Ps 145:8–9, 14–20; Jes 55:1–5; Rm 9:1–5; Mt 14:13–21 V. Podziņš
13 Un Jēzus, to dzirdēdams, aizbrauca laivā no turienes uz kādu attālu tukšu vietu, un ļaudis, to izdzirduši, gāja kājām no pilsētām Viņam pakaļ.
14 Un Jēzus izgājis redzēja daudz ļaužu, un Viņam sirds iežēlojās par tiem, un Viņš dziedināja viņu neveselos.
15 Bet, kad vakars metās, Viņa mācekļi piegāja pie Viņa un sacīja: “Šī vieta ir tuksnesis, un laiks jau vēls; atlaid ļaudis, lai tie aiziet miestos un pērk sev ko ēšanai.”
16 Bet Jēzus tiem sacīja: “Tiem nav jāiet projām; dodiet jūs tiem ēst!”
17 Bet tie Viņam sacīja: “Mums šeit nav nekā vairāk kā piecas maizes un divi zivis.”
18 Un Viņš sacīja: “Nesiet Man tās šurp!”
19 Un ļaudīm Viņš pavēlēja nosēsties zālē, ņēma tās piecas maizes un divi zivis, pacēla Savas acis uz debesīm, pateicās, pārlauza un deva tās maizes mācekļiem un mācekļi ļaudīm.
20 Un visi ēda un paēda un salasīja no atlikušām druskām pilnus divpadsmit grozus.
21 Un to, kas ēduši, bija ap pieci tūkstoši, neskaitot sievas un bērnus.
Viena tēma, par ko esam aicināti domāt šodien, ir Dieva visvarenība. Dievs ir visvarens. Mēs to zinām. Ir labi to ne tikai zināt, bet būt par to pilnīgi drošiem un ticēt arī brīžos, kad esam „tuksnesī bez maizes”. Jo reizēm gadās, ka ar prātu it kā saprotam, ka Dievs visu var, bet līdz galam varbūt neticam, šaubāmies un baidāmies.
Ko mūsu katra ticībai īsti nozīmē tas, ka Dievs ir visspēcīgs un visvarens? Kā vispār saprast, ka Dievs ir visspēcīgs?
Dievs ir radījis šo pasauli, to uztur, vada, un tas jau ir šķietami pietiekami liels iemesls, lai pateiktu, ka Viņam visas lietas ir iespējamas. Arī Bībelē mēs redzam Dievu, kas Savā spēkā reizēm pat liek nodrebēt. Tomēr tad mēs uzmanību pievēršam spēka izpausmei, kas mums, cilvēkiem, liek justies maziem un vājiem iepretim Dievam. Tas ir kā bezdibenis, kas ir starp cilvēku grēcīgumu un spēju, spēku un iespēju ierobežotību un Dieva neierobežoto spēku. Kādreiz tas pat kļūst par iemeslu šaubām attiecībās ar Dievu: ja Viņš ir tik visvarens, tad kāpēc pasaulē notiek visādas lietas? Kāpēc arī manā dzīvē ne vienmēr iet kā smērēts?
Dieva spēks un varenība ir jāņem vērā, to saistot ar Viņa gudrību, žēlastību un mīlestību. 145.psalmā mēs lasām: „17 Tas Kungs ir taisns visos Savos ceļos un svēts visos Savos darbos.” Viss, ko Dievs dara, jā, arī Savā milzīgajā spēkā, tiek darīts ar gudrību, dievišķu loģiku, jēgu un mīlestību. Un reizēm Dieva varenība parādās cilvēku prātam varbūt pat absurdos veidos. Piemēram, Dievs rada šo pasauli, bet vēlāk rada cilvēku un dod tam brīvu izvēli. Viņš neizmantos Savu spēku, lai salauztu mūsu sirdis, ja mēs savas brīvās gribas prioritātēs Dieva varenību dzīvē negribēsim ne ielaist, ne piedzīvot. Vai arī Dievs, kuram būtu labi Savā debesu pilnībā un mierā tālu no cilvēkiem, kļūst par cilvēku un mājo mūsu vidū. Cik gan daudzi cilvēki ir vēlējušies kļūt par dieviem, bet tikai viens Dievs ir vēlējies kļūt par cilvēku.
Savā spēkā Dievs ir arī bezgalīgi maigs un saudzīgs. Jau pieminētajā 145.psalmā mēs lasām skaistus vārdus:
„15 Visu acis raugās uz tevi, un tu dod tiem barību īstajā laikā,
16 tu atdari savu roku un gādā ik dzīvajam, ko tas kāro.”
Arī šodienas evaņģēlija lasījumā mēs redzam, kā Jēzus iežēlojas par lielu ļaužu pūli un tos brīnumainā, dievišķā veidā pabaro ar maizi. Vienkārši piecas maizes un divas zivtiņas. Nekā vairāk nav. Bet vajadzību ir daudz. Ekonomikas teorija māca vienu elementāru lietu: cilvēku vajadzības ir bezgalīgas, bet iespējas – ierobežotas. Es domāju, ka mēs esam pazīstami ar šādu lietu arī paši savā dzīvē, vai ne?
Ievērosim, ka šie cilvēki, kas sekoja Jēzum, tika pabaroti. Un ne tikai ar piecām maizēm un divām zivīm. Vēlāk Jēzus pabaros lielu skaitu vēlreiz ar septiņām maizēm un nedaudz zivīm. Jēzus šos ļaudis pabaroja ar Dieva vārdu. Jēzus ir sacījis, ka cilvēks nedzīvo no maizes vien. Mēs kā cilvēki nedzīvojam tikai, lai ēstu, bet gan ēdam, lai dzīvotu. Mūsos ir tik daudz dažādu garīgu, dvēselisku vajadzību. Mēs saprotam, ka lūgšanā „Mūsu dienišķo maizi dod mums šodien”, mēs nedomājam tikai par Hanzas maiznīcas „Āgenskalna baltmaizi”. Termins „dienišķā maize” ir daudz plašāks. Luters mazajā katehismā rakstīja: Ko tas nozīmē? Dievs gan dod dienišķo maizi visiem arī bez mūsu lūgšanas, pat ļauniem cilvēkiem, bet mēs lūdzam šajā lūgšanā, lai Viņš mums to māca atzīt un ar pateicību saņemt mūsu dienišķo maizi. Kas tad ir dienišķā maize? Viss nepieciešamais miesas uzturēšanai un vajadzībām: ēdiens, dzēriens, apģērbs, apavi, māja, sēta, lauki, lopi, nauda, manta, dievbijīgs laulāts draugs, dievbijīgi bērni, dievbijīga saime, labi un uzticami vadītāji, laba valdība, labs laiks, miers, veselība, kārtīga dzīve, gods, labi draugi, uzticami kaimiņi un tā joprojām.
Abrahams Harolds Maslovs (angļu: Abraham Harold Maslow; dzimis 1908. gada 1. aprīlī, miris 1970. gada 8. jūnijā) bija amerikāņu psihologs un filozofs. Viņš radīja cilvēka pamatvajadzību hierarhijas piramīdu. Proti, šajā sistēmā tiek parādītas cilvēka vajadzības vai izsalkums, kuru mēs visu mūžu tiecamies apmierināt.
- Fizioloģiskās vajadzības: uzturs, miegs, atpūta, kustības, elpošana, izvade, sekss, komforts u.c. Laba pašsajūta un veselība. Iespēja uzturēt labu veselību un ārstēties. Iespēja veltīt laiku sev. Ekoloģiski tīra vide. Apmierinātas materiālās vajadzības: pārtika, apģērbs, mājsaimniecības tehnika, sava dzīvesvieta. Iespēja labi atpūsties. Pilnvērtīga seksuālā dzīve.
- Drošības vajadzība: būt drošam, pasargātam no neveiksmēm, bailēm, agresivitātes. Labi atalgots darbs. Saticīga ģimene. Vecāku atbalsts. Līdzsvars dzīvē. Draugs, kuram var uzticēties. Sajūta „es gribu, un es varu”. Spēja ietekmēt apstākļus, nevis pakļauties tiem. Sapratne no citu puse. Drošības, stabilitātes sajūta. Valsts garantijas, valdība, kas domā par tautu. Likumdošana: personas sociālā un politiskā drošība. Pārliecinātība par nākotni. Spēja orientēties apstākļos.
- Mīlestības un piederības vajadzība: izjust piederību grupai, būt pieņemtam, mīlētam, būt starp cilvēkiem Abpusēja mīlestības izjūta, ka tevi mīl un tu mīli. Bērnu mīlestība. Esi mīlēts bērns ģimenē. Labi draugi. Pieņemama sociālā vide. Ticība. Sadarbība ar līdzcilvēkiem: mani pieņem un es spēju pieņemt citus. Dot gandarījumu līdzcilvēkiem.
- Atzīšanas (cieņas) vajadzība: gūt panākumus, atzinību, prestižu, brīvību. Izjūta, ka tiec atbilstoši novērtēts darbībā un kā personība. Domubiedru sapratne. Stāvoklis sabiedrībā. Brīvība, iespēja darīt to, kas patīk. Panākumi.
- Izziņas vajadzība: zināt, mācēt, saprast, izmēģināt. Darbs un atalgojums nav pašmērķis. Izglītošanās un attīstības iespējas. Stabila nervu sistēma. Vēlme nepārtraukti pilnveidoties, paaugstināt izglītības līmeni. Prasme izmantot zināšanas. Pilnvērtīga garīgā dzīve. Iespēja izglītoties un izglītot bērnus.
- Estētiskās vajadzības: harmonija, skaistums, kārtība.Patīkams darbs, kas reizē ir arī hobijs. Pozitīvs vizuālais tēls. Dzīve harmonijā ar sevi. Prasme priecāties par dzīvi. Iespēja baudīt mākslu, kultūru.
- Pašapliecināšanās vajadzība: realizēt savus mērķus, spējas, realizēt sevi kā personību, atrast dzīvei jēgu. Apmierinātība ar dzīvi. Laba pašsajūta. Darbs, kurā var realizēt savas spējas un gūt gandarījumu. Iespēja realizēt vaļasprieku. Mērķi un iespējas tos sasniegt. Pašvērtības sajūta. Atbildība par savu dzīvi. Izvēles brīvība. Veselīga pašapziņa. Laimes izjūta.
Kaut arī fizioloģiskās vajadzības ieņem pamatu, tomēr redzam, ka no visa tā ir septītā daļa.
Ja sasummē visu kopā, tad īsi var teikt, ka cilvēks vienkārši vēlas būt laimīgs un labi justies šajā dzīvē. Dievs to redz. Un fantastiskais ir tas, ka Dievs visu Savu varenību lieto, lai mums šo vēlēšanos palīdzētu īstenot, piepildot mūsu ilgas un mācot. Mācot jau vispirms, lai mēs saprastu, ko vienkārši vēlamies un kārojam, bet kas mums ir vajadzīgs.
Ar Jēzus veikto brīnumu var ļoti labi vilkt paralēles, kā Vecajā Derībā Dievs baroja Savu tautu, kad tā bija izvesta tuksnesī no Ēģiptes. Tauta izsalka un kurnēja. Cilvēku izsalkums un neapmierinātība liedza tiem ieraudzīt un saprast došanās mērķi un virzienu – Apsolīto zemi. Bet Dievs deva mannu no debesīm un ūdeni no klints, parādot un pierādot, ka Viņš joprojām ir ar Savu tautu un par to rūpējas. Mēs varam aizdomāties arī paši, kad, būdami kā tuksnesī, nomocīti un izsalkuši, esam sastapuši Dievu viņa varenībā un mīlestībā un tikuši apgādāti, piecelti, samīļoti. Šie brīži stiprina mūsu ticību un pateicību, kā arī paļāvību turpmāk, lai zinām, ka Dievs, kurš ir visvarens, allaž ir ar mani un ka Viņa varenība nav, lai mani iznīcinātu un pakļautu, bet lai man tuvotos, piedotu, ieskautu savā mīlestībā un apbērtu ar žēlastību tā, ka no pārpalikumiem vēl pilnus grozus pielasītu.
Lasījumā pravieša Jesajas grāmatas mēs dzirdējām aicinājumu:
1 Visi izslāpušie, nāciet pie ūdens, un, kam nav naudas, nāciet, pērciet un ēdiet! Nāciet, pērciet maizi bez maksas, par velti, arī vīnu un pienu!
2 Kādēļ jūs maksājat naudu par to, kas nav maize; kādēļ jūs atdodat savu darbu par to, kas neder uzturam? Klausaities, klausaities uz Mani, tad jums būs daudz laba ko ēst, un jūsu dvēsele atspirdzināsies ar tauku barību!
3 Piegrieziet Man savu ausi un nāciet pie Manis! Uzklausait, tad atspirgs jūsu dvēsele! Es jums celšu mūžīgu derību, tas ir Dāvidam dotais Manas žēlastības apsolījums.
Jēzus sacīja: „Es esmu nācis, lai jums būtu dzīvība un visa pārpilnība.” Tā ir pavisam cita veida varenība un visspēcība, ko mēs domājam un gaidām no Dieva. Tā mūs ceļ, iedvesmo un dara mūs par Dieva bērniem. Bet atcerēsimies, ka Dieva visvarenību mēs ieraugām arī vietā, kur to vismazāk domājam: krustā, kur Dievs atdod Savu dzīvību, lai caur piedošanu atraisītu mūs un mūsos to potenciālu, kādu Dievs ielicis, mūs radot. Dzīvība pavisam jaunā kvalitātē, kurā es mācos nest pasaulē Dieva mīlestības varenību.
Mūsu Dievs ir liels un varens. Viņam nav nekā neiespējama. Un mēs esam Viņa bērni. Āmen!