Covid-19 vīruss un Lieldienas. Mācītājs Māris Ķirsons.
“Marija Magdalēna…agri…Lieldienu rītā…tad…iet un stāsta mācekļiem.”
Būt kopā ar citiem ir kaut kas, ko es izvēlos. “Jā, bet….man tur bija jābūt…..un, ja es tur nebūšu, būs sekas!” Ok. katrai izvēlei ir sekas. Un es nevaru izvēlēties, ka tā nebūs. Es esmu atbildīgs par savu izvēli.
Jean Paul Sartre reiz teica: “Cilvēks ir notiesāts būt brīvs.” Un te jau sāk skanēt latviešu litānija: “Ko tad es…?!” Es varu vēlēties, ka man būtu lielāka izvēles brīvība, bet man, tā vai tā, ir jāizvēlas.
Ir jau vieglāk, ka es neesmu ne par ko atbildīgs. Tapēc jau tik daudz gada sapulcēs, vai līdzīgās reizēs tik daudzi latvieši nevis balso par to, vai pret to, bet atturas. Diemžēl, ar to jau es visiem skaidri pasaku, kāds es esmu!
Politiskām iekārtām arī ir svarīgi panākt to, ka cilvēks jūt, ka viņš nekas svarīgs nav, jo tad viņu ir vieglāk manipulēt, izmantot.
Daži no jums atceraties peršu, kura tika skaitīta skolas gada sākumā
par to “granīts brūni sarkans” utt… Un kā tas nobeidzās? Ne jau, ko es izjutu, bet…..“Ko gan tobrīd juta klases kolektīvs?”
Nevis, ko jūtu es, jeb tu, bet kolektīvs un kolektīvs ir tāds mistisks jēdziens, kas it kā saka daudz ko, bet tik pat, ja ne vēl vairāk, neko.
Kādus 2,000 gadus atpakaļ, Jēzus Kristus sekotāju biedrības locekļi bija sanākuši uz sēdi. Jo tas ir, ko darīja tādos gadījumos.
Jā; pirms tam jau bija bijis kaut kāds uztraukums kapos, bet viņi kapos nepalika, jo bija taču jātiek uz sēdi.
Marija Magdalēna paliek kapos. Viņa paliek šoka dēļ, jo nebija tā, ka viņa zināja, kā būs. Tas nav viss. Ar to, ka Marija Magdalēna ir viena, viņa pati sev neprasa, ko juta mācekļu kolektīvs. Viņa cenšas tikt galā ar to, kas notiek te ar mani. Viņai liekas ir tā; varbūt tā. Bet skaidra tā lieta nav. Kā tad lai es tieku pie skaidrības?! Prasu kādam, kuram tā lieta ir skaidra?! Diemžēl, daudzreiz Latvijā parādās tie, kuri saka, ka viņi zin, bet īstenībā tā nemaz nav. Un, “Nē” es nesaku, ka es visu zinu! Piemēram, Latvijas luterāņu baznīca nolēma, ka viņi neordinēs sievietes, jo apustulis Pāvils teica tā nedarīt. Bet, ja tu māki grieķu gramatiku, tad tev ir skaidrs, ka apustulis Pāvils tā neteica.
Marija Magdalēna atrodas iekšā vienā procesā. 60-tos gados mēs būtu teikuši, viņa atradās vienā “hepeningā.” Un nebija tā, ka viss kolektīvs to tieši tā piedzīvoja! Starp citu, ar to, ka Marija Magdalēna apustuļiem pasludina to, ko viņa ir kapos piedzīvojusi, viņu šad un tad, izņemot tur, kur tas nav izdevīgi tiem, kuri pasludina “pravdu”, Mariju Magdalēnu sauc par Apustuļu Apustuli!
Es esmu pārliecināts, ka pēdējā laikā daudz vairāk kā parasti, cilvēki sev prasa, prasa viens otram “Kas te notiek?!” Ir jau tādi gudrinieki kā Tramps, kuri saka: “Tā ir tikai kaut kāda gripa, un ar to, ka laiks paliks siltāks, un siltāks, ar to viss nokārtosies.” Ir jau tie, kuri saka: “Tas ir CIP.” Atceraties CIP?! Un ir tie, kuri saka: “Jā. Vajag ieturēt 2 metru attālumu vienam no otra, un ar to pašu samazinām autobusu reisus. Un kas ar to notiks?! Ir jau tie, kuri saka: “Kā Dievs var kaut ko tādu pieļaut?!” Nu, ja Dieva būtība parādās Ķeņča lūgšanā (atceraties Ķenci), tad tāds jautājums ir vietā. Jo tad Dievs man piegādā to, ko man vajag no debesu Rimi. Un, es jau vienmēr zinu, un vienmēr esmu zinājis, ko man vajag! (?) Dievs jau pašā sākumā deva Ādamam un Ievai (starp citu, vai jūs zinājāt, ka komunisms jau bija no pašas pasaules sākuma?! Jā. Ādams un Ieva bija pliki. Viņiem nebija nekas cits ko ēst, kā zaļi āboli, un viņi domāja, ka viņi dzīvo paradīzē!) Dievs deva Ādamam un Ievai spēju izšķirties! Uzņemties atbildību par savu rīcību. Un viņi no tā cenšas izvairīties! Manai rīcībai ir sekas, un ne vienmēr tādas, kādas es paredzēju! Ja jau bija tā ar Dievu un pasauli, kā bija ar rotaļlietu pelītēm, kuras tu uzgriezi, un tad viņa “davai” kur nu, tad tā ir viena lieta.
Bet, ja tā nav. Ja Dievs nav pasaulei atmetis ar roku…tad man nākas prasīt: “Ko Dievs man grib šinī situācijā teikt?!” Ne kolektīvam, ne tiem citiem, bet man!
Runājot par mani, es atcerējos Filipu Nikolaju. Mācītājs Vācijā.
Viņš vienā pilsētā bija 2 gadus, un tanī laikā Vācijā plosījās mēris. Tajos 2 gados nomira apmēram 1,000 viņa draudzes locekļi.Tagad izrēķini: cik daudz dienu ir 2 gados, un, izdali to ar 1,000.Tas ir tik, cik daudz bēres katru dienu!? Viņš skatās laukā pa logu uz kapsētu, kas ir ap baznīcu un viņam galvā skan vārdi: “Ak, Jeruzāleme, mosties! Nu atstāj miegu, kājās dodies!”
Jums ir vairākkārt nācies dzirdēt vienu T. S. Eliot dzeju:
“Ir jābūt beigām, lai būtu sākums,
Jo beigas ir tā vieta, no kuras mēs sākam.”
Kamēr netiek kaut kas pabeigts, nevar nekas sākties. Ir tikai vecā atkārtošana dažādos veidos. Lai sāktu dzīvot skaidrā, man ir jābeidz dzert. Lai piedzīvotu, kā tas ir, dzīvot ar kaķi, man ir jābeidz dzīvot bez kaķa. Lai piedzīvotu, vai būs tā, ka Dievs mani vada nāves ēnas ielejā, man ir jābeidz būt ārpus nāves ēnas ielejas!
Varbūt man derētu sev atkal prasīt: Ko Dievs man grib teikt šinī situācijā?!
m.ķ.