Kandavā, 2014.gada Ziemassvētkos, Atis Freipičs

Lasījums no mūsu Kunga, Jēzus Kristus Evaņģēlija, ko uzrakstījis Svētais Lūka:

 Tanī laikā nāca no ķeizara Augusta pavēle uzrakstīt visus valsts iedzīvotājus. Un šī pirmā uzrakstīšana notika tajā brīdī, kad Kirenijs valdīja Sīrijā. Tad visi nogāja pierakstīties, katrs savā cilts pilsētā. Arī Jāzeps no Galilejas, no Nacaretes pilsētas, nogāja uz Jūdeju, uz Dāvida pilsētu, vārdā Bētlemi, tāpēc ka viņš bija no Dāvida nama un cilts, ka pierakstītos ar Mariju, savu saderināto, kas bija grūta. Un, tiem turpat esot, viņai laiks pienāca dzemdēt. Un viņai piedzima pirmdzimtais Dēls, un viņa To ietina autiņos un lika silē, jo tiem citur nebija vietas tai mājoklī. Un gani bija ap to pašu vietu laukā, tie, nomodā būdami, sargāja naktī savus lopus, un Tā Kunga eņģelis pie tiem piestājās, un Tā Kunga spožums tos apspīdēja, un tie bijās ļoti. Bet eņģelis uz tiem sacīja: “Nebīstieties, jo redzi, es jums pasludinu lielu prieku, kas visiem ļaudīm notiks: jo jums šodien Pestītājs dzimis, Dāvida pilsētā, kas ir Kristus, Tas Kungs. Un to ņemieties par zīmi: jūs atradīsit bērnu autos ietītu un silē gulošu.” Un piepeši tur pie eņģeļa bija debespulku draudze; tie slavēja Dievu un sacīja: “Gods Dievam augstībā, un miers virs zemes, un cilvēkiem labs prāts.”(Lk2:1-14)

Mēs šajā vakarā esam sapulcējušies šeit, kā jau katru gadu, lai svinētu Ziemassvētkus. Kā jau parasti šajā, proti, Ziemassvētku laikā, baznīcās ļaužu ir daudz, daudz vairāk, kā parasti… Gribētos, lai katru svētdienu dievkalpojumā būtu tik daudz apmeklētāju… Tomēr nē, tā nav.

Un jautājums ir- kas mūs ved šeit šurp uz baznīcu Ziemassvētku vakarā…? Vai tradīcija…? Tas, ka mūsu tēvi, mātes, vecietēvi un vecāsmātes ir kopušas šo Ziemassvētku tradīciju? Tas, ka tiek uzskatīts, ka kārtīgam latvietim vismaz 2 reizes gadā- Ziemassvētkos un Lieldienās ir jābūt baznīcā… Jāatnāk uz baznīcu un tad atpakaļ pie svinību galda, kā teikts kādā laicīgā Ziemassvētku dziesmā: Galdi ir klāti, ir putra un siers… Tradicionālie latvieša Ziemassvētki ar desiņām un kāpostiem…

…Jā, bet vai tad tas ir kas slikts, ja mums ir klāts svētku galds. …Ja mēs Ziemassvētkus svinam ģimenes lokā, ar mīļumu… Ja gribam iepriecināt cits citu ar dāvanām. Es teiktu ka nē, tas viss ir labi un skaisti, tikai ar vienu nosacījumu…

Ziemassvētki ir svētki, kad mēs svinam Dzimšanas Dienu. Ir labi, ka dāvinām dāvanas cits citam, tomēr ir neloģiski, ja atstājam bez dāvanas to, kam ir Dzimšanas Diena. Ja apdāvināmies paši savā starpā, bet To, Kam ir Dzimšanas Diena, bieži pat atstājam ārpusē, neielaižot savā namā, neņemot pie sevis, svinētāju pulkā… Tad šīs svinības pazaudē jēgu un saturu…

Jā, vai mēs šeit meklējam ko vairāk, kā tikai tradīciju. Vai uzskatām, ka debesis tomēr ir augstākas, nekā Kārļa Skalbes pasakā “Kā es braucu ziemeļmeitas lūkoties”, kur aiz “zemajām debesīm” varēja aizbāzt putras karoti…?

Tomēr, es uzdrošinos apgalvot, ka meklējam. Es zinu, ka mēs katrs, neatkarīgi, vai šodien apzināmies to vai nē, šeit meklējam vairāk, nekā tradīciju.

Es neesmu ticīgs no bērnības, Dievam patiesu jā, es pateicu, kad man bija jau pāri trīsdesmit gadiem… Taču es atceros, ka arī tad, kad dzīvoju pasaulīgu dzīvi, manī vienmēr ir bijušas ilgas pēc kā tīra, pēc kā gaišāka, pēc debesīm. Un Ja Jūsu vidū ir kādi, kas vēl nepazīstat Dievu, es zinu, ka ar Jums ir tāpat, Jūs patiesībā ilgojaties pēc Viņa……Šīs ilgas Dievs ir ielicis mūsos katrā… Un šis, Kristus piedzimšanas laiks, laiks, kad gaisma uzvar tumsu, ir laiks, kas mums to īpaši atgādina. Dievs ar Savu ienākšanu šajā pasaulē, saka: Es jūs katru Esmu radījis kam daudz lielākam, kā dzīve kur strādājam, ēdam un dzeram, pērkam un pārdodam… Es jūs esmu radījis Debesu Valstībai, kas būs ne tikai reiz debesīs, bet var jūsu dzīvē sākties jau šodien…

…jums šodien Pestītājs dzimis, Dāvida pilsētā, kas ir Kristus, Tas Kungs. Varbūt mums liekas- tas jau neattiecas uz mani, tas attiecas uz kādiem izredzētajiem. Varbūt uz tiem, kas dzīvoja toreiz, pirms 2014 gadiem…? Uz kādiem ticīgajiem, uz tiem, kas katru svētdienu iet baznīcā… …Nē, Kristus piedzimst priekš mums katra….

…Un ir tik svarīgi, ka mēs uzdrošināmies ieklausīties eņģeļa pasludinājumā: “Nebīstieties, jo redzi, es jums pasludinu lielu prieku, kas visiem ļaudīm notiks: jo jums šodien Pestītājs dzimis, Dāvida pilsētā, kas ir Kristus, Tas Kungs.” Nebīsties, saka eņģelis arī mums katram, mūs iedrošinot… Uzticies, paļaujies, ļauj Kristum piedzimt tavā sirdī. Un tu kļūsi bagāts. Tu saņemsi Ziemassvētku dāvanu, par kuru lielāku nav iespējams uzdāvināt. Pie tevis, tavā dzīvē būs ienācis Kristus.

Jā, bet atgriežoties pie dāvanām un dāvināšanas- kādu dāvanu tad mēs varētu Kristum pienest, dāvināt Viņa Dzimšanas dienā…? Vienu no atbildēm uz to dod kāds anonīms brazīliešu dzejnieks, ar kura vārdiem es gribētu šo uzrunu noslēgt:

Katru reizi, kad divi cilvēki viens otram piedod, ir Ziemassvētki.

Katru reizi, kad cilvēki parāda izpratni saviem bērniem, ir Ziemassvētki. 

Katru reizi, kad kāds palīdz otram, ir Ziemassvētki. 

Katru reizi, kad kāds izlemj sākt godīgu dzīvi, ir Ziemassvētki. 

Katru reizi, kad piedzimst bērns, ir Ziemassvētki. 

Katru reizi, kad tu mēģini dzīvei iegūt jaunu jēgu, ir Ziemassvētki. 

Katru reizi, kad jūs viens otru uzlūkojat ar sirds acīm, ar smaidu uz lūpām, ir Ziemassvētki. 

Jo ir dzimusi mīlestība. 

Jo ir dzimis miers. 

Jo ir dzimis taisnīgums.

Jo ir dzimusi cerība. 

Jo ir dzimis prieks. 

Jo ir dzimis Kristus, Kungs. 

Āmen.