedz iespēju precīzi lokalizēt saimniecības ēku atrašanās vietu.
Kandavas ev. lut. draudze atradās Kurzemes – Zemgales hercoga (vēlāk – Krievijas valsts) pārraudzībā un apgādībā. Mācītājmuiža jeb pastorāts (Pastorat) bija draudzes mācītājiem uz viņu kalpošanas laiku kā dzīvesvieta un atalgojums piešķirts zemesgabals ar dzīvojamo un saimniecības ēkām, kā arī vairākām zemnieku saimniecībām, kurām bija jāpilda klaušas un jādod nodevas mācītājam. Vairākos dokumentos lietots arī apzīmējums ”pastorāta vidme (Pastoratswidme)”, kas attiecināts uz zemnieku saimniecībām, kuru nodevas un klaušas ietilpa amatpersonas (šinī gadījumā – mācītāja) atalgojumā. Līdzīgas funkcijas bija arī citu hercogistes amatpersonu – virspilskungu, pilskungu, mežziņu vidmēm.
Ziņas par senāko Kandavas ev. lut. draudzes mācītāja dzīvesvietu dokumentos un literatūrā atrast nav izdevies. Literatūrā samēra bieži ir parādījusies vēstures avotu ziņām neatbilstoša vai sagrozīta informācija par mācītājmuižas celšanas laiku. Tā Kandavas novadpētnieka Viktora Vītola darbos minēts, ka 1730. gadā uzcelta mācītājmuižas dzīvojamā ēka, kurā dzīvojis arī prāvests un Talsu draudzes mācītājs Kārlis Amenda (1711 – 1836) – Bēthovena sirdsdraugs un Mocarta bērnu audzinātājs.[1]
Tukuma muzeja darbinieces I. Dišlere un A. Ozola vēsturisko izziņu par muižām Tukuma rajonā krājumā raksta, ka Kandavas mācītājmuiža zināma jau no 1582. gada. Jaunas dzīvojamās ēkas celtniecība uzsākta 1652. gadā, bet tā ieilgusi, un plānojums vairākkārt mainīts.[2] Mācītājmuižā dzīvojis Kandavas iecirkņa prāvests Karls Ferdinands Amenda, bet muižas ēka būvēta 19. gadsimta pirmajā pusē, visticamāk – Amendas laikā.[3]
Pret to, ka pašreizējā mācītājmuižas dzīvojamā ēka būtu celta 1730.g., liecina ne tikai vēstures avoti, kas tiks iztirzāti vēlāk, bet arī ēkas arhitektoniskais stils – klasicisms, kas Baltijas provinču arhitektūrā sāka parādīties tikai ap 1800. gadu. Kļūdainajai informācijai pamatā, acīmredzot, ir 1935.g. izdotajā krājumā ”Talsu novads” publicētajā teoloģijas studenta Alberta Freija rakstā par Talsu novada draudzēm un baznīcām bez atsauces uz informācijas avotu rakstītais, ka 1652.g. nolemts celt jaunu mācītāja muižu, jo tās ēkas bijušas pilnīgi nelietojamas. Pienākums to darīt piekritis draudzes muižniecībai, tomēr vēl 1661.g. mācītājam nav bijis dzīvokļa, un tas celts tikai ap 1730. gadu.[4]
Pētnieces I. Dišlere un A. Ozola, vadoties pēc arhitektoniskā stila, samērā precīzi ir noteikušas būvēšanas laiku, taču nekritiski pieņēmušas literatūrā bieži sastopamo, taču īstenībai neatbilstošo ziņu par to, ka Kandavas mācītājmuižā būtu dzīvojis Kandavas iecirkņa prāvests un Talsu mācītājs, ievērojamā komponista Ludviga van Bēthovena draugs Karls Ferdinands Amenda (1771 – 1836). Kļūdainā ziņa acīmredzot ir radusies pārpratuma rezultātā. K. F. Amenda kopš 1821.g.[5] tiešām bija prāvests 1636.g. izveidotajai Kandavas diecēzei jeb prāvesta iecirknim, kurā ietilpa Kandavas, Talsu, Tukuma, Nurmuižas, Vecodres, Sātu, Stendes, Sēmes, Spāres un Zemītes draudzes. Par prāvestu tika ievēlēts viens no diecēzes mācītājiem, kurš prāvesta amata laikā turpināja pildīt arī savas draudzes mācītāja amatu. Tāpat arī K. F. Amenda līdz mūža galam palika Talsu draudzes mācītāja amatā, un dzīvoja Talsu mācītājmuižā.
Iespējams, K. F. Amenda Kandavas mācītājmuižā ir tikai viesojies, pārraugot savā pārvaldībā esošo Kandavas draudzi un Kandavas mācītāja Karla Bernharda Bekera darbu. Iepriekšējais Kandavas diecēzes prāvests un Kandavas draudzes mācītājs, Karla Bernharda tēvs Bernhards Gotlībs Bekers ievērību bija izpelnījies kā Kurzemes hercoga Pētera Bīrona trešās sievas Dorotejas (1761 – 1821) audzinātājs, dzejnieks un labākais orators Baltijā. Viņš bija Jaunauces mācītāja Ulriha Gotlība dēls, dzimis Mežmuižas mācītājmuižā 1751.g. 9. janvārī, 1769.g. iestājās Kārļa akadēmijā Braunšveigā, kopš 1770.g. studēja Getingenas universitātē, no kurienes 1773.g. atgriezās mājās. Pēc tam viņš bija vēlākās Kurzemes hercogienes Dorotejas, dzimušas fon Mēdemas, audzinātājs Vecaucē. 1779.g. viņš kļuva sava tēva adjunkts Jaunauces un Kerkliņu draudzēs, un palika šajos amatos līdz tēva nāvei. 1787.g. viņš kļuva par Kandavas mācītāju, kopš 1800.g. apkalpoja arī Balgales jeb Peteņciema (Petendorf) baznīcu. Pateicoties savām plašajām zināšanām, runas dāvanām un dzejnieka talantam viņš kā sprediķotājs iemantoja savas draudzes cieņu un mīlestību. 1818.g. 15. jūnijā viņš kļuva par Kandavas diecēzes prāvestu un konsistorijas locekli, un šajā amatā sabija līdz savai nāvei 1821.g. 29. janvārī. Viņš bija precējies ar Griezes mācītāja Johana Leopolda Fīrhufa meitu Johannu Sofiju, kas mirusi 1837.g. 4. augustā.[6]
Bernharda Gotlība dēls Karls Bernhards Bekers, kurš bija tieši saistīts ar jaunās mācītājmuižas būvdarbiem, dzimis 1789.g. 12. augustā Kandavā, saņēmis mājizglītību no tēva, 1808. – 1811.g. studējis teoloģiju Tērbatā. Jau 1811.g. viņš tika ievēlēts par sava tēva adjunktu, pēc tēva nāves sekoja viņam Kandavas draudzes mācītāja amatā, un līdz 1836.g. apkalpoja arī Peteņciema baznīcu, līdz tā saņēma savu mācītājmuižu un mācītāju. K. B. Bekers mira 1841.g. 14. augustā Kandavā, bija precējies ar Šarloti Albertīni Pizansku.[7]
Par senāko Kandavas ev. lut. draudzes mācītāja dzīvesvietu ziņas atrast nav izdevies. Ar 1582.g. datētajā dokumentā mācītājmuiža nav minēta; tas ir tikai naudas un naturālo nodevu saraksts, ko Kandavas draudzes piederīgajiem bija jādod mācītāja uzturam. Turklāt līdz 1712.g. Kandavas draudzē darbojās divi – vācu un nevācu draudzes mācītāji, kuriem varēja būt katram sava dzīvesvieta. Turklāt tā varēja arī nebūt vidme ar vairākām zemnieku saimniecībām, bet samērā neliels zemesgabals ar dzīvojamo un saimniecības ēkām, jo mācītāja iztiku garantēja draudzes sagādātais atalgojums naudā un graudā. Vispiemērotākā atrašanās vieta mācītāja dzīvoklim bija dievnama tuvumā. Netieša liecība par senā pastorāta pastāvēšanu ir ap 1858.g. sastādītajā Kandavas miesta plānā iezīmēts neliels zemesgabals pie baznīcas, saukts Pastorat, kas atradies starp ērģelnieka, tagadējo draudzes māju, un tagadējo Talsu ielu.[8] Zemesgabala platība ir niecīga un piemērota labākajā gadījumā dārzam, tomēr pietiekami liela dzīvojamās un saimniecības ēku uzcelšanai.
Par to, ka savas vidmes Kandavas mācītājiem 17.gs. nav bijis, un to varēja aizvietot hercoga piešķirta zeme un zemnieki, liecina vēsturiskā informācija par Kristofu Burhardu (Burchard), kurš jau 1582.g. bija vācu draudzes mācītājs Kandavā. No Kurzemes – Zemgales hercoga Gotharda Ketlera viņš Kandavas pilsnovadā kā ķīlu pret 1000 mārku lielu aizdevumu saņēma Paipalu mājas, bet otras – Hansa Vildava mājas, hercogs viņam piešķīra kā dzimtīpašumu. Nākošais hercogs Frīdrihs abus valdījumus viņam apstiprināja Kuldīgā 1590.g. 19. februārī un 1591.g. 19. februārī, un apsolīja, ka ķīla netiks dzēsta, kamēr viņš un viņa sieva ir dzīvi. Tāpat hercogs Vilhelms 1603.g. 28. jūnijā Kuldīgā Burhardam, kurš ”Mūsu Kandavas baznīcai 23 gadus ilgi ir kalpojis”, apstiprināja kā dzimtīpašumu Hansa Vildava mājas, un piešķīra ķīlas mājas uz mācītāja, viņa dēla un meitas dzīves laiku.[9]
1699.g. Kandavas hercoga muižas inventārijā minēts, ka Tapeļu zemnieku ciema 2 arklus lielās Rūmenieku (Rummeneck) mājas un 1 arklu lielās Šķērstēnu (Skersten) mājas pilda klaušas vācu un nevācu mācītājiem, bet naudas nodevas maksā hercoga muižai.[10] Šis dokuments netieši liecina, ka mācītāju lietošanā, iespējams, jau atradies kāds lielāks zemesgabals, kura apstrādāšanai bija nepieciešamas zemnieku klaušas, taču tā atrašanās vietu pēc inventārija ziņām nav iespējams noteikt.
Pirmais mācītājs, kuru iespējams saistīt ar vēlāko mācītāja vidmi, bija Johans Albrehts Beneke (Benecke) no Magdeburgas, kurš par Kandavas mācītāju kļuva 1712.g.. Viņš bija pirmais, kurš apkalpoja gan vācu, gan latviešu draudzi, jo draudze un miests pēc Lielā mēra vairs nespēja uzturēt divus mācītājus. Viņš apkalpoja arī Pūres, Jaunpagasta, un līdz 1739.g. – arī Dzirciema baznīcas. Baznīcu ģenerālvizitācijas laikā 1730.g. 11.-16. jūnijā draudze ziņoja, ka ir apmierināta ar viņa darbu, un arī latviešu draudzes darbība bijusi sakārtota ļoti labi. Tomēr mācītājmuižas vidmi viņam ierādīja tikai 1730.g., jo, viņu pieņemot darbā, tas nebija izdarīts. J. A. Beneke mira 1743.g. un tika apbedīts 21. februārī Kandavā.[11]
1730.g. Kandavas baznīcas revīzijā pirmoreiz minētas Kandavas mācītāja vidmes zemnieku saimniecības, to klaušas un nodevas. Dokumentā rakstīts, ka pastorāta zemnieks Preceļu (Prezzel) Mārtiņš katru otro nedēļu iet klaušās ar zirgu, dod mācītājam 1 pūru (1 pūrs = ap 69 litri) miežu, 1 pūru auzu, ½ poda (1 pods = ap 8 kg) medus, 3 vistas, jēru, katru piekto nedēļu darbos sūta meitu. Ja mācītājs pieprasa, ir jānāk malt iesalu. Tādas pašas nodevas un klaušas bija paredzētas citiem pastorāta saimniekiem: Vecsētas (Wetz Sehtas) Ansim, Robertu (Roberts) sētas atraitnei Edei, Brūveru (Bruer) sētas Ansim.[12] Pavisam vidmē bija 4 saimniecības, kas, visticamāk, tika atdalītas no Kandavas domēnes jeb hercoga muižas, un atradās tagadējās mācītājmuižas apkārtnē. 1730.g. revīzijas dokumentā mācītāja dzīvojamā ēka nav minēta, tāpat arī vēlāko gadu revīzijās un citos dokumentos, tādēļ nav iespējams noteikt, kad mācītāja ēkas celtas uz 1730.g. piešķirtās vidmes zemes. Jaunā vidme atradās samērā attālu no dievnama un draudzes centra, tādēļ iespējams pieļaut, ka mācītāji nealka apmesties uz patstāvīgu dzīvi vietā, no kurienes bija apgrūtināta nokļūšana ne tikai uz dievnamu, bet arī pastorālajiem darbiem draudzes locekļu mājvietās – slimnieku pēdējo svaidīšanu un mirušo izvadīšanu.
- gadā mācītājmuižai piederēja piecas zemnieku saimniecības: Šķērstu Krišjāņi, Šķērstu Kristupēni, Vecsētas, Brūveļi, Priedulas.
Kandavas pastorāta 1829.g. 29. februāra inventārijā ierakstītajās Prieduļu (Predul), Vecsētu (Wetzseht), Robatu (Robat), Brūveļu (Bruel), Šķērstnieku Anša (Skerstneek Ans), Šķērstnieku Ģērdota (Skerstneek Gerdoht) sētās bija pa vienai koka dzīvojamai ēkai, pa sešām koka saimniecības ēkām un pa diviem šķūņiem katrā. Šķērstu Brūveļu (Skerste Bruel) sētā atradās viena koka dzīvojamā ēka, viena koka saimniecības ēka un divi šķūņi.[13]
Vienīgā netiešā informācija par mācītāja ēkām uz vidmes zemes pirms 19.gs. 30.-tajos veiktajiem vērienīgajiem būvdarbiem, ir dokumentos minētais, ka tiek celta jauna Kandavas mācītāja dzīvojamā ēka, kā arī tiek veikts remonts zirgu stallim. Pirmais dokuments Kurzemes kamerālvaldes lietā par Kandavas mācītājmuižas ēku būvi ir Kurzemes guberņas valdes 1833.g. 25. maija rīkojums kamerālvaldei: lai nākošajā gadā sāktu Kandavas mācītāja dzīvojamās ēkas būvdarbus, nākamajā ziemā jāsagatavo un jāizved būvmateriāli pēc saraksta:[14]
2 sausi baļķi, 1 2/3 asis gari un 17 collas resni;
40 sausi baļķi, 3 ½ asis gari un 9 collas resni;
133 sausi baļķi, 4 asis gari un 10 collas resni;
65 sausi baļķi, 4 asis gari un 12 collas resni;
4 sausi baļķi, 4 ¾ asis gari un 12 collas resni;
21 sauss baļķis, 7 ½ asis garš un 14 collas resns;
30 zaļi baļķi, 1 2/3 asis gari un 10 collas resni;
22 zaļi baļķi, 2 asis gari un 9 collas resni;
8 zaļi baļķi, 3 asis gari un 9 collas resni;
21 zaļš baļķis, 3 asis garš un 10 collas resns;
4 zaļi baļķi, 3 asis gari un 12 collas resni;
36 zaļi baļķi, 3 ½ asis gari un 6 collas resni;
11 zaļi baļķi, 3 ½ asis gari un 12 collas resni;
10 zaļi baļķi, 3 2/3 asis gari un 9 collas resni;
194 zaļi baļķi, 4 asis gari un 10 collas resni;
92 zaļi baļķi, 4 asis gari un 12 collas resni;
42 zaļi baļķi, 4 ½ asis gari un 9 collas resni;
42 zaļi baļķi, 4 2/3 asis gari un 10 collas resni;
4 zaļi baļķi, 5 ½ asis gari un 10 collas resni;
42 saišķi skalu;
49 1/5 asis laukakmeņu;
19 300 ķieģeļu;
9000 jumta dakstiņu;
186 kores dakstiņi;
57 1/3 lasti kaļķu;
6 ½ mucas nedzēstu kaļķu;
462 krāsns podiņi.
Bez tam bija jānodrošina darbaspēks no zemnieku vidus: 24 strādnieki kājām un 4 strādnieki ar pajūgiem.[15]
1 ass atbilda 3 ½ Rīgas pēdām jeb 1,97 m, bet 1 colla – ap 2,8 cm.[16] Spriežot pēc būvmateriālu apjoma un daudzveidības, tas bija paredzēts pilnīgi jaunas ēkas uzcelšanai no pamatiem līdz jumtam.
1833.g. 31. oktobrī kamerālvalde pavēlēja vajadzīgos kokmateriālus sagādāt Kandavas, Dzirciema un Daigones kroņa muižām.[17]
Bez mācītāja dzīvojamās mājas bija paredzēta arī mācītāja palīga – ķestera dzīvojamās un saimniecības ēku būve. 1833.g. 26. maijā Kurzemes guberņas valde, lai nākošajā gadā uzceltu ķestera dzīvojamo māju un saimniecības ēkas Kandavā, pavēlēja sagatavot tām nepieciešamos materiālus.
Ķestera dzīvojamās ēkas būvei:
3 sausus baļķus, 4 asis garus un 10 collas resnus;
113 sausus baļķus, 4 asis garus un 11 collas resnus;
27 sausus baļķus, 4 asis garus un 12 collas resnus;
15 sausus baļķus, 5 asis garus un 12 collas resnus;
11 zaļus baļķus, 2 ½ asis garus un 9 collas resnus;
28 zaļus baļķus, 3 asis garus un 6 collas resnus;
30 zaļus baļķus, 3 ½ asis garus un 8 collas resnus;
30 zaļus baļķus, 3 ½ asis garus un 9 collas resnus;
26 zaļus baļķus, 4 asis garus un 9 collas resnus;
67 zaļus baļķus, 4 asis garus un 12 collas resnus;
1 zaļu baļķi, 4 2/3 asis garu un 12 collas resnus;
12 zaļus baļķus, 5 asis garus un 10 collas resnus;
3 zaļus baļķus, 5 asis garus un 12 collas resnus;
16 4/5 asis laukakmeņu;
7300 ķieģeļu;
4900 dakstiņu;
123 kores dakstiņi;
23 ¼ lasti kaļķa;
240 krāsns podiņu;
18 strādnieki kājām;
2 strādnieki ar zirgu un ratiem.
Materiāli ķestera saimniecības ēkām:
11 ½ sausi baļķi, 4 asis gari un 11 collas resni;
15 sausi baļķi, 4 asis gari un 12 collas resni;
18 sausi baļķi, 5 asis gari un 13 collas resni;
18 zaļi baļķi, 2 ½ asis gari un 9 collas resni;
20 zaļi baļķi, 3 asis gari un 6 collas resni;
72 zaļi baļķi, 3 ½ asis gari un 9 collas resni;
16 zaļi baļķi, 4 asis gari un 9 collas resni;
3 zaļi baļķi, 4 asis gari un 10 collas resni;
42 zaļi baļķi, 4 asis gari un 12 collas resni;
72 zaļi baļķi, 4 asis gari un 11 collas resni;
12 zaļi baļķi, 4 1/6 asis gari un 12 collas resni;
280 dzelzs stangas, 2 mārciņas smagas;
4 vezumi kviešu;
23 vezumi salmu;
15 asis laukakmeņu;
13 ¼ lasti kaļķu;
15 strādnieki kājām;
2 strādnieki ar zirgu un ratiem.[18]
Spriežot pēc materiālu sortimenta un apjoma, ķestera dzīvojamā ēka bija iecerēta no jaukta materiāla: koka un mūra, bet saimniecības ēkas bija paredzēts būvēt no koka, turklāt vismaz divas, jo dokumentā par ķestera saimniecības ēkām tiek runāts daudzskaitlī. Ķestera ēkas varēja atrasties tikai blakus mācītāja ēkām, jo Kandavas pastorāta zemesgabali bija tikai divi – vidme un pastorāta zeme blakus dievnamam, turklāt uz pēdējā vēlāk tika celts cits nams – ērģelnieka māja.
1833.g. 9. septembrī no kroņa Rendas mežniecības jau bija piegādāta lielākā daļa kokmateriālu mācītājmuižas un ķestera ēku būvei.[19]
Būvdarbi sākās tikai 1835. gadā, jo visu 1834.g. noritēja priekšdarbi: būvdarbu veikšanas izsole. 1834.g. 18. maijā guberņas būvasesors Karls Frike iesniedza mācītājmuižas būvprojektu Kurzemes guberņas būvkomisijā un izsludināja izsoli jeb torgus būvdarbu veikšanai.[20] 20. jūnijā mācītājs Karls Bernhards Bekers paziņoja torgu rezultātus: par 7000 rubļiem Kandavas mācītāja dzīvojamās ēkas būve uzticēta kādam būvniekam K. B. Rosam.[21] Pats mācītājs bija būvuzņēmējs, kurš atbildēja par kroņa piešķirto līdzekļu izlietošanu un darbu veikšanu. 1834.g. 18. decembrī Kurzemes guberņas būvvalde pavēlēja, lai būvdarbi sāktos jau 1835.g. pavasarī, nevis 1836.g., kā to bija lūdzis būvuzņēmējs, mācītājs Bekers.[22]
Būvdarbus aizkavēja materiālu piegāde un nekvalificētā darbaspēka trūkums. 1835.g. 15. janvārī kamerālvalde izdeva atkārtotu rīkojumu Kandavas, Dzirciema un Daigones muižām piegādāt trūkstošos būvmateriālus.[23] 1835.g. 17. maijā Kurzemes guberņas valde pavēlēja piegādāt kokmateriālus, lai Kandavas mācītāja dzīvojamās ēkas būvdarbi 1835.g. varētu turpināties.[24]
1836.g. 14. februārī Kurzemes guberņas kamerālvalde Rīgas kara gubernatoram ziņoja, ka Kandavas mācītāja dzīvojamajai ēkai, saskaņā ar būvuzņēmēja, mācītāja Bekera un guberņas arhitekta Šulca liecību, ir jau uzbūvēti pamati, terase un pagrabi, bet trūkst strādnieku, kas pieved materiālus, jo kroņa zemnieki tiek nodarbināti Tukuma – Slokas ceļa būvdarbos.[25]
1836.g. jūlijā mācītājs Bekers kamerālvaldei ziņoja, ka vasarā mācītāja dzīvojamā ēka būs zem jumta, bet nākošajā vasarā paredzēta sienu apmešana, tāpēc viņš lūdz 1837.g. vasarā nodrošināt darbaspēku no Kandavas draudzes kroņa muižām.[26]
1837.g. 14. aprīlī Kurzemes guberņas valde pavēlēja nodrošināt no kroņa muižām nepieciešamo darbinieku skaitu, lai pabeigtu Kandavas mācītāja muižas dzīvojamās ēkas būvdarbus. Bija nepieciešami 16 strādnieki katru dienu visu gadu māla un grants vešanai, kā arī 2 strādnieki ar zirgu.[27]
Tā kā lietā nav atrodami dokumenti par atkārtotu būvdarbu aizkavēšanos, jāsecina, ka mācītāja mājas būvdarbi tika pabeigti 1837.g. beigās. Tātad mācītāja māja tika uzcelta 1835.-1837.g., bet vēl divus gadus pirms tam notikuši priekšdarbi: materiālu sagāde un darbu izsole. Kā projekta iesniedzējs minēts guberņas valdes ierēdnis – būvasesors Karls Frike, kas tomēr nenozīmē, ka viņš bijis arī projekta autors. Projektētājs varēja būt arī guberņas arhitekts Šulcs, jebšu mācītāja mājai neraksturīgais projekts vienkārši bija pielāgots no kādas kungu mājas gatava projekta.
Paralēli mācītāja un ķestera ēku būvei tika remontēts mācītājmuižas zirgu stallis. Saskaņā Kurzemes guberņas būvvaldes arhitekta Šulca 1834.g. 25. maija ziņojumu, Kandavas mācītājmuižas zirgu staļļa remontam bija nepieciešami:
6 zāģbaļķi, 4 asis gari un 12 collas resni;
18 būvbaļķi, 4 asis gari un 10 collas resni;
30 strupgaļi? (Topfenden), 4 asis gari un 7 collas resni paliktņiem,
10 spāres, 3 ½ asis garas un 8 collas resnas;
50 dakstiņi.
Nākošajā ziemā šos materiālus bija jāpiegādā Kandavas draudzes kroņa muižām.[28] Spriežot pēc materiāliem, zirgu stallis bijis celts no koka.
Mācītājmuižas ēku būvdarbiem sekoja ērģelnieka mājas celšana un dievnama remonts. 1839.g. 29. maijā Kurzemes guberņas kamerālvalde pavēlēja sagatavot nepieciešamo materiālu sarakstu, lai nākošajā gadā varētu sākties Kandavas ērģelnieka mājas (Organistei) būvdarbi.[29]
Tika aplēsts, ka ērģelnieka mājai nepieciešami šādi materiāli:
14 kubikasis un 458 kubikpēdas vidēji lielu laukakmeņu;
4 kubikasis un 14 kubikpēdas grants;
2 kubikasis un 153,6 kubikpēdas smilts;
1 kubikass un 233,7 kubikpēdas māla;
1 kubikass un 262,3 kubikpēdas sūnu;
7796 ķieģeli;
416 ķieģeļi;
4903 dakstiņi;
450 krāsns podiņi;
222 pudi ģipša;
44 pudi nedzēsta kaļķa;
2 kubikasis un 1257 kubikpēdas dzēstu kaļķu;
17 sausi baļķi, 5 asis gari un 12 collas resni;
7 sausi baļķi, 2 asis 6 pēdas gari un 10 collas resni;
8 sausi baļķi, 3 asis 4 pēdas gari un 10 collas resni;
17 sausi baļķi, 3 asis 1 pēdu gari un 10 collas resni;
41 sauss baļķis, 3 asis 1 pēdu garš un 10 collas resns;
169 sausi baļķi, 2 asis 4 pēdas gari un 10 collas resni;
2 sausi baļķi, 2 asis 3 pēdas gari un 10 collas resni;
23 sausi baļķi, 2 asis 2 pēdas gari un 10 collas resni;
11 sausi baļķi, 2 asis 1 pēdu gari un 10 collas resni;
40 sausi baļķi, 2 asis 1 pēdu gari un 10 collas resni;
48 sausi baļķi, 2 asis 5 pēdas gari un 10 collas resni;
2 sausi baļķi, 1 asi 1 pēdu gari un 10 collas resni;
4 sausi baļķi, 3 asis 1 pēdu gari un 9 collas resni;
21 sauss baļķis, 2 asis 1 pēdu gari un 9 collas resns;
1 sauss baļķis, 3 asis 1 pēdu gari un 6 collas resns;
2 sausi baļķi, 2 asis 4 pēdas gari un 6 collas resni;[30]
41 sauss zāģbaļķis, 3 asis 3 pēdas garš un 12 collas resni;
94 sausi zāģbaļķi, 3 asis 3 pēdas gari un 12 collas resni;
1 sauss zāģbaļķis, 2 asis 4 pēdas garš un 12 collas resns;
1 sauss zāģbaļķis, 2 asis 1 pēdu garš un 12 collas resns;
6 zaļi baļki, 3 pēdas 1 asi gari un 10 collas resni.[31]
1839.g. 10. oktobrī šie materiāli tika piegādāti no Rendas mežniecības.[32]
Ērģelnieka māja ir saglabājusies līdz mūsdienām: tas ir tagadējais ev. lut. draudzes nams Baznīcas ielā 5. 1863.g. Kandavas miesta iedzīvotāju sarakstā ērģelnieka nams ierakstīts kā kroņa īpašums. Tā iedzīvotāji bija: vācietis, ērģelnieks Frīdrihs Jēgermanis, un vācietis, kokvirpotājs Johans Kurcenbaums ar savām ģimenēm, kopā 11 cilvēki.[33]
1839.g. 5. novembrī kamerālvalde ziņoja Kurzemes guberņas valdei, ka Kandavā ir sagatavoti materiāli baznīcas remontam, kas sāksies 1840.g. pavasarī, un Kandavā jau uzbūvētas šādas kroņa baznīcas ēkas: baznīcas koris un viss, kas tam piederas; skolas nams un mācītāja dzīvojamais nams.[34] Ar skolas namu acīmredzot domāts ķestera nams, jo ķesteru pienākumos ietilpa arī ticības mācības mācīšana. Noteikti tas nav domāts ērģelnieka nams, jo tā būvdarbi vēl nebija beigušies. 1840.g. 28. oktobrī Kurzemes guberņas valde pavēlēja piegādāt nepieciešamos materiālus gan Kandavas baznīcas remontam, gan ērģelnieka nama būvdarbu turpināšanai.[35] No minētajām ziņām iespējams secināt, ka ķestera jeb skolas nama un līdz ar to – mācītāja muižas kompleksa galveno ēku būvdarbi bija noslēgušies ap 1838.g.
Kandavas mācītāja dzīvojamo namu vācbaltiešu arhitektūras vēsturnieks Heincs Pirangs pieskaitīja spilgtākajiem klasicisma stila paraugiem Baltijā. Viņš rakstīja, ka Baltijas lauku arhitektūras nozīmīgākajiem tipiem pieder nami ar kolonādi. Tie ir atrodami visās trijās Baltijas guberņās, un visdažādākajās klasicisma formās: latīnisma, renesanses un hellēnisma, tiklab ietekmējoties no rietumu, kā austrumu paraugiem. Kolonnu motīvs, kas valdīja visā Baltijas būvmākslas areālā ap 1800.g., ir izplatīts klasicisma būvelements, kas ticis izmantots gan mazām verandām, gan impozantiem piļu portikiem. Vienkāršu lauku māju pāris kolonnu varēja padarīt dižciltīgu.
Par visspilgtāko klasicisma ēkas ar kolonādi paraugu H. Pirangs atzina skaisto Padures muižu (tagadējā Kuldīgas novadā) – fon Balfūru īpašumu. Galvenā rota šai ēkai ir divstāvīga vidusdaļa ar kolonnām un atsevišķu, uz priekšu izvirzītu jumtu, kas paceļas virs vienstāva būvķermeņa. Pats Padures muižas nams ir ļoti vienkāršs. Tajā izmantots arī cits izplatīts klasicisma elements – pusapaļš logs.
- Pirangs atzīmējis, ka Kandavas lauku pastorāta ēka līdzinās kungu namam. Kungu nama uzbūve saskatāma jau mācītāja mājas telpu plānojumā: plašās viesu telpas, obligātais salons itāliešu gaumē (”a l italienne”), kura pusapaļā siena gan vērsta uz ēkas iekšpusi, nevis ārpusi, kā parasti. Kolonāde ir pavērsta pret dārzu; parādes ieeja ir bez piebūves, tomēr ar oriģinālu kolonnu motīva pielietojumu.[36] H. Pirangs pats tika apmeklējis Kandavas mācītājmuižu 20.gs. sākumā un sastādījis mācītāja mājas pirmā stāva plānu (skat. pielikumā).
Līdzīgs bija arī latviešu arhitektūras vēsturnieka Pētera Ārenda viedoklis: ”Talsu apriņķī latīniskā klasicisma labi piemēri ir Kandavas mācītāja muižas dzīvojamā ēka un Vandzenes pils. Arī iespiestais Kandavas mācītāja muižas plāns līdzinās kungu mājām viņu labākā lietderīgākā atveidā. Prāvā zāle, kuras priekšā izvirzīts četru kolonnu portiks, novietota uz parka pusi; salona ”a l italienne” vietu izpilda ovālā telpa blakus zālei. Ēka ir diviem stāviem, ar paaugstinātu frontonu.”[37]
- gadā Kandavas mācītājmuižā ietilpa 96 desetīnas muižas zemes, 50 desetīnas kultivētas zemes, un 403 desetīnas neizpirktas zemnieku zemes. Muižas nomnieks kopš 1910.g. bija Jēkabs Lasmanis, bet mācītājs Aleksandrs Bernevics jau kopš 1889.g. dzīvoja Kandavā. Draudzes ķesteris bija Johans Linde, kura dzīvesvieta nav norādīta.
Visas mācītājmuižas zemnieku mājas tika nomātas, un neviena no tām nebija izpirkta: Brūveļi, nomniece Margrieta Vitenberga; Robati, nomnieks Meļķerts Vitenbergs; Priednieki, nomnieks Oto Ērenfelds, Vecsētas, nomnieks Ansis Lasmanis; Lielšķērstnieki, nomnieks Pēteris Krūzmanis; Mazšķērstnieki, nomnieks Ģerdots Upenieks; Kalējšķērstnieki, nomnieks Fricis Druvnesis.[38]
Kapitālremonts mācītājmuižā ticis veikts 1928.g.[39] Tas sakrīt ar ievērojamākā no 20. gadsimta Kandavas draudzes mācītājiem Riharda Zariņa amatā stāšanās gadu. Tieši ar viņu saistās ziņas par mācītājmuižas apdzīvošanu un veiksmīgu apsaimniekošanu. Arī miris viņš ir mācītājmuižā pie pusdienu galda, pēkšņā nāvē no infarkta 1943. gada 16. gktobrī. R. Zariņš dzimis Vidzemē, Bauņu pagastā, uzaudzis Rīgā, 1916. gadā cīnījies latviešu strēlnieku pulkos, no 1918. gada beigām – Latvijas nacionālajā armijā, piedalījies Kurzemes atbrīvošanā un kaujās Latgalē. Studējot LU Teoloģijas fakultātē, viņš bija viens no korporācijas ”Fraternitas Academica” dibinātājiem (1925.g.). Kandavā viņš veica aktīvu sabiedrisko darbību, bija 1934. gada Kandavas dziesmu svētku komitejas priekšsēdētājs, Kandavas sēravotu kūrorta ierīkošanas biedrības dibinātājs. 1938. gadā iznācis viņa dzejas krājums ”Vēlie ziedi”, kurā iekļauti 199 dzejoļi.
Detalizētas ziņas par mācītājmuižas saimniecību sniegtas Valsts Statistiskās pārvaldes 1929.g. lauksaimniecības zemju un ēku skaitīšanas lapā, kas sastādīta 1929.g. 28. jūnijā.
Talsu apriņķa Kandavas pagasta Mācītāja muižas īpašnieks bija Kandavas ev. lut. draudzes padome.
Zemes kopplatība – 146,22 pūrvietas, no tām 46 pūrvietas – aramzeme, 7 – augļu un sakņu dārzi, 15 – pļavas, 60,22 – ganības, 5 – skuju koku mežs, 4 – pārējais mežs, 3 – zem ceļiem, ēkām, pagalmiem, 4 – ūdeņi, 2 pūrvietas – neizmantojama zeme.
Ēkas:
divas mūra dzīvojamās ēkas, celtas līdz 1920.g., kurās kopā ir 16 istabas;
divas mūra kūtis, celtas līdz 1920.g.;
viena koka un viena mūra klēts, celtas līdz 1920.g.;
mūra kalte, celta līdz 1920.g.;
jaukta materiāla labības šķūnis.[40]
Abas dzīvojamās ēkas iespējams identificēt ar 1835.-39.g. celtajām mācītāja un ķestera dzīvojamajām ēkām. Var pieļaut, ka līdz 1929.g. ir saglabājusies arī minētajā laikā celtā koka klēts, tomēr mūra saimniecības ēkas visticamāk ir celtas 19.gs. otrajā pusē vai 20.gs. sākumā.
- Zariņa laikā Kandavas mācītājmuižā samērā bieži notikuši sabiedriski pasākumi. Tā 1932.g. augusta sākumā Kandavas mācītājmuižā notika Latvijas Universitātes Kristīgo studentu biedrības konference, kurā vairāki profesori un docenti – arhibīskaps T. Grīnbergs, profesors P. Dāle, Dr med. E. Kalniņš, un citi runājuši par ”mūžīgās dzīvības ideju kristietībā”, tādējādi presē izpelnoties kritiku no cilvēkiem, kas šīs tēmas nav spējuši attiecināt uz zinātni.[41]
1936.g. 15. un 16. septembrī Kandavas prāvesta iecirkņa mācītāji pulcējās Kandavas mācītāja muižā pie mācītāja R. Zariņa uz savu gadskārtējo konferenci. To atklāja un vadīja iecirkņa prāvests, Tukuma draudzes mācītājs A. Virbulis. Konferences dalībnieki 15. septembra vakarā noturēja arī svinīgu dievkalpojumu Kandavas baznīcā.[42]
Tā kā R. Zariņš bija Latvijas skautu mācītājs, 1937.g. 23. – 27. jūnijā mācītāja muižā pie Abavas upes notika skautu Abavas novada nometne, kurā piedalījās apmēram 25 – 30 skautu. Presē tika atzīmēts, ka dalībnieku skaits varēja būt kuplāks, un arī nodarbību ziņā varēja daudz ko vēlēties labāku, jo dažas dienas tika pavadītas pilnīgā bezdarbībā.[43]
1939.g. 1.-3. jūlijā Kandavas mācītājmuižas ozolu birzī notika arī Kandavas mazpulku rajona nometne. Nometnes ietvaros zēniem notika sacensības šaušanā, bet meitenēm – ēdienu gatavošanā.[44]
Pēc Latvijas okupācijas padomju nacionalizācijas tendences laukos jau ļoti agri vērsās pret draudžu un garīdznieku īpašumiem. 1940.g. 29. augustā laikrakstā ”Cīņa” tika nopublicēts raksts ”Cienīgtēvi meklē glābiņu Staļina Konstitūcijā”:
”Mums piesūtīts šāds dokuments, adresēts Kandavas pagasta zemes ierīcības komitejai. Minam to saīsinājumā:
”Sakarā ar Kandavas pagasta zemes ierīcības komitejas paziņojumu Kandavas ev. lut. draudzes valdei par mācītājmājas zemes ieskaitīšanu valsts zemes fondā līdz ar visām uz zemes atrodošamies ēkām, Kandavas ev. lut. draudzes valde, dibinoties uz Staļina Konstitūcijas 124. un arī 10. paragrāfu, ceļ iebildumus pret mācītāja dzīvojamās ēkas un pie tās piegulošā pagalma un dārza atsavināšanu.
Staļina Konstitūcijas minētais paragrāfs paredz, ka mācītājiem viņu dzīvojamās ēkas ir atstājamas…”
Redakcija ne tikai norādīja, ka minētajā Staļina Konstitūcijas pantā ir teikts tika par baznīcas šķirtību no valsts, bet kategoriski iestājās pret jebkādu iespēju atstāt draudzēm to īpašumus: ”Latvijas baznīckungi nevar pierast pie lielajām revolucionārām pārgrozībām, kas notiek pilnīgā saskaņā ar Staļina Konstitūciju. Velti censties šo Konstitūciju izmantot reakcijas kalpiem, latvju tautas vēsturiskajiem ienaidniekiem, cara žandarmu, baronu un ulmaniskās policijas rungas svētītājiem un Dieva aizlūdzējiem par šīm tautas apspiedēju varām. Tie laiki aizgājuši. Ne likums, ne vēsture nav cienīgtēvu pusē. Vēl mazāk tiem tiesību atsaukties uz Staļina Konstitūciju. Zeme pieder tautai, resp., zemkopjiem, kas to apstrādās. Tiem arī piederēs mācītāju muižas ar dzīvojamām mājām.”[45]
Vai draudzes īpašuma tiesības atjaunoja nacistiskās Vācijas okupācijas vara, nav zināms. Zīmīgi, ka jau 1942.g. 2. jūnijā ar Nr. 1977 Kandavas mācītāja muižas dzīvojamā ēka tika ierakstīta valsts aizsargājamo pieminekļu sarakstā.[46]
Mācītāja R. Zariņa piemiņas raksti, ko pēc viņa nāves rakstījuši paziņas, liecina, ka mācītājmuiža un tās apkārtne bijusi ne tikai R. Zariņa iedvesmas avots, bet arī saimniecisko rūpju objekts:
”Pēdējo reizi dižo latvieti un nešaubīgo patriotu viņa mājoklī mēs apmeklējām augusta sākumā. Klausot viņa laipnajam aicinājumam, mēs saulainā priekšpusdienas stundā iegriezāmies Kandavas mācītājmājas pagalmā. Pats mājas tēvs mūs sagaidīja uz plašajām kāpnēm ar savu parasto gaišo smaidu.
Laikam retā mājā varēs atrast tik daudz skaistuma vienkopus, kā tur, kur nesen vēl atbalsojās Riharda Zariņa soļi. Daudz labu gleznu, mākslinieciski izstrādātas mēbeles, vērtīgi trauki, daudz ziedu. Pa atvērtajām durvīm, pāri mācītājmājas parkam, plašs skats uz Abavas leju, kurā, kā pašu dievu nomesta zila lenta, guļ vizošā upe. Un aiz viņas – zilganā dūmakā tīti meži un pāri tiem saulainas Kurzemes debesis. Nav brīnums, ka šis skaistums atbalsojās dvēselē un vārsmās, ko spēcīgiem vilcieniem rakstīja Riharda Zariņa roka.”[47]
Savukārt mācītājs R. Zariņš no Rīgas rakstīja: ”Vienīgais, ko viņš no dzīves sev ņēma, bija skaistums ap sevi. To deva skaistā Kandava un daiļi iekārtotā mācītājmāja, kuru daudzināja tālu kā labas gaumes paraugu.”[48]
1945.g. mācītājmuiža atkārtoti tika nacionalizēta, un muižas centrs nodots Kandavas sovhoztehnikuma rīcībā. Mācītāja māja tika pārbūvēta un tajā ierīkoti strādnieku dzīvokļi, bet saimniecības ēkas lietotas fermas vajadzībām.[49] Par ēku uzturēšanu kārtībā domāts netika, tādēļ saimniecības ēkas un daļēji arī mācītāja māja padomju gados ir gājušas bojā.
Agris Dzenis
Pielikumi
Kandavas miesta plāna fragments ar pastorāta zemi pie ev. lut. dievnama. LVVA, 183.f., 171.apr., 124.lieta
Kandavas pastorāta dzīvojamās ēkas pirmā stāva plāns. H. Piranga zīmējums.
Vidū priekšā: priekšistaba, vidū augšā: zāle.
Pa kreisi no priekšistabas: darbistaba, pieliekamais.
Pa labi no priekšistabas: istaba, istaba.
Pa kreisi no zāles: ēdamistaba, virtuve.
Pa labi no zāles: salons a l italienne, istaba, istaba.
No: Ārends P. Arhitektūra un baznīcas māksla Talsu novadā // Talsu novads – R., 1935., 330.lpp. Pārpublicējums no: Pirang H. Das baltische Herrenhaus. 2. Teil – Riga, 1928
Kandavas pastorāts no dārza puses. 20.gs. sākums. No: Pirang H. Das baltische Herrenhaus. 2. Teil – Riga, 1928
Kandavas pastorāta parādes ieeja. 20.gs. sākums. No: Pirang H. Das baltische Herrenhaus. 2. Teil – Riga, 1928
Kandavas mācītājmuiža. 1911.g. Pastkarte. No Latvijas Nacionālās bibliotēkas krājuma.
Kandavas mācītājmuiža. 20.gs. sākums. Pastkarte. No Kandavas novada muzeja krājuma.
Kandavas mācītājmuiža. 20.gs. sākums. No Latvijas Nacionālās bibliotēkas krājuma.
Kandavas mācītājmuižas iekšskats. 20.gs. sākums. No Herdera institūta (Marburga, Vācija) krājuma.
Kandavas mācītājmuiža. 20.gs. 60.-tie gadi. A. Gusara foto. No Rundāles pils muzeja krājuma.
Kandavas mācītājmuiža. 20.gs. 60.-tie gadi. A. Gusara foto. No Rundāles pils muzeja krājuma.
Kandavas mācītājmuiža. 20.gs. 60.-tie gadi. A. Gusara foto. No Rundāles pils muzeja krājuma.
Kandavas mācītājmuiža. 2008. gads. A. Brūveļa foto.
[1] Vītols V. Kandava – Kandava, 1992, 19.lpp.
[2] Dišlere I., Ozola A. Muižas lauku kultūrvidē – Tukums, 2002., 79.lpp.
[3] Turpat, 79.lpp.
[4] Freijs A. Talsu novada draudzes un baznīcas // Talsu novads – R., 1935., 301.lpp.
[5] Kallmeyer Th., S.216
[6] Kallmeyer Th., S.234
[7] Kallmeyer Th., S.234
[8] LVVA, 183.f., 171.apr., 124.lieta.
[9] Kallmeyer Th. Die evangelischen Kirchen und Prediger Kurlands – Riga, 1910, S.290
[10] LVVA, 6999.f., 44.apr., 488.lieta, 30.lp.
[11] Kallmeyer Th., S.237
[12] LVVA, 631.f., 1.apr., 23.lieta, 29.lp.
[13] LVVA, 2728.f., 8.apr., 245.lieta, 10.lp.
[14] LVVA, 472.f., 11.apr., 1669.lieta, 1.lp.
[15] LVVA, 472.f., 11.apr., 1669.lieta, 2.lp.
[16] Das Herzogtum Kurland 1561 – 1795 – Lueneburg, 1993, S.170
[17] LVVA, 472.f., 11.apr., 1669.lieta, 3.lp.
[18] LVVA, 472.f., 11.apr., 1669.lieta, 6.lp.
[19]LVVA, 472.f., 11.apr., 1669.lieta, 7.-9.lp.
[20] LVVA, 472.f., 11.apr., 1669.lieta, 14.lp.
[21] LVVA, 472.f., 11.apr., 1669.lieta, 17.lp.
[22] LVVA, 472.f., 11.apr., 1669.lieta, 22.lp.
[23] LVVA, 472.f., 11.apr., 1669.lieta, 24.lp.
[24] LVVA, 472.f., 11.apr., 1669.lieta, 26.lp.
[25] LVVA, 472.f., 11.apr., 1669.lieta, 35.lp.
[26] LVVA, 472.f., 11.apr., 1670.lieta, 16.lp.
[27] LVVA, 472.f., 11.apr., 1670.lieta, 19.lp.
[28] LVVA, 472.f., 11.apr., 1670.lieta, 1.lp.
[29] LVVA, 472.f., 11.apr., 1670.lieta, 28.lp.
[30]LVVA, 472.f., 11.apr., 1670.lieta, 29.lp.
[31] LVVA, 472.f., 11.apr., 1670.lieta, 30.lp.
[32] LVVA, 472.f., 11.apr., 1670.lieta, 31.lp.
[33] LVVA, 416.f., 1,apr., 487.lieta, 709.lp.
[34] LVVA, 472.f., 11.apr., 1670.lieta, 35.lp.
[35] LVVA, 472.f., 11.apr., 1670.lieta, 42.lp.
[36] Pirang H. Das baltische Herrenhaus. 2. Teil – Riga, 1928, S.2
[37] Ārends P. Arhitektūra un baznīcas māksla Talsu novadā // Talsu novads – R., 1935., 332.lpp.
[38] Richter A. Baltisches Adressbuecher. Kurland – Riga, 1912, S.437-438
[39] Freijs A. Talsu novada draudzes un baznīcas // Talsu novads – R., 1935., 301.lpp.
[40] LVVA, 1308.f., 11.apr., 18117.lieta, 40.lp.
[41] Domas, 01.07.1932.
[42] Brīvā Zeme, 17.09.1936.
[43] Ugunskurs, 01.08.1937.
[44] Talsu Vārds, 22.06.1939.
[45] Cīņa, 29.08.1940.
[46] Rīkojumu Vēstnesis, 02.06.1942.
[47] Talsu Vārds, 22.10.1942.
[48] Baznīcas Ziņas, 25.10.1942.
[49] Dišlere I., Ozola A. Muižas lauku kultūrvidē – Tukums, 2002., 79.lpp.