Gavēņa laika otrajā svētdienā. Remeniscere – Atgādināšanas svētdiena. Vilnis Auziņš

 

Sprediķis par Sv.Mateja ev.17nodaļas no 1. -9.pantam.

1 Un pēc sešām dienām Jēzus ņēma Pēteri un Jēkabu un viņa brāli Jāni un veda tos savrup uz augstu kalnu,
2 un tika apskaidrots viņu priekšā, un Viņa vaigs spīdēja kā saule, un Viņa drēbes kļuva baltas kā gaisma.
3 Un redzi, tiem parādījās Mozus un Ēlija un runāja ar Viņu.
4 Pēteris griezās pie Jēzus un sacīja: “Kungs, šeit mums ir labi. Ja Tu gribi, es celšu šeitan trīs teltis – vienu Tev, vienu Mozum un vienu Ēlijam.”
5 Tam vēl runājot, redzi, spoža padebess tos apēnoja, un redzi, balss no padebess sacīja: “Šis ir Mans mīļais Dēls, pie kura Man labs prāts; To jums būs klausīt.”
6 Kad mācekļi to dzirdēja, tie krita uz sava vaiga un ļoti izbijās.
7 Bet Jēzus pienāca pie tiem, aizskāra tos un sacīja: “Celieties un nebīstieties!”
8 Bet, kad tie savas acis pacēla, tie neredzēja neviena kā tikai Jēzu vien.
9 Un, no kalna nokāpjot, Jēzus tiem pavēlēja un sacīja: “Par šo parādību nestāstiet nevienam, tiekāms Cilvēka Dēls nebūs no miroņiem uzcēlies.” Āmen, Tā Kunga vārds!

Slava, Tev Kristu! Lūgsim!

Debesu Tēvs, svēti šo brīdi, kad pārdomājam Tavus vārdus, ko esam dzirdējuši caur mūsu Kungu Jēzu Kristu, lai tie ar Tavu Garu, izdara katrā no mums to darbu, ko Tu esi paredzējis, jo Tavi vārdi ir mūžīgā patiesība. Āmen!

Šo notikumu parasti sauc par Jēzus apskaidrošanu, jo Jēzus ir ceļā uz Jeruzālemi. Viņš cenšas saviem mācekļiem skaidrot Savas dzīves patieso mērķi – ciešanu, nāves un augšāmcelšanās noslēpumu.

 

Liela daļa no šī notikuma ir veltīta mācekļiem un arī mums. Bet visu pēc kārtas.

Sāksim ar kalnu- ko nozīmē uzkāpt kalnā tīri fiziski. Tas ir grūti un nogurdinoši. Jo grūtāks kāpiens, jo lielāks prieks un gandarījums par sasniegto. Bez tam no kalna vienmēr paveras plašāks skats uz apkārtni. Pazūd sīkumi un mēs varam ieraudzīt lielākas, nozīmīgākas lietas.

Atcerēsimies Mozu un Ēliju. Īpašais Mozus ceļš no ēģiptieša nogalināšanas līdz Dieva uzdevuma pieņemšanai, kurā redzama paklausība Dievam. Caur šo paklausību izraēlieši tika izvesti no verdzības Ēģiptē, ceļš cauri tuksnesim uz brīvību … un satikšanās ar Dievu Sinaja kalnā. Tur notiek Baušļu saņemšana. Tā īsi sakot, – ceļš uz brīvību caur paklausību Dievam.

Ko mums atklāj Ēlija? Ēlija dzīve ir cīņa pret elkiem, pret Baālu ( kā VD sauca lielāko elku dievu ). Un interesanti, ka Ēlija satiekas ar Dievu Sinaja jeb Horeba kalnā. Elija ir noguris, nomākts, baiļu pārņemts, un Dieva balss nāk pār viņu un aicina nostāties Dieva priekšā kalnā. Viņš saņem stiprinājumu un norādījumus tālākai kalpošanai.

Visu praviešu dzīvēs kritiskās situācijās parādās kalns kā satikšanās vieta ar Dievu.

Kā mums to vajadzētu saprast?

Mēs taču zinām sakāmvārdu: „ Katrs pats ir savas laimes kalējs”. Anselms Grīns stāsta par situāciju, kad uz kādas sienas izlasījis: „Katrs pats ir savas nelaimes kalējs”.

Ir daudzi cilvēki, kuri paši sabojā un izārda savu laimi ar apdullinātu rīcību. Neviens cilvēks nevar iegūt mieru uz citiem līdzcilvēkiem radīta nemiera rēķina. Joprojām darbojas sējas un pļaujas princips. Ja Tu šodien sēj melus, tenkas un dusmas, tad neceri, ka varēsi atdusēties svētā mierā no apkārtējiem.

Mēs neviens savās dzīvēs neesam pasargāti no pārdzīvojumiem, likstām, slimībām, bēdām. Jautājums – ko mēs ar to visu darām? Vai dusmojamies un meklējam ārējos ienaidniekus, slīgstam depresijās, vai meklējam citus ceļus?

Mūsu dziesmu grāmatas 92.dziesmā ir šādi vārdi:

Nāc pie krusta savās bēdās, Gurdais ceļiniek!

Ejot krustā sistā pēdās, Miers tev tiek.

Spēks un grēku piedošana Tev no krusta nāk.

Sirdī miers un atspirgšana mājot sāk.”

Šodienas lasījums mums parāda, ka mums ir tādas pašas iespējas, kādas bija praviešiem, pat labākas, jo mums ir Jēzus Kristus!

Līdz ar to mums jāizdara izvēle, ko mēs īsti gribam. Vai ieaicināt savās problēmās Dievu un lūgt Viņam padomu, palīdzību un stiprinājumu? Un, ja mēs patiešām gribam satikties ar Dievu, mums jābūt gataviem tam atvēlēt laiku. Tikai tad mūsu dzīvēs var notikt apskaidrošana.

Doties kalnā nozīmē – attālināšanās no pūļa, no trokšņa, no steigas. Tas nozīmē norimties, apturēt savas vēlmes, savas iedomas un atvērties Dieva vārdam, kļūt par auglīgu zemi, kur iekrist Dieva vārda sēklai.

Es ticu, Dievs, ka Tu esi te, Tu, kas mani esi radījis, Tu, no kura manā dzīvē ir atkarīgs itin viss, Tu esi te.

Atcerieties, ko Dievs mums saka Jesajas grāmatā: „ Kaut arī māte aizmirstu savu miesīgu bērnu, Es tevi nekad neaizmirsīšu!”

Tāpēc mēs varam uzticēt Dievam visas savas šaubas un problēmas.

Atcerēsimies, ka Dieva sargājošā roka vienmēr ir pār mums. Patiesībā Dievam mēs varam uzticēt to, ko nespējam uzticēt nevienam cilvēkam. „ Cilvēkam, kurš patiesi Dievu mīl, tam visas lietas par labu nāk! „

Un vēl viena pārbaudīta lieta. Ja cilvēks nāk uz baznīcu piepildīts ar pateicību un mīlestību uz savu Kungu un Pestītāju, tad to pelēko dienu kļūst arvien mazāk.

Nāciet pie Manis visi, kas esat bēdīgi un grūtsirdīgu, Es jūs gribu atvieglināt!” Vai esiet to jau kādreiz dzirdējuši un piedzīvojuši?

Mācīsimies visi nelauzt ielūzušu niedri.

Daži no mums sliecas nekavējoties izsviest mantas, kas ir nedaudz sabojātas. Mēs nevis cenšamies tās salabot, bet paziņojam: „ Man nav laika noņemties, labāk izsviedīšu un nopirkšu jaunu.”

Bieži mēs tā arī izturamies pret cilvēkiem. Mēs sakām: „ Viņam ir problēmas ar alkaholu; viņai ir depresija; viņi ir slikti vadījuši savu uzņēmumu… labāk neriskēsim ar viņiem sapīties”. Ja momentāli atsakāmies no cilvēkiem, jo viņi ir ievainoti, mēs noniecinām viņu dzīvi, ignorējot dotumus, kas dzimst viņu brūcēs.

Mēs visi esam ielauztas niedres, vienalga, vai mūsu lūzuma vietas būtu redzamas vai ne. Dzīvojot līdzcietīgi, ticam, ka spēks slēpjas vājumā un patiesu draudzi veido sadraudzība starp vājiem cilvēkiem.

Dievs piepildīs ar mīlestību arī visu to, no kā mēs paši kaunāmies un baidāmies, ielies savu gaismu un slikto par labu pārveidos, ja mēs to uzticēsim Viņam savās lūgšanās. Lai Tas Kungs mums palīdz un vada! Āmen.

Jums vēl varētu interesēt...