Kandavā, 23.02.11. Atis Freipičs

„Un tie atnesa bērniņus pie Jēzus, lai Viņš tos aizskartu. Bet mācekļi tos aprāja. Bet Jēzus to redzēdams apskaitās uz tiem un sacīja: laidiet bērniņus pie Manis, neliedziet tiem, jo tādiem pieder Dieva Valstība. Patiesi Es jums saku, kas Dieva Valstību nedabū kā bērniņš, tas nenāks tur iekšā. Un Viņš tos apkampa, rokas tiem uzlika un tos svētīja.(Mk 10:13-16).

      Kā jau pagājušoreiz runājām, Marka evaņģēlija pirmā daļa runā par attiecībām. Pagājušotrešdien mēs runājām par laulāto attiiecībām, par to, ko Jēzus mums saka par laulības šķiršanu, taču šīsdienas teksts pieskaras Baznīcas attiecībām ar bērniem.

      Šie 4 panti no Marka evaņģēlija, es domāju, mums visiem ir ļoti labi pazīstami. Mēs tos varam dzirdēt katrās kristībās, kur tiek kristīti bērni. Un šie ir ļoti, ļoti svarīgi un nozīmīgi vārdi. Ne velti tie tiek sacīti cilvēkiem tik svarīgā brīdī.

      Mēs lasām, ka kādi cilvēki pie Jēzus atnes bērniņus, jai Jēzus tos aizskartu, svētītu. Taču kā rīkojas mācekļi? Mācekļi tos raida projām, norāj. Ar domu, ka te, pie Kristus, notiek kādas lielas lietas, kas ir domātas tikai pieaugušajiem. Bērniem te nav ko meklēt… Bērniem nav ko meklēt pie šādām nopietnām sarunām…

      Varbūt atcerieties, pirms vairākiem mēnešiem Reformācijas dienā mēs runājām par kādu situāciju, kur Jēzus templī apgāž naudas mijēju galdus un visus tirgotājus izdzenā ar pātagu. Jo viņi Dievnamu ir pārvērtuši par tirgus laukumu vai kā Kungs pats saka- par laupītāju bedri… Un mēs tur redzam kaut ko Jēzum ļoti neraksturīgu,- Viņš ir dusmīgs, saniknots.

       Visā Jaunajā Derībā mēs atrodam tikai 2 atgadījumus, kur Jēzus uz kādu dusmojas. Šodien, mūsu šīsdienas evaņģēlija tekstā mēs lasījām par otru gadījumu, kad Jēzus ir apskaities. Jo bērnus nelaiž pie Viņa… Un es domāju, te mums visiem ir ļoti nopietna viela pārdomām par to, kas tad ir tās lietas, par ko Jēzus ir gatavs apskaisties… Ja tā padomājam, mums, tāpat, kā tiem cilvēkiem, par ko lasām evaņģēlijos, ir tik daudz dažādu grēku, grēku, kas apbēdina Jēzu, taču tikai 2 gadījumos Viņš, kurš taču vienmēr ir tik pazemīgs un lēnprātīgs, tikai 2 gadījumos Viņš ir patiesi sadusmots. Tas ir tad, kad mūsu pasaulīgās rīcības dēļ Dievnams pazaudē savu patieso nozīmi, un arī tad, kad liedzam bērniem nākt pie Dieva.

      „Laidiet bērniņus pie Manis, neliedziet tiem, jo tādiem pieder Dieva valstība. Patiesi Es jums saku, kas Dieva Valstību nedabū kā bērniņš, tas nenāks tur iekšā.” Citur evaņģēlijā mēs lasām: „Kas netop kā bērns, tam neredzēt Dieva Valstību”. Jēzus pievērš ļoti lielu uzmanību bērna tēlam. Un tas nozīmē, ka ir ļoti svarīgi pievērst uzmanību, kāpēc tas tā ir… Vai tas būtu tādēļ, ka bērniņš savā būtībā ir tāds mazs, tīrs, šķīsts, ne tāds, kā pieaugušie, kas ir pilni grēku un problēmu…? Pirmajā brīdī tā varētu domāt. Tomēr tā nebūt nav taisnība. No mazām dienām mēs pie bērniem varam saredzēt pietiekami daudz egoisma, ļaunuma… Līdz ar grēkā krišanu, grēks ir ienācis pasaulē tik tālu, ka tikko piedzimis bērniņš jau ir grēka skarts.

      Šo bērna tēlu Jēzus lieto pilnīgi cita iemesla dēļ. Kas tad ir, ko nozīmē šis bērna tēls? Šis bērna tēls pirmām un galvenām kārtām ir situācija cilvēka dzīvē. Situācija, kad cilvēks ir vēl atvērts un spējīgs uzticēties, atļaut sevi vadīt, ieklausīties padomos, atļaut, ka viņam palīdz… Iedomāsimies, ka mēs vēl neprastu staigāt, runāt… Ka mēs vēl būtu tādi nevarīgi bērni… Mēs taču šādā situācijā esam gatavi tā simtprocentīgi uzticēties saviem vecākiem. Mēs esam gatavi turēries pie savu vecāku rokas un ļaut, ka mūs ved. Mēs nedalīti uzticamies saviem vecākiem. Tad, kad mēs kļūstam pieauguši, mēs tik bieži nonākam pie atziņām, ka mēs paši visu varam, ka mēs paši visu zinām, ka mums ne no viena vairs nav nepieciešama palīdzība… Mūsu problēma ir, ka mēs tad aizslēdzam sevi un vairs neesam gatavi dzīvot ar šo bērna skatu uz pasauli. Jo ir tik svarīgi cilvēkam saglabāt šo bērna skatu, kad es saprotu, cik īstenībā pasaule ir liela un sarežģīta un cik patiesībā es esmu mazs un nevarīgs šajā pasaulē… Kad es saprotu, cik svarīga un nepieciešama man ik brīdi ir mana Debesu Tēva palīdzība. Kad es saprotu, ka man ir jābūt ļoti atvērtam šai Dieva vadībai, lai es varētu pastāvēt šajā pasaulē, lai es nepazaudētu to virzienu, kurā mani vēlas vest Dievs, lai es neizniekotu dārgo žēlastības laiku, varbūt krājot sev tikai zūdošas lietas… Jā, ir vienmēr svarīgi mums sevī saglabāt šo bērna sajūtu. Vienmēr saprast, ka Debesu Tēvs mūs ļoti mīl. Tie no mums, kam ir bērni, visvairāk par attiecībām starp Dievu un cilvēkiem varam iemācīties, uzmanīgi vērojot savus bērnus. Iedomāsimies, ka varbūt līdzīgi, kā mēs lūkojamies uz saviem bērniem, mūsu Debesu Tēvs lūkojas uz mums… Redzot mūsu dzīvi, mūsu kļūdas, palīdzot mums mācīties staigāt, runāt, audzinot mūs… Jā, ir svarīgi nepazaudēt šo bērna skatu, šo bērna sajūtu…

      Diemžēl tik bieži notiek savādāk. Notiek tā, ka mums liekas, ka tagad mēs esam pieauguši un ka mums vairs nevajag turēties pie Tēva rokas. Mums liekas, ka mēs paši tagad zinām ceļu, pa kuru jāiet… Un mēs tad esam sevi aizvēruši un aizslēguši Dievam…

       To visu pārdomājot, ir svarīgi, ļoti svarīgi saprast Jēzus vārdus, ka mēs nedrīkstam liegt bērniem nākt pie Viņa. Jo bērns ir ļoti atvērts pret Dievu. Viņš ir gatavs uzticēties. Viņam vēl nav neskaitāmi argumenti pret Dievu, kā tas diemžēl tik bieži ir pie pieaugušajiem. Jo, ja mēs no mazotnes neņemsim bērnus līdzi un Baznīcu, ja no mazotnes nelaidīsim viņus pie Jēzus, mēs vienā brīdī varam piedzīvot, ka nu ir par vēlu. Ka mūsu bērns vairs nav gatavs atvērt savu sirdi Jēzum, nav gatavs uzticēties…

       Vēl viena lieta, ko ir svarīgi mums katram pārdomāt- vai bieži nav tā, ka, esot dievkalpojumā, pie sevis neapmierināti domājam- nu ko tas bērns te skraida, vai tiešām vecākiem viņu bija jāņem līdzi, vai te ir viņa vieta…? Viņš taču man traucē, traucē izbaudīt dievkalpojumu, viņš man traucē klausīties…! Jā, šī rakstu vieta mums uzdod jautājumu- kā ir ar mums, vai arī mēs reizēm neesam neiecietīgi pret bērniem baznīcā…? Jēzus mums nopietni saka: „Laidiet bērniņus pie Manis…” Un, pārdomājot šīsdienas evaņģēlija vārdus, ir svarīgi saprast kādu lietu, kas attiecas uz mums visiem- tad kad mēs kļūstam neiecietīgi pret bērniem Baznīcā, Jēzus kļūst dusmīgs… Jēzus apskaišas uz mums…

      Visbeidzot- bērni ar savu klātbūtni Baznīcā mums atgādina kādu ļoti svarīgu lietu, viņi atgādina, ka mēs, pieaugušie, Dievam esam tādi paši bērni. Un varbūt, uzlūkojot šos bērnus, mēs saklausīsim kādu svarīgu Dieva jautājumu mums katram- vai tu esi gatavs kļūt kā mazs bērns Manā priekšā? Lai Dievs mums dod gudrību, ka varam būt šādi bērni! Āmen.