Kandavā, 19.12.10., Atis Freipičš

Bet Jēzus Kristus piedzimšana notika tā: kad viņa māte Marija bija saderināta ar Jāzepu, notika, pirms tie nāca kopā, ka viņa kļuva grūta no Svētā Gara. Bet Jāzeps, viņas vīrs, būdams taisns un negribēdams viņai darīt kaunu, taisījās viņu slepeni atstāt. Bet viņam, tā savā prātā domājot, redzi, tā Kunga eņģelis parādījās sapnī un sacīja: „Jāzep, tu, Dāvida dēls, nebīsties Mariju, savu sievu ņemt pie sevis, jo, kas viņā iedzimis, ir no Svētā Gara. Un viņa dzemdēs dēlu, un tā vārdu tev būs saukt Jēzus, jo viņš atpestīs savu tautu no viņas grēkiem. Bet viss tas ir noticis, lai piepildītos, ko tas Kungs runājis caur pravieša muti, sacīdams: „Redzi, jaunava būs grūta un dzemdēs dēlu, un viņa vārdu sauks Imanuēls, tas ir tulkots: Dievs ar mums.” Jāzeps, uzmodies no miega, darīja tā, kā tā Kunga eņģelis tam bija pavēlējis, viņš ņēma savu sievu pie sevis. Un viņš to neatzina, līdz kamēr viņa bija dzemdējusi dēlu un deva tam vārdu Jēzus(Mt 1:18-25).

       Rakstu vieta, ko tikko lasījām, ir viena no tām divām vietām evaņģēlijos, kas mums stāsta par Jēzus piedzimšanu. It kā šķiet, ka tā varētu būt Rakstu vieta tikai Ziemassvētkiem, tomēr Baznīcas kārtība to paredz arī Kristus gaidīšanas laika beigām, proti, ceturtajam adventam.
      
Ko tad Dievs caur to mums grib pateikt?
      
Mēs šeit lasām par Mariju, jaunavu, kas bija saderināta ar Jāzepu un ar kuru bija noticis šis brīnums- proti, viņa gaidīja bērnu no Svētā Gara…
      
Kā tas notiek, to mēs varam izlasīt tikai Lūkas evaņģēlija pašā sākumā. Kad eņģelis Gabriēls atnāk pie Marijas un paziņo viņai šo vēsti. Šī vēsts nebūt nav vienkārša. Morāles standarti, kas valdīja tajā laikā, nepieļāva, ka kādai sievai, neesot laulībā, varētu piedzimt bērns. Par šādu lietu draudēja nomētāšana ar akmeņiem… Iedomājieties, kā jūtas Marija, kad eņģelis viņai pasludina šo vēsti. Toreiz nebija tādi laiki kā šodien. Piekrītot šim eņģeļa vēstījumam, pieņemot šo Dieva lēmumu, Marija paliek zem jautājuma zīmes visu savu turpmāko dzīvi. Racionāli spriežot, Marija rīkojas absurdi. Jo tas, ko pasludina eņģelis, taču apdraud visu- viņas attiecības ar saderināto Jāzepu, viņas godu un beigu beigās pat viņas dzīvību… Es domāju, jebkura cita meitene būtu kliegusi:,, Nē, es to negribu, es neesmu ar mieru!” Ko saka Marija? Viņa eņģelim atbild: „Redzi, es esmu tā Kunga kalpone, lai notiek ar mani pēc tava vārda.” Fantastiski vārdi… Ja mēs būtu gatavi tā atbildēt uz Dieva lēmumiem mūsu dzīvē… Tik bezgala daudz mēs varam mācīties no šiem dažiem Marijas vārdiem…
      
Un es domāju, ka, cilvēciskās kategorijās domājot, mums ir tik viegli saprast Jāzepu. Viņš ir bijis par Mariju vislabākajās domās. Viņš ir bijis pārliecināts, ka Marija ir šķīsta, godīga meitene. Viņu abu attiecības arī ir tīras un šķīstas- viņi neko neuzsāk pirms kāzām. Un te pēkšņi Jāzeps uzzina, ka Marija gaida bērnu…! Protams, viņa pirmais lēmums, ir Mariju atstāt. Un diez vai būtu daudz vīriešu, kas rīkotos citādāk.
      
Patiesībā Jāzeps nolemj rīkoties īpaši cēlsirdīgi. Viņš ir gatavs uzņemties vainu uz sevi, lai pasargātu Mariju… Pretējā gadījumā Mariju sagaida neapskaužams liktenis. Tomēr, neskatoties uz viņa cēlsirdību, Jāzeps, uzzinājis par gaidāmo bērnu, nespēj palikt kopā ar savu saderināto.
      
Līdz nāk kāds sapnis, kurā tā Kunga eņģelis atnāk arī pie Jāzepa. Un eņģelis Jāzepam saka: „Jāzep, tu, Dāvida dēls, nebīsties Mariju, savu sievu, ņemt pie sevis, jo, kas viņā iedzimis, ir no Svētā Gara. Viņa dzemdēs dēlu, un tā vārdu tev būs saukt Jēzus, jo viņš atpestīs savu tautu no viņas grēkiem. Bet tas viss ir noticis, lai piepildītos, ko tas Kungs runājis caur pravieša muti, sacīdams: Redzi, jaunava būs grūta un dzemdēs dēlu, un Viņa vārdu sauks Imanuēls, tas ir tulkots: Dievs ar mums.” Un Jāzeps uzticas eņģelim….
      
Es domāju, tik daudz cilvēku kā tajos, tā arī šajos laikos vienkārši pasmietos par šādu sapni. Teiktu, kādus gan es murgus sapņoju… Ar Jāzepu tā nav, Jāzeps ieklausās. Un viņš sadzird eņģeļa vēstījumu. Jo Dieva vēsti sadzird katrs, kas ir gatavs patiesi no sirds ieklausīties… Un Jāzeps uzticas Dievam. Kā mēs šeit lasām: „Un Jāzeps, uzmodies no miega, darīja tā, kā tā Kunga eņģelis viņam bija pavēlējis.”
      
Ko šie notikumi šodien vēl mums vēlas pasacīt? Vismaz man tie rosina domāt par eņģeļiem, par eņģeļu vēstījumu. Šajā Kristus gaidīšanas laikā eņģeļu tēma evaņģēlijos ir īpaši aktuāla. Par Jāņa Kristītāja dzimšanu viņa tēvam Cakarijam to pavēstī eņģelis, pats Jānis tiek saukts par eņģeli, kas sūtīts, lai sagatavotu ceļu tā Kunga atnākšanai, eņģelis atnāk pie Marijas, tad pie Jāzepa, visbeidzot eņģelis ganiem pasludina par Pestītāja piedzimšanu. Un pēkšņi pat veseli eņģeļu pulki tajā brīdī ir tur klāt un slavē Dievu par Viņa žēlastību … Un es domāju, šī biežā saistība ar eņģeļiem evaņģēlijos nebūt nav nejauša. Tā arī mums ko vēlas atgādināt. Tā mums katram atgādina: Ieklausies, ko mums visiem, arī tev eņģelis šajā brīdī vēstī- Jums piedzims Bērns, pavisam drīz. Esiet nomodā! Nemeklējiet pierādījumus, neesiet tādi pragmatiski racionālisti, uzticieties tam, ko es jums saku! Uzticieties! Tikai tad jūs varēsiet piedzīvot Kristus piedzimšanas brīnumu! Uzticieties eņģeļu vēstij, kā to reiz darīja Marija un Jāzeps, kā to reiz darīja gani Betlēmē… Uzticieties, un jūs piedzīvosiet patiesu prieku. Tādu prieku, kādu mums spēj iedot vienīgi Dievs. Prieku,ar kādu par šo Bērnu priecājas eņģeļi debesīs.Āmen.