Astotā svētdiena pēc Vasarsvētkiem 1Ķēn 3:5-12; Rm 8:26-39; Mt 13:31-33, 44-52 V. Podziņš

DIENAS LOZUNGS

 

Nepaļaujieties uz viltus vārdiem, sacīdami: Kunga templis, Kunga templis, Kunga templis! Ja jūsu gaitas un darbi kļūs labi, tad Es mājošu pie jums.

(Jer 7:4–5, 7)

 

Dieva Valstība nav vārdos, bet spēkā.

(1Kor 4:20)

 

31 Vēl citu līdzību Viņš tiem stāstīja un sacīja: “Debesu valstība līdzinās sinepju graudiņam, ko kāds cilvēks ņēma un iesēja savā tīrumā.

32 Šī ir gan mazākā no visām sēklām, bet, kad tā uzaug, tad tā ir lielāka par citiem dārza stādiem un top par koku, tā ka putni apakš debess nāk un taisa ligzdas viņa zaros.”

33 Vēl citu līdzību Viņš tiem sacīja: “Debesu valstība līdzinās raugam, ko kāda sieva ņēma un iejauca trīs mēros miltu, iekāms viss sarūga.”

44 Debesu valstība līdzinās tīrumā apslēptai mantai, ko cilvēks atrada un paslēpa, un, priecādamies par to, noiet un pārdod visu, kas tam ir, un pērk šo tīrumu.

45 Vēl Debesu valstība līdzinās tirgotājam, kas meklēja dārgas pērles.

46 Un, atradis vienu sevišķi dārgu pērli, nogāja un pārdeva visu, kas tam bija, un nopirka to.

47 Vēl Debesu valstība līdzinās tīklam, izmestam jūrā, kas savilka visādas zivis.

48 Un, kad tas bija pilns, tad viņi to izvilka malā, nosēdās un labās salasīja traukos, bet sapuvušās izmeta laukā.

49 Tā tas būs pasaules pastarā galā: eņģeļi izies un atšķirs ļaunos no taisnajiem

50 un tos metīs degošā ceplī, tur būs kaukšana un zobu trīcēšana.

51 Vai jūs to visu esat sapratuši?” Tie Viņam sacīja: “Esam gan.”

52 Tad Viņš tiem sacīja: “Tāpēc ikkatrs rakstu mācītājs, mācīts Debesu valstībai, ir līdzīgs nama kungam, kas izdod no sava krājuma jaunas un vecas lietas.”

 

Mēs tiecamies pēc Debesu valstības. Vai esam to sasnieguši? Varbūt tā nav sasniedzama, bet gan atnāk pati, jo Tēvreizē taču lūdzam „Lai nāk Tava Valstība!” Mums tik jāspēj to satvert un sevi tajā iekļaut. Laikam jau atbilde slēpjas tajā, ko mēs katrs ar to saprotam.

 

Kristus caur Savu dzīvi un mācot līdzībās norādīja, ka Debesu Valstība nav kas statisks un tā nav teritorija, kurā ieiet, bet gan tas ir process. Debesu Valstība ir tur, kur valda Dievs; kur valda dievišķi likumi. Visparadoksālākais ir tas, ka Debesu Valstību mēs varam piedzīvot,tikai esot attiecībās ar Dievu un citam ar citu. Mūsu saskarsmē. Ir taču jauki, ja varam otra klātbūtnē justies labi, pieņemti, mīlēti, nevis gluži kā elles tuvumā.

 

Itāļu rakstnieks, novelists, filosofs Umberto Eko reiz rakstīja: „(Bet) svarīgs jau nav rezultāts. Galvenais ir process, centība un ticība, kādā tu bezgalīgi liec griezties lūgsnu un rakstu dzirnaviņām, pamazām, pamazām atklājot patiesību. Ja mašīna tev sniegtu patiesību uz līdzenas vietas, tu to nespētu pieņemt, jo tavu sirdi nebūtu šķīstījuši ilgstoši meklējumi.” Jebkuras lietas sākums ir kas mazs, reizēm pat nekas. Par kaut ko kļūt var, izejot cauri dažādiem cikliem. Augšanai, meklējumiem, procesiem, sapņiem, pārbaudījumiem. Cilvēks top par būtni no mazas sēklas un olšūnas, bet par personību tikai tad, kad apzinās savu vietu sabiedrībā un domā par dzīvi vairāk kā par vienkāršu eksistēšanu. Tātad ikvienā ir kāds apslēpts potenciāls, kas atklājams un pilnveidojams, un visa dzīve ir kā meklējumiem un atklājumiem pilns ceļš, pa kuru ejot varam piedzīvot, ka pēc kāda posma esam savādāki kā iepriekš, kā ceļa sākumā.

 

Šodienas pārdomu tekstā Jēzus min līdzības: Debesu Valstība tiek salīdzināta ar sinepju graudiņu, raugu, apslēptu mantu tīrumā, tirgotāju, kurš vāc pērles, un tīklu, kas saķēris zivis. Visas šīs lietas pirmajā brīdī šķiet kā mīkla, kas Debesu Valstību padara vēl neskaidrāku un noslēpumaināku, tomēr, pieejot šīm lietām tīri praktiski, viss top pakāpeniski skaidrs.

 

Sinepju sēkla ir niecīga izmēra, bet tās potenciāls ir liels koks. Jēzus ar to vēlas pateikt, ka Debesu Valstība ir saistīta ar augšanu, tapšanu. Tā nāk pie cilvēkiem pakāpeniski un aug mūsos, augot un topot arī mums pašiem. Tālāk Jēzus min raugu. Visi esam pazīstami ar šo pārtikas vielu. Kluss pārveidotājs. Raugs sašķeļ cukurus un pārvērš miltu un ūdens maisījumu par mīklu, lai vēlāk mēs no tās tālāk veidotu maizi. Reizēm mēs jūtamies mazi, reizēm izmaiņas nejūtam uzreiz, varbūt liekas, ka nekas nenotiek, bet pēc laika ievērojam, ka manas sajūtas, attiecības, domas, attieksme vairs nav tāda kā agrāk. Gluži kā sēklas augšana un mīklas rūgšana, kuras norit lēni, pakāpeniski un nemanāmi, tā arī mēs savā garīgajā dzīvē pilnveidojamies pakāpeniski, un tas prasa pacietību un izturību. Tomēr tas ir tā vērts, jo līdzīgi kā koki, kuru zaros putni vij savas ligzdas, vai mīkla, kas gatava maizes cepšanai, arī mēs kā draudze vai kalpojot katrs savā vietā topam par tādiem, kuru tuvumā cilvēki rod patvērumu, palīdzību, atbalstu, drošību, mieru, prieku. Debesu Valstības klātbūtne ir tur, kur cilvēki, sanākot kopā, tiecas pēc šīm lietām.

 

Debesu Valstība tiek salīdzināta arī ar tīrumā apslēptu mantu un kādu tirgotāju, kurš meklē īpašas un dārgas pērles. Cilvēki šajā pasaulē nereti ir dažāda veida meklējumos. Lai cik un ko mēs jau nebūtu iepriekš atraduši un savākuši (materiāli vai nemateriāli), mēs turpinām pasaulē meklēt piepildījumu, jēgu, saturu, kas dotu mieru mūsu dvēselei. Līdzīgi cilvēks, atradis tīrumā mantu, to novērtē kā dārgāko, ko vien viņš pasaulē var iegūt, noiet un pārdod visu, kas tam ir, lai vēlāk iegūtu gan tīrumu, gan apslēpto mantu. Vai pazīstat to sajūtu, kad esat gatavi atdot visu, kas  ir, lai iegūtu vienu lietu? It kā nekam vairs nebūtu jēgas un nozīmes, jo ar vienu vērtīgu atradumu esi bagāts un pietiek. Jautāsiet: bet kāpēc jāpērk tīrums? Mantu esi atradis, ņem to un dodies prom. Atbilde slēpjas faktā, ka Debesu Valstību varam piedzīvot, būdami visās situācijās un vietās absolūti godīgi un atklāti. Kamēr tīrums pieder citam, arī viss, kas uz tā atrodas, pieder citam. Līdzība liek domāt arī par to, ka reizēm cilvēki paši nemaz nezina, kas tiem pieder. Līdzīgi kā tīruma īpašnieks, kurš gar tīrumu nelikās ne zinis, jo, ja būtu to apstrādājis, viņš pats būtu apslēpto mantu atradis. Kādreiz arī mēs paši pavirši izturamies pret sevi, lietām, pienākumiem, attiecībām, apkārtējo, ka nemaz nezinām, cik bagāti patiesībā esam. Debesu Valstība mūsos ir kā apslēpta manta vai dārga pērle, kas vēlas tikt meklēta, atklāta un caur tās darbību kļūt par dārgāko, kas cilvēkam vispār var būt.

 

Tālāk Jēzus min tīklu, kas izmests jūrā un saķēris dažādas zivis, kuras vēlāk tiek šķirotas. Mēs varam piedzīvot Debesu Valstību, kad iemācāmies visu, ko esam savākuši, šķirot. It īpaši mūsdienu informācijas jūrā ir vērtīgi, ja protam filtrēt visu, kas mūsu tīklos nonāk. Apustulis Pāvils raksta: „Pārbaudait visu; kas labs, to paturiet!” (1.tes. 5:21) Citā vietā viņš raksta: „(un) pārbaudiet, kas Tam Kungam patīkams.” (efeziešiem 5:10) Ja paturam sevī vai ap sevi visu, mūsu dzīve lēnām kļūst par miskasti, kurā sakrājas arī nederīgas un nevērtīgas lietas. Jēzus mūs mudina pievērst uzmanību vissvarīgākajām lietām un tās paturēt. Proti, tas ir viss, par ko tu vari teikt, ka tā ir dāvana no Dieva, caur ko Debesis ir tuvu pienākušas.

 

Visu kopā saliekot, varam redzēt, lai kur arī mēs nebūtu un kādu kalpošanu neveiktu, Debesu Valstību varam piedzīvot, kad esam paši gatavi augt un pilnveidoties, kad esam gatavi meklēt un atrast svarīgas lietas, bet no mazvērtīgā atteikties, kā arī pareizi vērtēt un šķirot, bet to visu darīt caur Kristus prizmu.

 

Šodienas lozunga teksts skan: Nepaļaujieties uz viltus vārdiem, sacīdami: Kunga templis, Kunga templis, Kunga templis! Ja jūsu gaitas un darbi kļūs labi, tad Es mājošu pie jums.

(Jer 7:4–5, 7) Dieva Valstība nav vārdos, bet spēkā.  (1Kor 4:20) Šie divi panti, kā arī Evaņģēlija lasījums grib mums pasacīt, ka viens ir vārdi, bet īstais Dieva Valstības spēks ir spējā mainīt cilvēku dzīvi un darīt mūs patiešām laimīgus. Spēks, kas atklājas darbībā, kuru reizēm ir pat grūti aprakstīt vārdos. Spēks, kas redzams ar ticības acīm.

 

Lai Debesu Valstība ir allaž klātesoša kā Kandavā, tā arī Sabilē, Vānē un visā mūsu mīļajā Latvijā! Lai Dieva Valstība un Dieva mīlestība pavada jūs katru jūsu gaitās!

 

Āmen!