Aizstāvību meklējot. Vilnis Auziņš

Žēlastība Jums un miers no Dieva Mūsu Tēva un no Kunga Jēzus Kristus!

Sajā svētdienā uzklausiet Dieva vārdu no sv.Marka ev.12.nod. No 28 – 34.pantam.

 

28 Un kāds no rakstu mācītājiem, kas bija noklausījies šai viņu sarunā, ka Viņš tiem labi bija atbildējis, nāca un Viņam vaicāja: “Kurš ir augstākais bauslis par visiem?” 
29 Jēzus atbildēja: “Augstākais ir: klausies, Israēl, Tas Kungs, mūsu Dievs, ir viens vienīgs Kungs. 
30 Un tev būs To Kungu savu Dievu mīlēt no visas savas sirds un no visas savas dvēseles, un no visa sava prāta, un no visa sava spēka. 
31 Otrs ir šis: tev būs mīlēt savu tuvāku kā sevi pašu; cita lielāka baušļa par šiem nav.” 
32 Un rakstu mācītājs Viņam sacīja: “Gan labi, Mācītāj, tas ir tiesa, ko Tu sacījis: viens vienīgs Dievs ir, un cita nav kā Viņš vien, 
33 un: To mīlēt no visas sirds un no visa prāta, un no visas dvēseles, un no visa spēka, un tuvāko mīlēt kā sevi pašu – tas ir vairāk nekā visi dedzināmie un citi upuri.” 
34 Un Jēzus, redzēdams, ka tas gudri bija atbildējis, uz to sacīja: “Tu neesi tālu no Dieva valstības.” Un neviens vairs neuzdrošinājās Viņam jautāt.   Āmen, Tā Kunga vārds! Slava Tev Kristu!

 

Lūgsim! Svētais un mūžīgais Dievs, Dod, ka Tavs Svētais gars mums pieskaras un mūs izmaina, dara līdzjūtīgus, pacietīgus un ar Tavu mīlestību piepildītus, ka mēs varam būt Tev patīkami un pieņemami. Caur Tavu Dēlu Jēzu Kristu. Āmen.

 

Aizstāvību meklējot.

Kādu atceramies savu pirmo saskarsmi ar Dieva baušļiem? Svētdienas skolā, ticības vai iesvētes mācību stundās, šķirstot Bībeli? Ja tā bija nopietna saskarsme, tad baušļus iemācījāmies kā kaut ko tādu, kas jāzina. Tas bija nopietns pārbaudījums – baušļus atbildēt.

Bauslis ir kā atskaites punkts, kam arī paši atskaitāmies. Bauslis – likums, pavēle. Tev būs un Tev nebūs. Likums ,kas kalpo cilvēkam, nevis cilvēku kalpina. Likums  brīdī , kad likumi nedarbojas un neesam sagaidījuši arī upuru augļus jautājam, kas ir augstākais likums. Šo jautājumu vada viena doma; kā drošības garants un kā aizstāvis. Likums kā ceļvedis, kā orientieris, kas palīdz šķēršļus pārvarēt. Visbeidzot, likums, kam jāpakļaujas. Viens un tas pats likums, kam pakļauts viss cilvēka dzimums.

Oficiālās atskaitīšanas reizēs tas pārbauda mūsu prātu un atmiņu, bet vēl bargāk tiek pārbaudīts mūsu sirdsprāts un sirdsapziņa.

Mēs piedzīvojam vilšanos, kad paši, gandrīz “ tīri stāvēdami likuma priekšā, pamanām – likums taču nedarbojas. Tas nebūt nepilda  savas aizstāvja funkcijas un tam arī nepakļaujas. “ Tev būs savu tēvu un māti godāt” , “ Tev nebūs laulību pārkāpt”, “Tev nebūs iekārot sava tuvākā namu.” Vai tiek pildīti kaut vai daži šie baušļi? Šo likumu nepildītāji, kuri raušas pāri baušļu noliktajām robežām, nav viegli pamanāmi ļaundari un blēži godīgo ļaužu vidū.

Šodien baušļu pārkāpšana jau ir visu sabiedrību aptverošs process. Mēs gan saprotam, ka daudz kas mainītos, ja mēs sāktu ievērot baušļus. Arī likumi sāktu darboties ar jaunu spēku.

Bet nav jau tik vienkārši tos iedarbināt.

Mēs dažādi esam to jau mēģinājuši. Esam arī upurus nesuši.

Mums bija kopīgas dziesmas, kas sauca pēc brīvības, kpoīgas lūgšanas, kurās saucām pēc palīdzības, bija trauksmes pilnās bezmiega naktis uz barikādēm, bija izturība un sīkstums, bija asaras un bija asinis, bija cerība un ilgas pēc taisnības, miera un prieka. Tagad ir palikusi tikai vilšanās.

 Tādā brīdī, kad likumi nedarbojas un neesam sagaidījuši arī upuru augļus, jautājam, kas ir augstākais likums.

Šo jautājumu vada viena doma: atrast likumu, kas glābs no haosa un iedarbinās citus.

Tiek meklētas atbildes un vainīgie – tie, no kuriem prasām atskaiti par likumu pārzināšanu. Jautājam un meklējam.

Savā aizrautībā , visā raibajā situācijā nepamanām tikai vienu – paši sevi.

Vai neesam kļuvuši par apsūdzētājiem, tiesātājiem, aprunātājiem, smējējiem, īgņām, sūdzētājiem un tādiem, kuru dienas pavadone ir gaudulība? Vai, gribēdami likumu gaismā celt, to neaizsedzam ar jo biezāku tumsas plīvuru?

 

 

Starp citām meklētajām atbildēm ir arī atbilde, ko dod Dievs. Neparasta. Neizprasta. Bieži vien izsmieta, cauri mūsu trokšņainajai klaigāšanai grūti sadzirdama.

Tāpēc Dievs sāk savu uzrunu ar: “Klausies, Israēl, “”

, vai: “Klausies, mana tauta.”

 

Ir svarīgi prast klausīties un saklausīt. Dievs saka to, ko paši nevaram saklausīt, cits citā klausīdamies, un atklāj mūsu skatam to ko paši savām acīm nevaram saredzēt. Viņš pazīst cilvēku nespēku, bažas, apjukumu un ierobežotību, tāpat noslieci tiekties pāri noliktajām robežām.

 

Tādēļ: “Klausies, man tauta!”

 

Ja nespējam izšķirtes, kam paklausīt, ja Dieva dotais bauslis liktos neatbilstošs reālās dzīves diktētajiem noteikumiem, tad jautāsim: “Kam pieder Likums? Kā iespējās ir likumu atdzīvināt, un kam pieder noteicošais vārds?”

 

Tas ir jautājums par likumu radīšanu.

 

Kas tad rada likumus?

 

Cilvēks attiecībā pret likumu atrodas ne kā radošais, bet gan kā postošais un destruktīvais elements, un vienmēr tiecas kāpt tam pāri.

Arī tie, kas likumus izdod, un tie, kas sargā, – tie arī.

Bet civēki gan raksta savos likumu kodeksos tos pašus Dieva dotos baušļus. Raksta, baiļu vadīti. Cilvēks baidās zaudēt dzīvību, tādēļ:”Tev nebūs nokaut.” Baidās savu mantību pazaudēt, tādēļ:”Tev nebūs zagt,” – kas viens no pirmajiem ierakstīts visu zemju likumu grāmatās.

 

Baidāmies zaudēt prestižu, stāvokli sabierībā, ienesīgu vietu, tādēļ:”Tev nebūs nepatiesu liecību dot.”

 

Tomēr ne jau visi Dieva dotie baušļi atrod vietu cilvēku likumu grāmatās. Piemēram:”Tev nebūs laulību pārkāpt.”

 

Lai taču katrs pats izlemj, kā tikt ar to galā.

Droši vien likuma rakstītāji nejūtas apdraudēti šajā ziņā, jo nekādus acīm redzamus vai rokām taustāmus zaudējumus laulības pārkāpšana parasti neatklāj.

 

Vai arī bauslis:”Tev būs svēto dienu svētīt.”

Vai daudz ir ļaužu, kuriem svētuma jēdziens vēl ko izsaka, kur nu vēl uz kādu dienu attiecināts?! Bet atcerēsimies – Dievs mums rāda to, ko paši nespējam saskatīt.

 

Cilvēcisku baiļu sēts, likums tad arī liek pļaut baiļu, neziņas un neuzticēšanās ražu.

Dievs likumu dod no savas dievišķās pilnības un mīlestības, tādēļ likuma pamatā ir vārds, kas stāv citiem vārdiem pāri, augstākais vārds visaugstākajā likumā – mīlestība.

“Tev būs Dievu, savu Kungu mīlēt no visas savas sirds, dvēseles, prāta un spēka un savu tuvāko kā sevi pašu.”

 

Atšķeļot likumu no tā dievišķās būtības, cilvēks tajā pašā brīdī nolemj to bezspēcībai. Ar to mēs saprotam, ka tad, ja gribam būt pilnīgi pareizi cilvēku likumu priekšā, mums vispirms jānostājas Dieva priekšā ar visu savu būtni – nevis ar kādu daļu no sevis, bet ar visu sevi. Tā ir prasība sevi nesadalīt, atsacīties no puspatiesībām un reizē arī prasība, kas izslēdz likumdošanu un cilpu mešanu arī ap likumu, tādējādi radot citu attieksmi pret līdzcilvēkiem.

 

Nevis tiesāt, apsūdzēt un izsmiet, bet mīlēt. Vai mēs tam esam par vāju?  Tad izpildīsim vispirms šī baušļa pirmo daļu. Dievs negaida mūsu darbus kā upuri. Mūs pašus kā pilnīgas mīlestības upuri gan. Jo mīlestība jau vispirms ir upuris. To pasaulei apliecināja Jēzus Kristus.

 

Nesīsim vispims tikai šo vienu upuri, un Dievs būs tas, kurš darīs mūs stiprus. Tad arī pie mums iegūs nozīmi Kristus teiktie vārdi rakstu mācītājiem:”Tu neesi tālu no Dieva valstības,”jo mūsu piedrība, ir debesīs.

 

Un tikai tad, kad būsim saskaņā ar DIEVIŠĶO LIKUMU, mums būs ļauts atrast jēgu un piepildījumu tiem trim aizmirstajiem, pazaudētajiem un meklētajiem vārdiem, kas skan: taisnība, miers un prieks. “Jo Dieva valstība nav ēšana un dzeršana, bet taisnība, miers un prieks Svētajā Garā”. (Rom.14,17 ). Āmen.

Jums vēl varētu interesēt...