Sprediķis Lk 15: 1-10 Māc. Vilnis Auziņš

Kurš no jūsu vidus, kam ir simts avis un kas vienu no tām ir pazaudējis, neatstāj visas deviņdesmit deviņas tuksnesī, lai ietu pakaļ pazudušajai, līdz kamēr tas to atradīs? Un, to atradis, tas prieka pilns to ceļ uz saviem pleciem un, mājās nācis, sasauc savus draugus un kaimiņus un tiem saka: priecājieties ar mani, jo es savu pazudušo avi esmu atradis. Es jums saku, tāpat būs lielāks prieks debesīs par vienu grēcinieku, kas atgriežas, nekā par deviņdesmit deviņiem taisniem, kam atgriešanās nav vajadzīga. Vai arī – kura sieva, ja tai ir desmit graši un tā vienu no tiem ir pazaudējusi, neaizdedzina sveci un neizmēž māju, rūpīgi meklēdama, līdz kamēr tā to atrod? Un, atradusi to, tā sasauc savas draudzenes un kaimiņienes un saka: priecājieties ar mani, jo es savu grasi esmu atradusi, kuru biju pazaudējusi. Gluži tāpat, Es jums saku, ir prieks Dieva eņģeļiem par vienu grēcinieku, kas atgriežas.” Lk 15:1-10

Pie Atlantija okeāna dzīvoja kāds vecs vīrs. Katru dienu, kad bija bēgums viņš devās pa pludmali vairākas jūdzes pastaigāties. Kāds cits vīrs, kurš dzīvoja netālu, dažkārt viņu vēroja. Viņš skatījās, kā viņa kaimiņš tālumā pazuda un tad atkal atgriezās. Un viņš ievēroja, ka šis vīrs ik pa laikam pieliecās un kaut ko pacēla, lai to atkal iemestu ūdenī. Kādā dienā, kad vecais vīrs atkal devās pastaigā, viņam sekoja kaimiņš, lai apmierinātu savu ziņkāri. Un kā vienmēr vecais vīrs pieliecās, pacēla kaut ko no smiltīm un iemeta to atpakaļ okeānā. Kad vecais vīrs atkal apstājās, lai pieliektos, kaimiņš pienāca pie viņa klāt un redzēja, ka tas ko vecais vīrs paceļ ir jūras zvaigzne, kura okeānam bēgumā atkāpjoties bija palikusi uz smiltīm un kura pavisam droši tur būtu arī izkaltusi, līdz ūdens atgrieztos. Kad vecais vīrs gatavojās mest to jūrā, kaimiņš sauca: „Sveiks veco zēn! Ko tu dari? Šī pludmale ir milzīga. Tajā katru dienu izskalo tūkstošiem jūras zvaigžņu un tu nespēsi tās visas izglābt. Tās dažas, ko tu iemet atpakaļ jūrā, tas ir pavisam niecīgs skaits un uz kopējā fona tas nerada nekādu atšķirību”. Vecais vīrs padomāja, tad pacēla kārtējo jūras zvaigzni un pastiepa to iepretim savam kaimiņam sacīdams: „Iespējams ka uz kopējā fona šī atšķirība nav ievērojama, bet priekš šīs vienas konkrētās jūras zvaigznes tā ir milzīga atšķirība.”

Dievam rūp katrs cilvēks. Un neskatoties uz to, ka šajā pasaulē ne visi cilvēki tiek izglābti, tomēr tā nav Dieva griba, ka kāds aizietu pazušanā. Bībele saka, ka Dievam nav prieka par bezdievīgā nāvi, bet gan prieks ir par katru grēcinieku, kas atgriežas, par katru, kas tiek izglābts. Un tomēr, pretēji tam, pretēji Dieva gribai, daudzi aiziet pazušanā. Daudzi noklīst, tiek pazaudēti vai arī paši izvēlas iet šo pazudināšanas ceļu. Šodienas līdzības mums atklāj lielo prieku, kāds valda debesīs, kad pazušanai lemtais cilvēks tomēr tiek atrasts uz izglābts. Mēs šodien uzklausījām divas līdzības. Pirmā bija par vienu no simts avīm, kas nomaldījusies tuksnesī un otrā bija par grasi, ko pazaudēja kāda sieva. Bet Jēzus arī turpina ar trešo līdzību, kura nebija ieļauta šodienas lasījumā, bet tā ir turpinājums šīm divām iepriekšējām un tā ir visiem labi zināmā līdzība par pazudušo dēlu. Kur jaunākais dēls pieprasa no tēva savu mantojuma daļu un viņš aiziet no tēva mājas uz tālu zemi, kur izlaidīgi dzīvodams notērē visu mantojumu un nolaižas līdz lopiņa līmenim, būdams gatavs ēst sēnalas kopā ar cūkām. Bet tad šis dēls pie grēka atziņas nācis tomēr atgriežas tēva mājās un tēvs to labprāt un ar prieku pieņem atpakaļ. Šīs trīs līdzības ir tik cieši saistītas, ka tās būtu jāaplūko kopā. Daži bībeles komentētāji pat uzskata, ka šīs nemaz nav trīs līdzības, bet ir jāuztver kā viena līdzība, kas sastāv no trīs atsevišķām daļām.

Ko tad atklāj šīs līdzības, ko mēs tajās varam ieraudzīt un ko tās māca katram no mums šodien? Visas tās runā par kaut kā pazaudēšanu vai pazušanu un pēc tam par tā no jauna atrašanu. Tās runā arī par prieku, kas rodas šīs atrašanās rezultātā. Šīs līdzības, kā jau visas līdzības mums kaut ko atklāj gan par Dievu, gan mums cilvēkiem. Tās atklāj Dieva gatavību pazudušo meklēt un no jauna pieņemt. Tās visas arī norāda uz faktu, ka tas, kas ir pazudis ir cilvēks, bet ne tā pazudis, ka tas nevarētu atkal tikt atrasts vai atrasties. Jā, cilvēks ir pazudis un tāds viņš arī paliktu, ja vien Dievs neietu un cilvēku nemeklētu. Cilvēks paliktu nolemts iznīkšanai, ja Dievs pie viņa nenoliektos un no jauna nepieceltu. Gluži kā vecais vīrs, kurš staigādams gar okeāna malu meklēja šīs jūras zvaigznes, lai tās izglābtu, tā arī Dievs meklē cilvēku, lai to izglābtu un atgrieztu atpakaļ tur, tajā vidē, kurai tas ir radīts un kurā viņš var dzīvot drošībā.

Bet šajās trīs līdzībās ir iezīmēta kāda atšķirība, tās parada atšķirību tajā, kā tad šīs lietas tiek nozaudētas. Pirmā līdzība runā par pazudušo avi, kuru avju gans dodas meklēt. Varētu pajautāt, kas ir vainīgs pie tā, ka šī avs ir pazudusi? Un atbilde būtu: abi. Gan gans, gan arī pati avs. Iespējams, ka avju gans nav pietiekami bieži pacēlis savu galvu, lai pārlūkotu savu ganāmpulku, viņš nav bijis vērīgs. Varbūt viņš nav bijis mīlestībā pietiekami stings, atļaudams kādai no avīm pārāk tālu nomaldīties no ganāmpulka. Bez šaubām daļa atbildības par avs pazušanu ir jāuzņemas ganam. Tomēr arī pati avs nav bijusi bez vainas. Tā nav sekojusi gana balsij, tā ir nogriezusies no ceļa par kuru gans to ir vadījis. Iespējams, ka tai šķita ka pati, bez gana palīdzības atradīs labākas ganības. Šī līdzība atklāj, ka par pazušanu ir atbildīgi abi divi, gan gans, gan pati pazudusī avs.

Bet ko mums atklāj otrā līdzība par sievieti un pazudušo grasi? Vai arī šeit atbildība par pazušanu gulstas uz abu pleciem? Nē. Jo grasis ir pilnīgi pasīvs. Šajā gadījumā vainīga ir sieva, kas nav bijusi pietiekami vērīga pret šo lielo vērtību. Mēs saprotam, ka runa šeit nav par naudu un sievām, bet gan par draudzi un cilvēku. Gluži, kā sieva pazaudē grasi, tā bieži arī draudze pazaudē cilvēku dēļ nevērīgas apiešanās un attieksmes pret to. Šādos gadījumos vainot cilvēku pazušanā būtu nevietā. Te visa atbildība gulstas uz sievas, uz draudzes pleciem. Ir tik daudz veidi, kā var nevērīgi apieties ar cilvēku. Kādreiz tas var būt tikai viens skarbs vai nevietā pateikts vārds. Varbūt pat patiess vārds, bet ne īstajā laikā pateikts.

Trešā līdzība par pazudušo dēlu mums atklāj, neceļos aizgājušā cilvēka paša atbildību. Šeit nu nevarētu vainot nedz tēvu, nedz ko citu. Tā ir paša dēla izvēle nepaklausīt tēvam, izvēloties dzīvot no viņa neatkarīgu dzīvi. Te nu 100% atbildība gulstas uz dēla pleciem, kuram tēvs arī atļauj baudīt savas neatkarības augļus. Mēs redzam, kā šīs trīs līdzības atklāj šo atbildības sadalījumu. Pirmā rāda gana un avs, mācītāja un draudzes locekļa kopējo atbildību. Mēs varam sacīt šeit proporcija ir 50% uz 50%, pusi uz pusi. Otrā līdzība atklāj 100% sievas atbildību, tie ir gadījumi kad kāda pazušanā ir pilnībā atbildīga draudze. Un trešā līdzība atklāj paša dēla nedalīto atbildību. Tie ir gadījumi, kad vainīgs nav nedz mācītājs, nedz draudze, bet pats cilvēks, kurš ieguvis Dieva svētību un labumus tomēr tos izšķērdē savtīgiem mērķiem un no Dieva atkāpjas nejautādams kā Dievs par to jūtas.

Ir ļoti labi, ka šajās līdzībās, katrā no šiem gadījumiem, tās arī dod kādu praktisku pamācību ko darīt un kā rīkoties. Pirmajā gadījumā gans pamanījis savas avs nozušanu dodas to meklēt. Viņam ir svarīga šī viena vienīgā avs un viņš tai dodas pakaļ. Un atradis viņš to prieka pilns ceļ uz saviem pleciem un atgriež pie pārējām ganāmpulka avīm. Te ir uzsvērta gana iniciatīva, iet un meklēt.

Otrajā gadījumā sieva izmēž māju un iededzina sveci. Bībelē mājas izmēšana nozīmē atstāšanos no saviem grēkiem un sveces aizdegšanas norāda uz Kristus gaismas iedegšanu savā dzīvē. Draudzei, tas ir katram no mums, ir jāatbrīvojas no grēkiem, no netīrumiem, kas ir par iemeslu daudzu cilvēku krišanai un pazušanai. Dievs negrib lai mēs būtu perfekti, Dievs grib lai mēs būtu patiesi, lai mēs iraudzītu savus grēkus un atgriestos pie tēva mājās.

Gluži kā mums to stāsta līdzība par pazudušo dēlu, kas savā ziņā atšķiras no iepriekšējiem diviem, šī līdzība mums māca: atstāj viņu, ļauj tam iet. Ļauj, lai viņš izbauda savu, no tēva neatkarīgo dzīvi un tās atnestās sekas un pats nonāk pie patiesības atziņas caur savu dzīves pieredzi. Šajā līdzībā mēs redzam, ka tēvs negāja savam dēlam pakaļ, tomēr viņš viņu mīlēja. Viņš stāvēja uz sava nama lieveņa un lūgšanā vienmēr lūkojās tālienē skatīdamies vai viņa dēls neatgriežas. Un viņš atgriezās. Jau iztālēm pamanīdams savu dēlu tēvs tam skrēja pretīm un mīļi to apskāva.

Dievam mēs katrs esam vērtīgs un svarīgs. Viņš nāk pie mums un noliecas pie mums, lai mūs no jauna atrastu, paceltu un atgrieztu mūs, mūsu patiesajā dzīvē. Viņš meklē mūs, bet tas nenotiek arī bez katra mūsu līdzdaļas. Mēs esam Dieva līdzstrādnieki, tādēļ arī mums ir līdzdala pie pazudušo meklēšanas un atgriešanas. Ja tas izdodas, tad prieks ir gan šeit virs zemes, gan priecājas eņģeļi debesīs. Āmen.

Jums vēl varētu interesēt...