Pļaujas svētkos Kandavā 2010.g.

Lk.12:13-31

       Šodien mēs atzīmējam pļaujas svētkus. Un šī svētdiena- pļaujas svētki, ir diena, kad mēs tā īpaši pieminam, nākam ar pateicību Dieva priekšā par visu to, ar ko Viņš mūs ir svētījis. Šajā, aizvadītajā gadā, kādā ilgākā laika sprīdī, visā mūsu dzīvē… Par visu, ar ko Viņš mūs ir svētījis…

       Mūsu šīsdienas pārdomu teksts sākas ar vietu, kad kāds no ļaužu pūļa pienāk pie Jēzus un saka: „Mācītāj, saki manam brālim, lai viņš dalās ar mani mantojumā.” …Cik cilvēciska, pazīstama pieeja lietām vai ne…? Visos laikos, arī šodien, tik pazīstama situācija… Diemžēl arī kristiešu vidū tik pazīstama…

       Jēzus šeit brīdina, piekodina sargāties no mantkārības. Un stāsta līdzību par bagātnieku, kuram viņa lauki bija nesuši milzīgu pārticību. Šī raža ir tik liela, ka šķūņi ir par mazu, nav kur to likt… Un tad šis cilvēks noplēš vecos šķūņus, uzceļ daudz lielākus un uzkrāj krājumus ilgiem gadiem. Un saka savai dvēselei- ēd dzer un līksmojies, tev nav vairs par ko bēdāt, tev nav par ko uztraukties, tev ir nodrošinājums uz ilgiem gadiem, viss, kas tev dzīvei nepieciešams, ir sakrāts, tagad tu vari dzīvot bezrūpībā…

       Un vai arī tā nav tik pazīstama situācija, vai nav tā, ka arī mūsdienās cilvēki, droši vien arī visi mēs, ticīgie, tik daudzreiz domājam līdzīgi. Arī pie mums tik bieži parādās šī profānā pieeja Jēzum, Dievam. Kad visvairāk lūdzam Viņam palīdzību tieši laicīgās vajadzībās. Domājam, ka svarīgākais ir, lai mūsu šķūņi būtu pilni. Kā kāds mans bērnības draugs, tagad liels biznesmenis, man reiz stāstīja, ka viņš reizēm aiziet uz baznīcu, taču viņam no Dieva nevajag neko vairāk, kā tikai veiksmi… …nu es ceru, ka ar mums nav tik traki, ka mēs no Dieva lūdzam ko vairāk… Tomēr vienmēr arī pie visiem mums pastāv bīstamība, ka varam aizmirst svarīgāko. Tādēļ ir tik svarīgi šo līdzību attiecināt ne tikai uz kādiem bagātniekiem, oligarhiem, bet ari uz katru no mums… Kas ir tā manta ko krājam?

       Sapratīsim pareizi, Kristus te nedomā, ka mums nebūtu jāstrādā, lai nopelnītu iztiku, ka mēs varētu sēdēt rokas klēpī salikuši un gaidīt, ka maize nokritīs no gaisa… Jā, Viņš runā par putniem, kas ne sēj, ne pļauj, bet Dievs viņus uztur… Viņš runā par lilijām, kas ne vērpj, ne auž, bet Dievs tās apģērbj krāšņāk, nekā savulaik Sālamanu… Tomēr Viņš ne ar vienu vārdu mūs neaicina nestrādāt.

       Kristus ar visām šīm līdzībām mums katram vēlas pajautāt- vai tad, kad tu sēj vai ar zemi, lai iegūtu ražu, ko likt savā šķūnī, vai tad tu atstāj savā sirdī vietu Man? Vai tad, kad aud un vērp, lai iegūtu sev apģērbu, tu domā par Mani, tu saproti, ka Es Esmu tas, kas tev to visu dod…? Kam tavā sirdī ir atvēlēta lielākā vieta? Man vai šīm laicīgajām lietām, vajadzībām…? Viņš mūs aicina vienmēr pārdomāt, izvērtēt, vai mūsu sirdis nesāk pārņemt nebeidzamas rūpes par visu to, kas ir nepieciešams mūsu miesai… Izvērtēt, vai esam nomodā, vai saprotam, ka nedzīvojam tikai no tās maizes, ko iegūstam sējot un pļaujot, bet ka pati svarīgākā maize ir Kristus pats… Kristus aicina saprast, ka brīdī, kad reiz mums apstāsies sirds, mūsu pilnie šķūņi vairs nekā nedos, nepalīdzēs…. Viņš grib, lai mēs saprotam, ka svarīgākais ir atdot savus labākos spēkus, dzenoties pēc šīs vērtīgākās maizes- pēc Viņa, pēc Pestītāja… Ka ir tik bīstami to aizmirst… …Varbūt reizēm mūsu dzīvē pienāk situācijas, nebūt ne vieglas, kad ir jāizšķiras- šī laicīgā maize, vai Kristus… Nu piemēram, kad darba dēļ tu vairs nevari iet Baznīcā. Kad varbūt tavā darbā tev liek darīt ko tādu, kas ir pretrunā ar to, ko māca Kristus… Kad savas izdzīvošanas dēļ mēs varbūt sakostiem zobiem, bet tomēr esam gatavi upurēt savus ideālus… …Šādos brīžos gan ir tik svarīgi atcerēties līdzību par puķēm un putniem… Atcerēties, ka visas lietas ir Debestēva rokās. Ka Dievam, kā pravietis Jesaja saka, ir iespēja mūs paēdināt arī tukšās vietās… Atcerēties, ka bez Viņa ziņas neviens mats nenokrīt no mūsu galvas… Šādā izšķirīgā brīdī ir tik svarīgi zināt, ka tad, ja izšķirsimies piederēt Viņam, Viņš darīs visu, ko Viņš dara ar putniem gaisā, ar puķēm… Domāju, gandrīz katrs ticīgs cilvēks to savā dzīvē kādreiz būs piedzīvojis, vismaz es vairākkārt. Kad notiek brīnumi, kurus racionāli nevaram izskaidrot… Nu, piemēram, viens gadījums no manas dzīves: „Savā ticības dzīves sākumā, kad biju nesen atgriezies un ļoti dedzīgs, regulāri, četrreiz nedēļā no Talsiem, kur dzīvoju braucu uz Rīgu, uz savu draudzi. Uz visiem dievkalpojumiem, Bībeles studijām. Lai gan toreiz ceļš uz Rīgu izmaksāja krietni mazāk, kā šodien, tomēr tas nebija lēti. Un bieži bija jārēķina, kur tam ņemt naudu. Kādā svētdienā mēs trijatā ar manām jaunākajām meitām izlēmām doties uz Rīgu, uz dievkalpojumu, taču mums nebija naudas, bija tikai kādi „melnie” santīmi. Degvielas pietika tikai promceļam un vēl mazliet. Mēs, neko nerēķinājuši, devāmies ceļā. Svētdienas pēcpusdienā, kad vajadzēja doties atceļā, sākām skaitīt savus santīmus. Rēķināju, ka vajadzētu 2 litrus degvielas, lai tiktu mājās… Tam mums pietrūka 6 santīmi. Gandrīz stundu trijatā ņēmāmies, pārskaitīdami savus santīmus un pārmeklēdami visu mašīnu, cerībā vēl kādu sīknaudu atrast… Bet veltīgi. 6 santīmi pietrūka… Muļķīga situācija- tajā benzīntankā, uz kuru braucām, vispirms bija jāmaksā par degvielu un tikai tad varēja to uzpildīt. 2 litrus nevarēju prasīt, jo 6 santīmi pietrūka… jāprasa, lai dod degvielu par visu naudu… Piebraucām pie benzīntanka, paņēmu savu sīknaudu, lai dotos maksāt, un….. ….tur bija tieši tik, cik nepieciešams 2 litriem degvielas… Ne vairāk, ne mazāk, bet tieši tik…. Šie 6 santīmi vienkārši bija uzradušies… Neizskaidrojamā veidā… Tēvs bija atvēris Savu roku… Tik daudziem tas varbūt var likties smieklīgi- nu kas tad tas ir- nieka 6 santīmi. Taču man šis brīnums kļuva par milzīgu stiprinājumu uz visu mūžu… Jeb kāds gadījums pirms daudziem gadiem pareizticīgo māsu klosterī tepat Latvijā, Valgundē. Dziļa ziema, klosteris ieputināts, transporta nekāda, māsām vairākas dienas kā beigusies pārtika. Taču viņas nemitīgi ir lūgšanā…. Kādu rītu viena no māsām atver durvis un ārpusē ierauga milzīgu grozu ar pārtiku… Taču visapkārt dziļajā sniegā nevienas pēdas…

       Tad, kad mēs nepiesārņojam savas dvēseles ar nemitīgu kalkulēšanu, kad dzīvojam lūgšanās, dzīvojam ar Dieva Vārdu un ar paļāvību, ka Dievs ir dzīvs, tad varam būt droši, varam būt kā putni gaisā, jo Viņš mūs pabaros. Un galvenais, pabaros ne tikai ar maizi mūsu miesai, bet, …tas taču ir miljonreiz svarīgāk, pabaros ar Dzīvības maizi, to, kas mums reiz palīdzēs tikt uz debesīm…. Tad nebūsim kā bagātnieks, kas savu laiku izlietojis jeb izniekojis lai pieraustu pilnus savus šķūņus, bet pēkšņi pazaudēs visu, arī savu dvēseli… Tad nebūsim veltīgi savu dzīvi dzīvojuši. Jā, Dievs sagaida, ka savā dzīvē arī strādāsim, taču Viņš saka vēl ko: „Dzenieties vairāk pēc Dieva valstības, tad jums šīs lietas tiks piemestas. Un šie vārdi nav tādi, kas tikai ļauj uz ko cerēt, bet tas ir Dieva apsolījums! Lai Dievs mūs visus mūsu dzīvē ar Savu Svēto Garu vada tā, ka šos vārdus saprotam, uz tiem paļaujamies un pēc tiem dzīvojam. Jo reiz Dievs svinēs arī Savu pļauju. Lūgsim, lai tad varam priecāties kopā ar Viņu!
       Āmen.