Kandavā 29.01.2012. Atis Freipičs
Mt 8:23-27
Un Viņš iekāpa laivā, un Viņa mācekļi Tam sekoja. Un redzi, liela vētra sacēlās jūrā, tā ka viļņi laivai gāzās pāri, bet Viņš gulēja. Un tie piegāja pie Viņa un modināja Viņu, sacīdami: “Kungs, palīdzi mums, mēs grimstam!” Un Viņš uz tiem saka: “Kam esat tik bailīgi, jūs mazticīgie?” Un Viņš cēlās, apsauca vēju un jūru, un iestājās pilnīgs klusums. Bet cilvēki brīnīdamies sacīja: “Kas Tas tāds, ka vēji un jūra Tam paklausa?”
Mūsu šīsdienas rakstu vieta runā par vairākām arī mūsu visu dzīvē ļoti nozīmīgām tēmām. Par mieru un nemieru, par drošību, paļāvību un arī par šaubām un izmisumu… Un es domāju, šeit neatradīsies neviens, kam šīs tēmas būtu svešas. Mēs katrs būsim saskārušies ar šaubām un izmisumu, un es ticu, ka arī piedzīvojuši kaut drusciņu no tā miera, ko mums spēj iedot Dievs. Un, ja būsim šo mieru piedzīvojuši, tad zināsim, kādu tas atnes svētību. Un kārosim pēc tā. Taču realitāte ir tāda, ka mums tik bieži tomēr šī miera pietrūkst… Īpaši šajā laikmetā, kurā valda steiga, stress un nemiers… Kur ņemt mieru, tādu mieru, kādu demonstrē Kristus, kurš, neskatoties uz vētru un milzīgajiem viļņiem, mierīgi guļ?
Šis gadījums ir aprakstīts visos trīs tā saucamajos sinoptiskajos evaņģēlijos un piemēram Marka evaņģēlijā mēs par šo gadījumu lasām, ka ūdens jau piepilda laivu, taču Jēzus guļ stūres galā uz spilvena… Tad, kad vajadzētu kopā ar mācekļiem darīt visu, lai glābtos- smelt ūdeni, turēt pareizā virzienā laivu, veikt visus iespējamos glābšanās darbus, Viņš mierīgi guļ… Un, kad mācekļi izmisumā Viņu modina- Kungs palīdzi, mēs ejam bojā, Viņš pamodies mierīgi uz tiem saka: „Kāpēc jūs esat tik bailīgi, jūs, mazticīgie?” Jeb Lūkas evaņģēlijā Viņš jautā: „Kur ir jūsu ticība?” Tā skaidri parādīdams, kur ir ir meklējams miers un drošība… Kur ir jūsu ticība…?
Un tas nav teikts tikai dažiem mācekļiem tur, toreiz laivā, Galilejas ezerā. Tas ir teikts visiem mums. Katru reizi, kad mūs, kristiešus, pārņem nedrošība, šaubas un nemiers, Jēzus mums vaicā: „Kur ir jūsu ticība?”
Apsaukdams vēju un viļņus, Kristus skaidri parāda, ka Viņam pieder visa vara šajā pasaulē… Un mēs to katrs esam neskaitāmas reizes lasījuši un dzirdējuši, un tomēr vienalga tik bieži baiļojamies… Un tik bieži arī mēs saucam uz Dievu- Kungs mēs grimstam! Un ir labi, ja tā tūlīt darām, bet ir tik daudz gadījumu, kad pirms tam izmēģinām visas citas glābšanās iespējas, visas citas iespējamās drošības un tikai tad, kad redzam, ka nekas no tā nelīdz, griežamies pie Dieva ar izmisuma pilnu saucienu- Kungs palīdzi, mēs grimstam…!
Ir vērts ieskatīties iepriekšējos evaņģēlija pantos tepat Mateja evaņģēlija 8.nodaļā pirms mūsu šīsdienas rakstu vietas. Tur Kristus runā par sekošanu. Kāds no rakstu mācītājiem grib Jēzum sekot un vēl kāds no Viņa mācekļu pulka runā par sekošanu, tikai vispirms Jēzum lūdz: „Kungs, atļauj man pa priekšu noiet un aprakt savu tēvu…” Un te pēkšņi seko Jēzus atbilde: „Nāc Man pakaļ un lai miroņi aprok savus miroņus.” Pirmajā brīdī šī Jēzus atbilde izraisa sašutumu… Vai tad 4.bauslis nemāca godāt tēvu un māti?
Lūkas evaņģēlija 9. nodaļā mēs šo vietu varam atrast vēl izvērstāku, tur vēl kāds pienāk pie Jēzus un saka: „Kungs, es Tev iešu līdzi, bet atļauj man papriekšu atvadīties no tiem, kas ir manā mājā.’’ Atkal šķietami pilnīgi pamatots lūgums. Tomēr Kunga atbilde skan: „Neviens, kas savu roku liek pie arkla un skatās atpakaļ, neder Dieva valstībai.”
Ko tad Kristus grib pateikt ar šīm šķietami nežēlīgajām atbildēm? Ne jau to ka mums, lai sekotu Viņam, būtu jāpagriež mugura saviem tuviniekiem. Nepavisam nē. Viņš ar to rāda, ka līdz ar izlemšanu sekot mums jātop par jauniem radījumiem. Ka mēs tad vairs nedrīkstam stāvēt ar vienu kāju vecajā un ar otru jaunajā dzīvē. Ar šo sekošanu sākas jauna dzīve, kur mūsu dzīves pamats ir Viņš Pats- Kristus. Viņš saka, ka mēs nedrīkstam paturēt savas vecās drošības, tāpat kā citā vietā evaņģēlijā Viņš saka, ka neviens nevar kalpot diviem kungiem- Dievam un mantai, jo agri vai vēlu pie viena viņš paliks un otru atmetīs…
Vecajā Derībā 1.Ķēniņu grāmatā mēs varam lasīt, ka tauta ir nodevusies elkdievībai, un tad pravietis Ēlija tautai uzdod jautājumu: „Cik ilgi jūs klibosit uz abām pusēm? Ja Tas Kungs ir Dievs, tad sekojiet Viņam! Bet, ja Baals ir dievs, tad sekojiet tam!” Bet tauta viņam neatbildēja ne vārda.”
Varbūt tas skan nežēlīgi, bet mīlēt savu veco dzīvi, un ne tikai veco dzīvi un drošības, ko piedāvā pasaule, bet arī mīlēt jebko citu, pat savus vistuvākos cilvēkus, vairāk par Dievu- tā arī ir elkdievība. Tādēļ Kristus mums saka- neviens, kas liek roku pie arkla un skatās atpakaļ, neder Dieva valstībai.
Kristus saka: tikai Manī Jūs varat iegūt patiesu drošību un mieru- viss pārējais ir nedrošs, zūdošs, nepastāvīgs.
Jā, cik stipri mēs spējam paļauties uz Dievu? Cik stipri ticam Viņam? Jēzus tepat Mateja evaņģēlija 17. nodaļā saka: “… Patiesi es jums saku: ja jūsu ticība būs kā sinepju graudiņš un jūs pateiksiet šim kalnam: pārcelies no šejienes uz turieni, tad tas pārcelsies, un nekas nebūs jums neiespējams…”
Vai mūsu ticība ir kā sinepju graudiņš…? Vai mēs spējam tā līdz galam Dievam uzticēties? Iedomāsimies situāciju, ka mēs stāvam bezdibeņa malā, taču tur lejā ir Dievs, Kas mūs ar atplestām rokām gaida, lai mūs satvertu. Vai mēs spēsim spert soli tukšumā, zinot, ka Dievs mūs satvers?
Neuztversim to burtiski, bet ir tik daudz situāciju, kad mums mūsu dzīvē ir par ko svarīgu jāizšķiras- kad ir jāizšķiras par drošībām- kas ir mana patiesā drošība- Dievs vai kaut kas cits… Bieži mēs izšķiramies par vecajām, ierastajām drošībām, kas mūs beigu beigās vienalga pieviļ un nekādu mieru nedod… Bet var būt arī citādāk- ja mēs izšķiramies par Dievu, tad varam piedzīvot mieru un prieku. Tad pat visdrūmākajās dzīves situācijās varēsim saglabāt mieru… Kristus mūs vētrā var glābt, nevis drošas laivas un mūsu pašu izveicība un gudrība.
Šogad, pavisam drīz- naktī no 14. uz 15. aprīli apritēs 100 gadi kopš Titānika bojāejas. Tika uzskatīts, ka ir uzbūvēts pasaulē visdrošākais kuģis. Uzbūvēts, pateicoties cilvēku spējām un gudrībai… Daudz tajā laikā tika runāts, ka cilvēku prāts un varēšana ir sasniegusi tādu līmeni, ka Dievs ar Savu palīdzību vairs nav vajadzīgs. …šī cilvēcīgā varēšana parādījās visā savā augstprātībā… taču… šis pasaules drošākais kuģis nogrima pirmajā reisā, paņemdams līdzi ap pusotra tūkstoša cilvēku dzīvības…
Kristus, guļot vētras laikā, mums rāda, ka tikai pie Dieva ir atrodams miers un drošība. Tas nenozīmē, ka vajadzības gadījumā arī mums pašiem nebūtu jārīkojas un jādara kādas praktiskas lietas- jāstūrē laiva un jāizsmeļ laivā iekļuvušais ūdens, tomēr vienmēr saglabājot paļāvību, ka glābšana ir pie Dieva. Jā, varbūt reizēm pie mums notiek kādas lietas un ir kādas situācijas, kad šķiet, ka netiekam glābti un mums daudz kas nav izprotams, tomēr ir svarīgi nezaudēt uzticību un paļāvību, jo Dievam viss ir labāk redzams un zināms, un viņš mums dod tieši to, kas mums visvairāk vajadzīgs…
Daudzi no jum droši vien dzirdēja, jeb lasīja mūsu arhibīskapa sprediķi 18.novembrī. Viņš tur saistībā ar šo mieru un prieku Kristū min fantastisku piemēru par kādu misionāru Āzijas valstīs, kas dēļ savas kristīgās sludināšanas, kas tur ir ārpus likuma, ir nokļuvis drausmīgā, brutālā cietumā. Dzīve tur ir briesmīga, taču vislielākās ciešanas viņam sagādā tas, ka viņš tiek nemitīgi uzmanīts, lai nelūgtu Dievu. Taču šis cilvēks atrod izeju. Viņš piesakās tīrīt šī cietuma pretīgās, smirdīgās atejas bedres. Darbs ir neiedomājami pretīgs, taču ir kāds liels ieguvums- cietumsargi smakas dēļ ir spiesti turēties pa gabalu. Un viņš ir ieguvis iespēju būt kopā ar Dievu. Neskatoties uz to, ka viņam ir jāsmeļ pretīgi mēsli, viņš ir bezgala laimīgs, jo nu var skaļā balsī lūgt un dziedāt psalmus….
Ko mēs no tā visa varam mācīties? To, ka Pie Kristus ir atrodams miers un prieks jebkurā dzīves situācijā. Ja tikai, likuši roku pie arkla, neskatīsimies atpakaļ… Tas prasa lielu nodošanos, paļaušanos un daudz, daudz lūgšanu… Bet tas ir tā vērts, jo tikai tā mēs varam rast drošību. Drošību visās šīszemes dzīves situācijās un pats galvenais- drošību, ka varēsim piedzīvot mūžību kopā ar Dievu tur, Debesu valstībā. Āmen.