Mūsu lūgšanas. Māc. Vilnis Auziņš

Sprediķis par Lk.11:1-13.

Mīļie draugi! Divas svētdienas atpakaļ mēs runājām par Martu un Mariju un to, ka, lai izpatiktu Dievam, ir jādara lietas mīlestībā un nevis automātiski un ka darbība rodas no saklausīta vārda. Jēzus atgādināja Martai, kad viņa kļuva dusmīga, gatavojot mielastu viņam, ka vienkārša klausīšanās un runāšana ar viņu ir labāka lieta, nekā skriešana. Tā ir patiesībā svarīgākā lieta. Un pagājušo svētdien mēs runājām par to, kā mēs piedzīvojam Dievu un nododam sevi Trīsvienīgā Dieva rokās. Un es arī minēju, ka tas mūs ievedīs šīs svētdienas tēmā par lūgšanu.

Tas notiek lūgšanā, kad mēs kontaktējamies – sarunājamies ar Dievu. Tā ir vislabākā iespēja saklausīt Viņa vārdu un sadzirdēt to, kas mums ir jādara un kā mums ir jādzīvo kā Dieva bērniem.

Šī rīta evaņģēlijs parāda mums Jēzu lūgšanā. Tad, kad viņš ir beidzis lūgt, viens no viņa mācekļiem pienāk pie viņa un saka: „Kungs, iemāci mums lūgt, tāpat kā Jānis iemācīja saviem mācekļiem.”

Pirmajā momentā liekas, cik jocīga lieta – kāpēc vispār mācekļiem būtu jāmācās lūgt?

Noteikti, ka katrs no viņiem kā kārtīgs jūds lūdza pie Sabata galda. Noteikti, katrs no viņiem kā kārtīgs jūds sauca lūgšanā uz Dievu Yon Kipper un būdiņu svētkos.

Un, protams, mājās katru dienu, katru ēdienreizi, bija galda lūgšana, lūgšana kā pateicība Dievam par dienišķo maizi.

Tad kāpēc? Kāpēc izskan šis lūgums Jēzum: „Kungs, iemāci mums lūgt, tāpat kā Jānis iemācīja saviem mācekļiem.”

Man šķiet, ka atbilde slēpjas vienkāršā faktā, ka Jēzus – tāpat kā Jānis – vienīgi vairāk – lika izjust Dievišķo ārieni un klātbūtni Viņa tēlā. Kam gan vēl jūs lūgsiet, lai jūs māca lūgt, ja ne tam, kurš ir acīm redzami vistuvāk Dievam? Cilvēkam, kurš acīm redzami ir tiešā kontaktā ar Dievu.

Lūgšanas, ko mēs mācāmies no galvas, lūgšanas, kas nāk no mūsu tradīcijām un lūgšanas, ko lietojam, formāli kalpojot, ir laba lieta, bet lūgšana, kas nāk no sirds, kas ir tiešā saiknē ar Dievu un, kas ļauj mums nonākt kontaktā ar Dievu, ir pavisam kaut kas cits.

Tas ir pamatā visam, kas no tā izriet. Mums lūgšanu dod tas, kurš ir atdevis savu dzīvību par mums un ir mūsu dēļ augšām cēlies. Vienīgais, kurš spēj mūs mācīt, kā lūgt.

Jēzus atbild uz mācekļu lūgumu un parāda ar piemēru, kā viņiem būs lūgt. Un norāda, kādā garā viņiem būs lūgt un galu galā ar kādu pazemību un ticību mums ir jānāk lūgšanā pie Dieva.

Mācekļi skaidri mācījās no Viņa. Mācoties pareizi lūgt, viņi iemantoja Svētā Gara piepildītas dzīves, dzīves, kuras apspīd Dievs ar savu klātbūtni par spīti visām vajāšanām un par spīti arī visām kļūdām, ko viņi turpmāk darīja.

Un šī rīta jautājums mums ir – vai mēs zinām, kā mums būs lūgt?

Vai mēs lūdzam Dievu tā, kā mums vajadzētu lūgt?

Vai arī ir kaut kas, kas mūs attur no tā?

Cik daudzi no jums lūdz Dievu katru dienu ar nepiespiestības un intimitātes sajūtu?

Cik daudzi no jums velta dažus vārdus, izmokot tos pāri lūpām, un cik daudzi patiešām nometas ceļos un atslēdz sevi visu no ārpasaules un sauc uz Viņa vārdu tik ilgi, kamēr Viņš atbild?

Vai nav tā, ka bieži mēs runājam ar Dievu tāpat kā sarunājamies ar savām sievām vai vīriem? Es ceru – jūs saprotat, ko es domāju! Jūs ievelieties pēc darba mājās noguruši – pasakiet: „sveika mīļā”. Pajautājat, kas ir vakariņās – saskaņojat savus plānus par vakara pasākumiem un tad atkal atslēdzaties līdz brīdim, kad esat gultā, lai atkārtotu visu to, ko jau runājat, tikai jau ar neskaidriem vārdiem un frāzēm.

Tieši tāpat, kā ir viegli palaist garām sarunu ar mūsu mīļajiem, tik pat viegli ir palaist garām lūgšanas jēgu. Kā mēs palaižam garām prieku, piepildījumu un dzīves jēgu attiecībās ar ģimeni, tāpat, tik pat viegli mēs pazaudējam sakaru ar Dievu, nesaņemot palīdzību un svētību no Viņa.

Lūgšana ne vienmēr ir jāpiedzīvo, nometoties uz ceļiem, tā ir jāpiedzīvo ar apziņu, ka mums nav citur, kur iet, un nav neviens cits pie kā vērsties kā vienīgi Dievs un arī tas, ka viņš noteikti atbildēs.

Lielai daļai no mums dzīvē ir dažādi traucēkļi, kas neļauj mums lūgt. Paturiet arī prātā, ka, runājot par visiem šiem traucēkļiem, es vairāk runāju par mūs runāšanu uz Dievu kā Dieva runāšanu uz mums. Bet tad, kad mēs pārvarēsim mūsu traucēkļus, mēs redzēsim, ka spēsim dabīgi klausīties uz Dievu.

Pirmā lieta, kas traucē mums kontaktēties ar Dievu, ir tas, ka domājam, ka neesam pietiekami labi, lai traucētu Viņu. Un tāpēc daudzi cilvēki arī netraucē Viņu, tāpat kā Ķencis no „Mērnieku laikiem”.

Uz šo lietu, mani draugi, atbild Jēzus pie krusta – Viņš nomira par mums jau tad, kad vēl bijām grēcinieki, lai mēs varētu tikt taisnoti Dieva priekšā. Viņa upuris padara mūs par pietiekami labiem Dieva acīs.

Jēzus ir iedevis katram no mums bezmaksas zvanu karti, ar kuru mēs varam jebkurā laikā piezvanīt Dievam. Visas sarunas ar Dievu tiek apmaksātas no Viņa bezgalīgā konta.

Dievs mūs ir radījis, lai mēs būtu Viņa bērni. Lai mēs kļūtu kā Viņš. Tāpēc Viņš ir ielicis savu tēlu un līdzību mūsos – sievieti un vīrieti. Un tieši šī iemesla dēļ Jēzus mūs māca saukt Dievu par Tēvu vai Papu.

Dievs tāpat kā visi labi vecāki, grib, lai viņa bērni nāktu pie Viņa un mācītos no Viņa. Un iespējam, īpaši viņš ilgojas pēc tiem bērniem, kas ir atkrituši no Viņa, lai viņi atgriežas. Viņš vēlas mūs mazgāt piedošanā un palīdzēt mums dzīvot tā, kā mēs esam radīti, lai dzīvotu. Dievs grib, lai mēs visi nākam pie Viņa.

Otrais traucēklis ir tas, ka daži cilvēki uzskata, ka Dievs ir pārāk aizņemts ar svarīgākām lietām, nekā mana lūgšana.

Tieši tāpat kā pirmais arī šis ir balstīts uz mūsu respektu pret Dievu. Problēma šajos cilvēkos ir tā, ka viņu viedoklis vai arī tas, kā viņi redz Dievu, ir nepietiekoši liels. Vai debess un zemes Radītājs var darīt vairākas lietas vienlaicīgi?

Kā jums šķiet, mīļie, vai tas, kurš spēj izskaitīt mūsu matus uz galvas un noteikt, kad kāds no tiem trūkst, nevarētu atbildēt uz visām lietām, ar ko viņam nākas saskarties?

Šī rīta lasījumā, Jēzus ar humora pieskaņu māca savus mācekļus, ka pat tad, ja Dievs ir aizņemts, darot kādas citas lietas, – pat tad, ja viņš guļ gultā un kāds klauvē pie Viņa nama durvīm, Viņš atvērs un ielaidīs iekšā, lai Viņa bērni būtu drošībā.

Mīļie, Dievs nevērtē, kā cilvēki vērtē. Ā ā tu nāci ar tik mazu sīkumu pie manis naktī, kā tev nav kauns, citreiz gan netraucē mani. Nav labāk pavadīts laiks uz šīs pasaules, kā sarunā ar savu Kungu. Tas ir tas, ko mēs mācām saviem bērniem, lai viņi nāk pie mums un stāsta mums par to, kas viņiem ir konkrētajā brīdī uz sirds, un tas ir tas, ko Jēzus mums šorīt māca par mūsu debesu Tēvu.

Trešais traucēklis, kas traucē cilvēkiem izdzīvot pilnīgu lūgšanu dzīvi ir „dod man” lūgšanas.

Patiešām, dažu cilvēku lūgšanas pilnībā sastāv no lietām, ko viņi lūdz priekš sevis. Es nerunāju par cilvēkiem, kuri lūgšanās piekopj diedelēšanas tehniku. Šeit runa iet par cilvēkiem, kas gandrīz vienmēr lūdz tikai par citiem, un dara to ar pilnu apziņu. Bet viņi gandrīz nekad nelūdz paši par sevi.

Tas iespējams ir tāpēc, ka viņi jūtas it kā Dieva acīs viņi nav pelnījuši pietiekami daudz uzmanības. Vai arī tāpēc, ka viņiem liekas, ka tas ir egoistiski un bezatbildīgi, domāt par sevi laikā, kad apkārt ir tik daudz cilvēku, kuriem ir lielākas vajadzības.

Ko tad mēs teiktu Jēzum, kad viņš pamāca savus mācekļus lūgt šādi – „mūsu dienišķo maizi dod mums šodien” – „un piedod mums mūsu parādus” – „un neieved mūs kārdinājumā – bet atpestī mūs no ļauna?”

Jabeca lūgšana Vecajā Derībā skan tā: „Ak, kaut Tu mani svētītu patiesi, un paplašinātu manus īpašumus, Tā, lai tava roka ir pār mani, un lai tu pasargā mani no visa ļauna, lai es nepiedzīvoju sāpes!”

Šī ir lūgšana par sevi. Un Raksti saka, ka Dievs viņu apbalvoja, atbildot uz viņa lūgšanu.

Tas, ko ir labi lūgt Dievam par citiem, ir labi lūgt arī par sevi pašu.

Vai jūs atceraties Ģedzemenes dārzu? Atceraties visas tās reizes, kad Jēzus nogāja vienatnē lūgt, prom no mācekļiem? Kungs lūdza par sevi – un viņš mācīja mūs lūgt par sevi. Lūgt par mūsu ikdienišķajām vajadzībām. Lūgt pēc piedošanas un Gara, kas dod spēku piedot. Pat lūgt par vieglāku dzīvi, dzīvi, kurā mēs netiekam pārbaudīti tik bieži, kā parasti tas ar mums notiek. Galu galā lūgt par dzīvi, kurā mēs esam atbrīvoti no ļaunā – tieši tāpat kā Jabecs tika atbrīvots no ļaunā.

Mums vajag lūgt par citiem tā, kā jau daudzi no mums to dara. Bet mēs drīkstam un mums vajag lūgt par sevi pašiem. Tas liek Dievam apžēloties par mums un mūsu vajadzībām un sapņiem. Tas liek Dievam atbildēt mums – tieši tāpat kā mēs atbildam saviem bērniem, kad tie lūdz mums ne tikai to kas viņiem vajadzīgs, bet arī to, ko viņi grib.

Ceturtais traucēklis ir „Vienreiz ir jāpietiek”.

Cilvēki ar šādu traucēkli bieži ir izdarījuši slēdzienu savā prātā, kad ja tu vienreiz esi lūdzis, tad nav jāizmēģina veiksme vēl reiz uzbāzties Dievam ar savu vajadzību.

Kāds slavens amerikāņu sludinātājs Harijs Emersons Fosdiks reiz teica: „Mūs vēlmju vieglums ir lielākais ienaidnieks laba cilvēka lūgšanas atbildei.”

Iedomājieties kādā pretrunā mēs ieejam, ja lūdzam Dievam to, ko patiesībā neuzskatām par vērtu. Mūsu lūgšanas Gars apaudzē ar miesu, kad mēs neatlaidīgi iestājamies par tām. Tāpēc tas ir pamatā svarīgi, nevis, tas, kas nerro Dievu, bet tas, kas parāda Viņam mūsu dziļāko gatavību iestāties par to, ko mēs lūdzam. Ir lietas, ko Dievs dažkārt nevar dot cilvēkam, kamēr tas to nav pierādījis ar savu pazemību un Gara gatavību. Šāda lūgšana iztīra namu, saklāj galdu, atver durvis un gaida, kamēr Dievs teiks „O, nams ir tīrs un gatavs, tagad viesi var nākt tur iekšā.”

Mēs lūdzam, lai Viņa Valstība nāk. Lūdzam, pēc taisnības un žēlastības katrā tautā. Lūdzam pēc dienišķās maizes mums un izsalkušajiem mums apkārt. Lūdzam pēc dziedinājuma slimajiem. Par apspiestajiem. Par saviem bērniem, lai viņi dzīvotu pilnīgi un laimīgi. Lūdzam par savu darbu, lai tas patiktu Dievam un mums. Kā mums parāda TĒVREIZE un arī līdzība, kas tai seko, šīm lūgšanām nav jābūt vienu reizi un par visām reizēm, bet mūs lūgšanu dzīves dinamiskajai pusei..

„Mīļais Kungs, tas notiek atkal! Mēs atkal esam šeit un nelaidīsim tevi, kamēr tu mūs nesvētīsi!”

Cik daudziem no jums bērni lūdz pēc kaut kā, ko viņi grib iegūt no jums tikai vienu reizi un tad pārstāj lūgt. Un vai tas jūs pārsteidz? Tātad ar Dievu mūsu neatlaidīgās lūgšanas nav veiksmes meklējumi, bet tās parāda to, cik ļoti mēs gribam to, par ko lūdzam.

Turpiniet iestāties Dieva priekšā par lietām, kas nāk mūsu dzīvē – esiet neatlaidīgi lūgšanā un Dievs jūs neatlaidīs, nesvētījis jūs, neiedevis jums to pēc kā jūs lūdzat.

Piektais traucēklis cilvēku dzīvē ir „Varbūt es lūdzu nepareizas lietas?”

Bieži mēs nezinām, ko lūgt un kā lūgt. Mēs esam apjukuši un nobijušies, vai arī kā mums šķiet, nav pietiekoši daudz zināšanu par to.

Nebaidieties no tā. Dievs nav burvju džins pudelē, kurš par atbrīvošanu izpildīs jūsu trīs vēlēšanās, neatkarīgi ko jūs lūgsiet un tad atstās cilvēku pašam atrisināt savu vēlmju sekas…

Es gribu, lai pārstāj līt lietus – es gribu, lai pazūd mans riebīgais kaimiņš – utt.

Padomājiet, ko saka Jēzus šī rīta evaņģēlijā Lk.13 11-13….

Uz mirkli apgriezīsim šo rakstu vietu „Vai jūsu vidū ir kāds, kurš dotu savam bērnam čūsku, kad tas to prasa, vai atbrīvotu skarpiju, kad tas to lūdz?”

Apustulis Pāvils saprata to, ka bieži mēs nezinām ko lūgt un kā lūgt un tāpēc vēstulē Rom.8:26

Tu neesi pārliecināts par to, ko un kā lūgt attiecīgā situācijā? Tad lūdz vienkārši: „Ak Kungs dod, lūdzu, dziedināšanu, dod cerību, dod to, kas ir pareizi, palīdzi man, palīdzi tam par ko es tagad lūdzu.” Kliedz uz Dievu savā izmisumā un turpini neatlaidīgi to darīt. Atbilde nāks. Dievs neizlies eļļu pār liesmu, kas varētu tevi vai tavus mīļos apdedzināt. Viņš arī nesūtīs lāstu, kad jūs meklējat svētību.

Lūgšanas burvestība, ja to tā var nosaukt, neslēpjas pareizā vārdu salikumā un arī ne pareizā rīcībā, bet tā slēpjas attiecībās, kurās mēs ieejam ar Dievu, lūdzot par visām lietām, stāstot Viņam visas lietas.

Lūdzot mēs Dievam atklājamies tādi, kādi mēs patiesībā esam, mēs stāstām par to, kas mums ir uz sirds, un būvējam tiltu no savējās uz Dieva sirdi, kas dāvā mums jaunu dzīvi, kādu Dievs mums vēlas dāvāt. Patiesībā lūgšana ir mūs jaunās dzīves sastāvdaļa. Tieši tāpat, kā laulāta pāra jaunas dzīves neatņemama sastāvdaļa ir sarunas, tāpat mūsu daļa kopā ar Dievu ir klausīties un runāt uz Viņu. Izteikt Viņam savas bailes un cerības – savus sapņus un vēlmes. Mūsu vecāki priecājas, ja mēs priecājamies, un raud, kad mēs raudam.

Un tieši tāpat kā cilvēku pasaulē priekus pavada prieks un sāpes pavada asaras, tā arī debesu valstībā. Dievs ir pāri visiem spēkiem un cilvēkiem, un Viņš ir spējīgs mums palīdzēt. Viņš spēj mūs celt, ja mēs krītam, un svētīt, ja mēs paceļam savas rokas, cenšoties pieturēties pie Viņa.

Runājiet bieži ar Dievu. Runājiet par tām lietām, kas ir jūsu sirdī, un Dievs runās uz jums un atbildēs jums.

Lai ir slavēts Viņa vārds mūžīgi mūžos. Āmen