Gavēņa laika 3.svētdiena. Māc. Vilnis Auziņš

Oculi – gavēņa laika 3.svētdiena. Lk.11:14-28 “Pēc tam Viņš izdzina ļaunu garu, kas bija mēms. Kad nu ļaunais gars bija izgājis, tad mēmais sāka runāt, un ļaudis brīnījās. Bet daži no viņiem sacīja: “Viņš izdzen ļaunos garus caur Belcebulu, ļauno garu valdnieku.” Bet citi, Viņu kārdinādami, prasīja no Viņa zīmi no debesīm. Bet Viņš, nopratis viņu domas, sacīja: “Ikviena valsts, kas savā iekšienē ir sašķelta, aiziet postā, un tur nams uz namu grūst. Ja nu sātans ar sevi ir naidā, kā tad viņa valsts pastāvēs? Jo jūs sakāt, ka Es ļaunos garus izdzenu caur Belcebulu. Bet, ja Es ļaunos garus izdzenu caur Belcebulu, caur ko tad jūsu bērni tos izdzen? Tāpēc viņi būs jūsu tiesātāji. 20 Bet, ja Es ļaunos garus izdzenu ar Dieva pirkstu, tad jau Dieva valstība pie jums ir atnākusi. Kad stiprais apbruņojies sargā savu pili, viņa īpašums paliek mierā, bet, kad kāds par viņu stiprāks nāk un to uzvar, tad tas paņem viņa bruņas, uz kurām tas paļāvās, un izdala viņam atņemto laupījumu. Kas nav ar Mani, tas ir pret Mani; un, kas ar Mani nesakrāj, tas izkaisa. Kad nešķīsts gars atstāj cilvēku, tad viņš apstaigā sausas vietas un meklē atpūtas vietu, bet, to neatradis, saka: es atgriezīšos savā mājoklī, kuru atstāju. Un viņš noiet un atrod to izslaucītu un izgreznotu. Tad viņš noiet un ņem līdzi septiņus citus garus, kas ļaunāki par viņu, un viņi nāk un tur dzīvo, un ar šo cilvēku kļūst ļaunāk, nekā bija iepriekš.” Un gadījās, kad Viņš tā runāja, tad kāda sieva paceltā balsī uz Viņu sacīja: “Svētīgas tās miesas, kas Tevi nesušas, un tās krūtis, ko Tu esi zīdis.” Bet Viņš sacīja: “Tiešām, svētīgi ir tie, kas Dieva vārdu dzird un pasargā”( jaun tulk. “to pilda ”)

Gribu šodienas svētrunu iesākt ar kādu jautājumu un proti : Cik nopietni un patiesi mēs ticam velna eksistencei un viņa reālai darbībai pie ikviena no mums? Velns ir bijušais eņģelis – (Lucifers – gaismas nesējs), kurš savu godību pazaudēja lepnības dēļ, jo gribēja būt varenāks par Dievu. Viņš sāka ienīst visu, ko Dievs radījis un īpaši radības kroni – cilvēku. Viņš arī pavedināja Ievu un Ādamu, ka tie krita grēkā un līdz ar viņiem arī visa cilvēce. Par to Dievs nolādēja velnu un līdz ar viņu arī tos eņģeļus, kuri bija viņam pielējušies. Tie kļuva par ļaunajiem gariem. Velna ietekme šajā pasaulē būtiski samazinājās ar Jēzus nākšanu. Kristus nāve un augšāmcelšanās sagrāva velna varu. Viņš izlika pret Jēzu visu savu naida spēku un nodarīja viņam lielāko, ko var vispār nodarīt – pakļāva ciešanām, atņēma dzīvību, bet Jēzus augšāmcēlās – dzīvs un uzvarējis.

Pēdējā grāmatā Bībelē, Atklāsmes grāmatā ir samērā daudz rakstīts par velnu, jeb precīzāk – tur ir stāstīts par viņa plosīšanos virs zemes un ir pravietojums par viņa galīgo sakāvi un iznīcināšanu.

Elle ir sagatavota velnam un viņa eņģeļiem. Tā ir ciešanu un iznīcināšanas vieta. Beigu beigās, kad Dievs radīs jaunas debesis un zemi, tur velna un ļaunuma vairs nebūs.

Patiešām, daudz ļaunuma un posta pasaulē ir ienesis velns un viņam pakļautie ļaunie gari! Tie joprojām plosa un posta cilvēku miesu un dvēseli. Velns ir tas, kas uzdzen cilvēkiem skumjas un grūtsirdību, nomāc cilvēka garu un cenšas ievest izmisumā un bezcerībā. Turklāt viņš ir tik viltīgs, ka cilvēkus, kas meklē izeju no kādas krīzes vai problēmu situācijas paši saviem spēkiem, tas cenšas apmānīt un vilina uz maldu ceļiem. Dažus viņš virza pie šņabja pudeles, citus pie narkotikām, vēl daudzus citus viņš aizved pie ekstrasensiem un brīnuma dakteriem, apgalvojot, ka tie ir vienīgie un patiesie cilvēka bēdu un grūtību atrisinātāji. Tad vēl viņš viltīgi iečukst ausī: Gribi zināt, kas tevi šajā dienā, nedēļā vai gadā sagaida, kā tev ies un kā rīkoties – izlasi horoskopa vēstījumu par sevi, tas tev visu pateiks priekšā. Uz brīdi šādiem cilvēkiem it kā kļūst labāk, bet beigu beigās tie tiek ļauno garu pārņemti, sakropļoti gan fiziski, gan garīgi un cieš briesmīgas mokas. Kad mēs sastopamies ar šādām lietām, mums jāatceras, ka ne pret miesu un asinīm mēs cīnāmies, bet pret ļaunajiem gariem un tumsības pasaules valdniekiem.

Savukārt reliģiski noskaņotus cilvēkus velns virza uz dažādām sektām, reliģiskiem pulciņiem, māca aizrauties ar okultismu, burvestībām un maģiju. Cilvēki it kā iegūst jaunas spējas un redzējumus. Viņi sākumā jūtas pacilāti un iejūsmināti, bet tad ļaunie gari beigu beigās sāk tos drausmīgi mocīt, un tie jau šajā pasaulē piedzīvo to, kas tos sagaida ellē. Ar dažiem cilvēkiem velns izrīkojas pavisam briesmīgi, iemācot tiem pielūgt sevi pašu un uzskatīt pašu tumsas kungu par īsto Dievu.

Luteriskā mācība, kas balstās Bībelē, mums māca, ka visi, šajā pasaulē piedzimušie cilvēki, ir velna verdzībā, -tās ir iedzimtā grēka sekas, un mēs topam brīvi tikai tad, kad Dievs mūs atbrīvo caur Jēzu Kristu Svētajā Kristības sakramentā.

Nav patīkami uzzināt, ka esi velna verdzībā. Šādi vārdi daudzus nokaitina līdz ārprātam, jo šķiet, ka tie ir stipri pārspīlēti, maigi izsakoties. Kur tad mēs ikdienā īpaši sastopam velnu? Šķiet, ka nekur! Mājās viņa nav, veikalā, skolā vai darbā – mēs viņu neredzam. Moderni un izglītoti cilvēki netic velna eksistencei un netic arī Dievam.
Cilvēks šodien ir bagāts – viņš pats var nopirkt sev ne tikai maizi, bet gandrīz visu.
Cilvēks ir gudrs, izglītots un daudz sasniedzis visdažādākajās dzīves un zinātnes sfērās.
Cilvēks ir humāns – viņš runā par cilvēktiesībām, par vispār saprotamām vērtībām.
Kāds velns, kāda verdzība – tie šķiet kā viduslaiku tumsonības māņi, ar ko biedēt vientiesīgos!

Bet vai nav savādi, ka pārtikušajā, gudrajā un attīstītajā pasaulē vēl joprojām ir sastopams liels trūkums, kari, vardarbība, noziedzība, neārstējamas slimības, cilvēku attiecības tik bieži balstītas uz viltu, meliem, intrigām, pašlabumu. Vai jums nekad nav nācies izdarīt ko nepareizu, par ko jūs jau iepriekš zinājāt, ka tā nav labi. Savāda sajūta – kādēļ es tā darīju, ja zināju, ka nožēlošu? Bet mēs cenšamies par to parasti nedomāt, un dzīvot tālāk.

Alkoholiķi, narkomāni vai cita veida atkarībnieki arī uzskata, ka viņi ir situācijas noteicēji un pār to valda, viņi daudzi apgalvo – ja vien es gribētu, es itin viegli varētu atbrīvoties no sava netikuma – bet šobrīd es to vienkārši vēl negribu. Viņam patīkami domāt, ka viņš visu kontrolē, lai gan patiesībā – tas sen vairs tā nav.

Vēl savādi ir ar dažādām māņticībām. Cilvēki, kuri saka, ka netic šīm lietām, tomēr nekļūdīgi ievēro dažādas zīmes un drošības pēc pārspļauj pār kreiso plecu un trīs reizes piesist pie koka – lai nenotiktu nelaime.

Vai arī – cilvēki, kuri horoskopu uzskata par blēņām, tomēr tos lasa un katru reizi cer, ka tur būs kādi labi vārdi.

Un kas ir skumjākais šajā visā – ka arī “kristieši ar stāžu”, nu tie, kuri gadiem ilgi apmeklē dievkalpojumus, arī reizēm pārspļauj pār plecu, piesit pie koka un arī horoskopus palasa…

Un vai nav tā, ka, tā darot, arī šie – sauksim viņus īstajos vārdos- “pseidokristieši”, smejas par velna eksistenci, vienlaicīgi kļūstot par izsmieklu pasaulei un piedauzību citiem ticības brāļiem un māsām.

Kāds velns – vai tāds ar ragiem, asti un zirga kāju, nu tāds, kā to zīmē pasaku grāmatās? Tas jau ir galīgais duraks un to pat vienkāršs ganu puika spēj apmānīt! Tā ļaudis mēdz uzjautrināties par šo tēlu un tas liek viņiem justies labāk.

Bet patiesībā velns uzjautrinās par viņiem, kuri dara tik muļķīgas un ķēmīgas lietas, un pie tam vēl paliek pārliecībā, ka viņi ir gudri, stipri, izglītoti un neatkarīgi.

Šīsdienas evaņģēlijā atainotais notikums vēstī, kā Jēzus atbrīvoja kādu nelaimīgo no ļaunā gara. Mēmais sāka runāt. Tas bija brīnums.

Ir grūti pirmo reizi sacīt– Jēzu, izglāb Mani, piedod arī manus grēkus, ienāc manā dzīvē. Esi arī mans Kungs un Pestītājs. Cilvēkā, kas līdz tam Dievu ir uzskatījis tikai par kādu augstāku spēku, kas ir tur – augšā, ir jānotiek kādam lūzumam, kādām kardinālām pārmaiņām viņa uztverē un domāšanā, lai viņš tā varētu sacīt, patiesībā – lūgt Dievu. Tā ir Dieva dāvana. Kad cilvēks sāk veidot attiecības ar Dievu – tas ir sāk komunicēt un sarunāties ar Viņu, tikai tad, cilvēks sāk apjaust, cik ļoti viņš ir saistīts un manipulējams un cik daudz viņam ir vēl jākļūst brīvam. Ja cilvēks sāk sarunāties ar Dievu, tad tā ir patiešām liela lieta. Tas ir avots, kas var pārtapt lielā upē un atdzīvināt dvēseli.

Jēzus sacīja – Jņ 8, 31,32 “ Ja jūs paliekat manos vārdos, jūs atzīsit patiesību un patiesība darīs jūs brīvus. Jņ 14,6. Es esmu ceļš , patiesība un dzīvība, neviens netiek pie tēva, kā vien caur mani. Tikai tie, kurus Kristus dara brīvus, tie arī patiesi kļūst brīvi un nekādas tumsības varas tos vairs nespēj iespaidot, nespēj izšaubīt un satricināt to pamatu, uz kura viņi stāv. Pats Dieva vārds to skaidri apliecina 1. Kor. 3; 11. – Jo citu pamatu neviens nevar likt kā to, kas jau ir likts un tas ir Jēzus Kristus. Tas ir šis žēlastības avots.

Ja mēs piederam Kristum, tad mums nav nekādas darīšanas ar velnu. Kristus mūs ir atbrīvojis, Kristus mūs dziedina, un aizstāv. Ja tik mēs paliekam pie Kristus.

Āmen.

 

Jums vēl varētu interesēt...