Sestā svētdiena pēc Vasarsvētkiem (Jes 55:10-13; Rm 8:1-11; Mt 13:1-9, 18-23) V. Podziņš

DIENAS LOZUNGS

Pie Dieva mans glābiņš un mans gods (, mana stiprā klints un mans patvērums – Dievā.)

(Ps 62:8)

Jēzus saka Pēterim: Es esmu lūdzis par tevi, lai tava ticība nemitētos.

(Lk 22:32)

 

1 Tad nu tiem, kas ir Kristū Jēzū, vairs nav nekādas pazudināšanas.

2 Jo dzīvības Gara bauslība Kristū Jēzū tevi ir atsvabinājusi no grēka un nāves bauslības.

3 Jo, ko bauslība nespēja, nevarīga būdama mūsu miesas dēļ, to ir darījis Dievs: sūtīdams Savu paša Dēlu grēcīgās miesas veidā un grēka dēļ, Viņš grēku, kas bija miesā, pazudinājis uz nāvi,

4 lai bauslības taisnība tiktu piepildīta mūsos, kas nedzīvojam vairs miesai, bet Garam.

5 Jo miesas cilvēki tiecas pēc miesas lietām, bet Gara cilvēki pēc Gara lietām.

6 Miesas tieksme ved nāvē, bet Gara tieksme – uz dzīvību un mieru.

7 Jo miesas tieksme ir naidā ar Dievu: tā neklausa Dieva bauslībai, jo tā to nespēj.

8 Miesas cilvēki nevar patikt Dievam.

9 Bet jūs neesat miesā, bet Garā, tik tiešām, ka Dieva Gars mīt jūsos. Bet, ja kādam nav Kristus Gara, tas nepieder Viņam.

10 Bet, ja Kristus ir jūsos, tad miesa gan ir mirusi grēka dēļ, bet gars ir dzīvs taisnības dēļ.

11 Un, ja jūsos mājo Tā Gars, kas Jēzu uzmodinājis no miroņiem, tad Viņš, kas Kristu Jēzu uzmodinājis no miroņiem, arī jūsu mirstīgās miesas darīs dzīvas ar Savu Garu, kas ir jūsos.

 

Ja jums mājās ir Baznīcas gadagrāmata vai kalendārs (un es ceru, ka tāds ir), tad būsiet ievērojuši, ka katru dienu ir pāris panti pārdomām. Viens no Vecās derības un otrs – no Jaunās. Šodienas lozunga teksts mūsu Baznīcas kalendārā skan vārdi no 62.psalma 8.pants: „Pie Dieva mans glābiņš un mans gods (, mana stiprā klints un mans patvērums – Dievā.).”

Šī psalma autors ir Dāvids. Kā jums šķiet: kad ir vieglāk pateikt: Pie Dieva ir mans glābiņš un mans gods? Vai vieglā brīdī vai grūtībās? Kādam vieglā, citam grūtā. Dāvids šo 62.psalmu, kuru mājās ir vērts pārlasīt, sacer brīdī, kad pret viņu ir sadumpojies viņa dēls Absaloms un medī savu tēvu. Burtiski medī, tīkojot pēc sava tēva Dāvida dzīvības. Dāvidam ir jābēg un jāslēpjas. Absaloms pārņem varu, visai Jeruzālemei redzot. Tādā brīdī Dāvids ir briesmās un viņa gods, reputācija cietusi. Dāvids ne reizi vien ir savu glābšanu uzticējis Dievam un nav ticis pievilts. Arī mūsu dzīvē pienāk brīži, kad meklējam atpūtu un mieru. Tieši caur pārbaudījumu brīžiem izgājuši un savu cerību esam likuši uz Dievu, mēs ne tikai grūtās, bet arī skaistās dienās ar prieku atzīstam, ka Dievs ir mūsu patvērums un mūsu gods.

Šodienas pārdomu fragmentā Pāvils norāda uz ko līdzīgu. Faktiski apustulis mūs aicina uz divām lietām:

 

  • Dzīvot Evaņģēlijā. Tiem, kas ir Kristū, nav nekādas pazudināšanas.
  • Atgādināt sev, ka (6) Miesas tieksme ved nāvē, bet Gara tieksme – uz dzīvību un mieru. 7 Jo miesas tieksme ir naidā ar Dievu: tā neklausa Dieva bauslībai, jo tā to nespēj.

 

Vispirms Pāvils sāk ar Labo Vēsti – Evaņģēliju, ja mūsu patvērums ir Kristus, mēs nevaram tikt pazudināti. Nekādā veidā. Bībele pietiekami daudz runā par pazušanu un atrašanu, nomaldīšanos un atgriešanos. Piemēram, Jēzus stāstītās līdzības par pazudušo avi, pazudušo grasi un pazudušo dēlu. Visos gadījumos ir prieks debesīs par katru, kas ir atgriezies un atradies. Mēs varam nomaldīties, ja pazaudējam orientieri, noklīstam no pareizā ceļa. Tāpat arī mēs varam būt apmaldījušies savās sajūtās, intuīcijā, plānos, darbos, attiecībās, vērtībās un citās lietās. Visur tur mēs varam iegūt mieru, ja ļaujam Kristum mums nākt palīgā un rādīt ceļu. Viņš sacīja par Sevi:

 

10 Jo Cilvēka Dēls ir nācis meklēt un glābt pazudušo.” (Lūkas 19:10)

11 Jo Cilvēka Dēls ir atnācis atpestīt pazudušo. (Mateja 18:11)

6 Jēzus viņam saka: “ES ESMU ceļš, patiesība un dzīvība; neviens netiek pie Tēva kā vien caur Mani. (Jāņa 14:6)

 

Kristū mums ir glābšana un īstais virziens uz dzīvību. Tomēr ne jau tikai no pazušanas šajā pasaulē tiekam glābti. Pāvila vēsts ir ne tikai ar šo dzīvi un laiku saistīta, bet arī pārlaicīga. Tā runā par to, ka tiekam pasargāti no tās pazudināšanas, kas seko tiesai pēc Kristus otrās atnākšanas. Pāvils norāda:  2 Jo dzīvības Gara bauslība Kristū Jēzū tevi ir atsvabinājusi no grēka un nāves bauslības. 3 Jo, ko bauslība nespēja, nevarīga būdama mūsu miesas dēļ, to ir darījis Dievs: sūtīdams Savu paša Dēlu grēcīgās miesas veidā un grēka dēļ, Viņš grēku, kas bija miesā, pazudinājis uz nāvi, 4 lai bauslības taisnība tiktu piepildīta mūsos, kas nedzīvojam vairs miesai, bet Garam.

Kas gan ir dzīvības Gara bauslība Kristū un grēka un nāves bauslība? Grēka un nāves bauslība ir Dieva prasība pēc taisnas, bezgrēcīgas, perfektas dzīves, kura uzrāda grēku, nepilnību un sodu. Neko vairāk tā nespēj. Tas ir burts, kas nokauj. Dzīvības Gara bauslība Kristū ir Dieva vēlme vai prasība, lai mēs dzīvotu, tātad Evaņģēlijs. Tātad Kristū ir piepildīta vai izpildīta Bauslība, kad Viņš mira mūsu vietā, 4 lai bauslības taisnība tiktu piepildīta mūsos, kas nedzīvojam vairs miesai, bet Garam. Gars dara dzīvu. Burts nokauj, bet Gars dara dzīvu. (2.korintiešiem 3:6)

Kristū un Viņa vārdos mēs iegūstam brīvību un dzīvību. Turklāt nevis vienkārši rakstītajā vārdā, vai apzinoties, ka Jēzus ir dzīvojis un mums pieklājas sekot Viņa piemēram. Ir svarīgāk ļaut sevi vadīt un uzrunāt Viņa Garam. Arī tas ir veids, kā Dievs tuvojas mums un nāk mūs meklēt tad, kad nomaldāmies. Kāpēc gan mēdzam nomaldīties? Atbilde ir otrajā punktā.

 

Pāvils tālāk norāda uz kādu cīņu un pretstatu: (6) Miesas tieksme ved nāvē, bet Gara tieksme – uz dzīvību un mieru. 7 Jo miesas tieksme ir naidā ar Dievu: tā neklausa Dieva bauslībai, jo tā to nespēj.

Cilvēks ir reizē garīga un arī miesīga būtne. Garīga, jo mums ir dvēsele un Dieva dots Gars, bet tāpat arī mums ir miesa. Iedzimtā grēka dēļ cilvēks grib dzīvot sev un apmierināt visas savas iegribas. Ne visas, protams, ir sliktas un kaitīgas, tomēr tajā pašā laikā ne viss der, ne viss ir nepieciešams, ne viss ved uz dzīvību un ir Dievam tīkams. Bīstamība slēpjas aspektā, ka caur miesas tieksmēm cilvēks sevi vai savu miesu noliek augstāk par visu citu. Gluži kā mazu dieviņu. Viss vai lielākā daļa tiek pakārtota sev. Gars mūsos saprot, ka dzīve ir kas vairāk par ēšanu un dzeršanu, izpriecām un kokakolu. Gars caur sirdsapziņu mūs velk sevi īstenot dzīvē, lietot laiku lietderīgi, kalpot Dievam un sabiedrībai. Tādējādi mēdz rasties iekšējie konflikti, kas liek mums domāt par to, kāpēc dzīvojam, kas ir mūsu Dievs, kā un kur man atrast spēku un motivāciju dzīvot Dievam tīkamu dzīvi. No vienas puses, derētu Bauslība, kas mūs kā ar pātagu dzītu uz priekšu un allaž norādītu uz trūkumiem, tomēr patīkamāk ir, ka der arī Evaņģēlijs par mīlestību, kāda Dievam ir pret mums, un kurš nav tālu ne no viena, bet ik dienas turpina sēt Savas vārda sēklas šajā pasaulē un mūsu sirdīs. Mums tik jākļūst par augsni, kura šīs sēklas ar prieku uzņem, ar pacietību tās tur sevī, ļaujot tām uzdīgt un augot nest daudz labu augļu. Jo „ja jūsos mājo Tā Gars, kas Jēzu uzmodinājis no miroņiem, tad Viņš, kas Kristu Jēzu uzmodinājis no miroņiem, arī jūsu mirstīgās miesas darīs dzīvas ar Savu Garu, kas ir jūsos.”

 

Āmen!

 

Jums vēl varētu interesēt...