Kandavā, 28.11.11. Pirmajā Adventā. Atis Freipičs

Jņ.1:19-28

       Viens no stāstiem par Jāni Kristītāju… Tik daudz reizes dzirdēts. Pierasts… Ko tad tas mums vēlas pateikt šodien,pirmajā adventā, dienā, kad atkal sākas jauns Baznīcas gads?

       Jā, ir sācies jauns gads mūsu Baznīcā. Gads, ko atkal mēģināsim savā dzīvē izstaigāt kopā ar Kristu. Un advents ir īpašs laiks, kad gaidām Kristus atnākšanu šajā pasaulē. Advents ir arī īpašs laiks, kad Dievs mums katram personīgi uzdod ļoti nopietnu jautājumu:,, Vai tu esi gatavs, ka Kritus ne tikai atnāk pie tevis, bet arī var ienākt tevī? Ienākt tavā sirdī?”

      Kas tad ir Jānis Kristītājs? Jānis ir pēdējais Vecās Derības pravietis. Persona, ar ko beidzas Vecā un sākas Jaunā Derība. Kā lasām par Jāni, Viņa piedzimšana bija milzīgs brīnums. Jāņa vecākiem, nu jau esot krietni pāri pusmūžam, nebija un nu jau pilnīgi noteikti vairs nevarēja būt bērnu. Cakarija, Jāņa tēvs, bija priesteris. Jāņa māte Elizabete bija tuva Jēzus mātes Marijas radiniece. Lūkas evaņģēlijā mēs varam lasīt, ka Cakarijam pēc viņa priestera kārtas bija jāiet Tā Kunga namā kvēpināt, viņam tur parādās eņģelis Gabriēls, kas paziņo, ka Cakarijas daudzās lūgšanas ir uzklausītas un Viņiem ar Elizabeti piedzims dēls, kas būs liels vīrs Tā Kunga priekšā, ka viņš staigās pravieša Ēlijas garā un spēkā un daudzus ļaudis atgriezīs pie Dieva. Šis ir tas pats eņģelis, kas pēc 6 mēnešiem tiek Dieva sūtīts pie Marijas, lai pasludinātu, ka viņa taps grūta no Svētā Gara un dzemdēs Dieva Dēlu. Nekas nenotiek nejauši- Jānis šajā pasaulē tiek sūtīts pirms Jēzus sagatavot ceļu Jēzum. Kad Jānis ir pieaudzis, viņš dzīvo askētisku dzīvi, aiziet dzīvot tuksnesī, atsakās no pasaulīgiem priekiem, ģērbjas kamieļu spalvas drēbēs. Viņš pārtiek tikai no siseņiem un kameņu medus… Jānis ar savu darbību aicina cilvēkus attapties, saprast, cik dziļi viņi ir iestiguši savos grēkos, atgriezties no tiem… Un Jānis Jordānas upē kristī šos ļaudis, kas nožēlo savus grēkus. Tā gan nav tāda kristība, kādu mēs pazīstam. Viņš kristī tikai uz grēku nožēlu, Jānis nevar iedot Svēto Garu. Un uz jautājumu:,, Kas tu esi?”, viņš atbild:,, Es esmu vēstneša balss, kas tuksnesī sauc:,, Sataisiet Kunga ceļu!” ”

      Jānis runā par ceļa sagatavošanu. Viņš citē pravieti Jesaju. Šī ceļa sagatavošana ir ļoti svarīga lieta. Ko tad īsti Jesaja un pēc tam Jānis Kristītājs domā ar šo ceļa sagatavošanu? Šķiet, esam jau to runājuši, bet ir vērts atkārtot- toreiz, kad darbojas Jesaja, un pat daudzus gadsimtus vēlāk, laikā, kurā norisinās notikumi, par kuriem tikko lasījām, ceļu tikpat kā nav bijis. Ceļi tika īpaši gatavoti , kad gaidīja ierodamies ķēniņus, valdniekus… Tad viņiem pa priekšu tika sūtīti tūkstošiem vergu ar uzdevumu sagatavot viņiem ceļu. Nolīdzināt kalnus, piebērt ielejas, padarīt iespējamu valdnieka ierašanos. Tas bija smags, grūts darbs – sagatavot ceļu tuksnesī… Kāds tad ir šis tuksnesis, par ko lasām? Šeit nav runa par tuksnesi, kas sastāv no tādiem milzīgiem smilšu laukiem. Šeit ir runa par pavisam citādāku tuksnesi, par Jūdejas tuksnesi, kas sastāv no veciem, sadēdējušiem kalniem, baismīgām lejām… Ja šeit nav iepriekš sagatavots ceļš, tad tas ir pilnīgi necaurejams.

      Un es domāju, tas, ka šeit ir pieminēts šāds tuksnesis, nepavisam nav nejauši. Šis tuksneša simbols, es domāju, mums katram liek ieskatīties dziļi sevī un uzdot jautājumu- kāda ir mana sirds? Vai nav tā, ka, godīgi izvērtējot, mana sirds ir kā šāds tuksnesis? Pilna ar neskaitāmiem kalniem un lejām, ar neskaitāmām lietām, kas traucē Dievam, Kristum tur ienākt. Un vai šie vārdi nav nopietns pamudinājums mums katram, īpaši jau šajā adventa laikā šo ceļu savā sirdī sagatavot, lai Kristus tur varētu ienākt, ņemt mājvietu…?

      Vēl kāda lieta, kas pirmajā brīdī šķiet grūti saprotama. Kāpēc Jānim būtu jāsludina tuksnesī? Nu kurš tad tevi dzirdēs tuksnesī? Vai tad daudz reālāk nebūtu sludināt, teiksim, tirgus laukumos, kur ir simtiem cilvēku? Tomēr Jānis Kristītājs sludina tuksnesī. Jo tikai tur viņa sludināto ir ispējams sadzirdēt.

      Ko tad vēl nozīmē tuksnesis, ko tas simbolizē? Vecajā Derībā tuksnesis simbolizēja visa ļaunā mājvietu, tas darīja tuksnesi par tādu baisu vietu… Jaunajā Derībā šī izpratne ir pavisam citādāka. Jaunajā Derībā tuksneša jēdziens simbolizē vietu, kur vairs nav nekā, kas man traucētu satikt Dievu, būt ar Dievu, runāt ar Dievu…

       Vai nav tā, ka mūsu dzīvē ir tūkstošiem lietu, bezgala daudz visa kā, kas ik dienas pārņem visas mūsu domas, mūsu prātu, mūsu sirdis, neatstājot tur vietu pašam svarīgākajam, kādēļ esam šajā pasaulē- Dievam…? Tādēļ mums katram tas ir tik svarīgi- laiku pa laikam būt tuksnesī… Būt tur, lai saprastu svarīgāko mūsu dzīvē. Būt vienatnē ar Dievu. Runāt ar Viņu. Klausīties uz Viņu. Lai tas varētu notikt, mums vajag katram savu tuksnesi… Ir svarīgi meklēt katram savu tuksnesi… Dzīvē notiek dažādi- mēdz gadīties arī tā, ka reizēm Dievs mūs arī pret mūsu pašu gribu ņem pie rokas un ved tuksnesī… Tās var būt slimības, ciešanas, krīzes… Ir tik daudz tuksneša veidu… Un tik bieži dzīvē izrādās tā, ka šīs ciešanas, kas sākumā varbūt mūs ir dzinušas izmisumā, ir likušās nepanesamas, mums beigu beigās ir nākušas par milzīgu svētību… Jo caur tām esam satikuši Dievu. Varbūt caur tām esam atjaunojuši savas attiecības ar Dievu… Varbūt caur tām esam ko ļoti būtisku sapratuši… Parasti, tikai paejot laikam, no attāluma uz notikumiem raugoties, saprotam, ka šis tuksnesis toreiz, pirms daudziem gadiem, mums ir tik ļoti nācis par svētību…

      Un vēl kādu svarīgu lietu Jānis te saka. Viņš saka:,, Es esmu vēstneša balss, jeb es esmu vēstnesis.” Vārds vēstnesis jeb”Angelos” tulkojumā no sengrieķu valodas, kurā sarakstīta Jaunā Derība, nozīmē vēl ko citu, tam ir divējāda nozīme. Tas nozīmē arī eņģeli… un kas tad ir eņģeļi? Tās ir būtnes, ko Dievs ir radījis vēl pirms pasaules, pirms cilvēkiem… Būtnes, ko Dievs ir radījis, lai tās mīlestībā kalpotu. Gan Dievam, gan Dieva uzdevumā arī pie cilvēkiem… Neredzamas būtnes, bet ir bijuši gadījumi, kad tās ir sūtītas uz zemi, arī iemiesotas cilveka ķermenī. Būtnes, kas, vai to apzināmies vai nē, pilnīgi noteikti ir kalpojušas un joprojām kalpo arī katram no mums. Un kā tādu eņģeli Dievs sūta Jāni Kristītāju, lai vestu cilvēkus, arī visus mūs tuvāk Dievam. Lai atgādinātu, ka mums jānolīdzina sevī ceļš Kristus atnākšanai.

      Ko no tā visa varam mācīties mēs, cilvēki, kas dzīvojam gandrīz 2000 gadus pēc šiem notikumiem…? Mēs varam mācīties, cik gan svarīgi ir mums katram laiku pa laikam meklēt tuksnesi. Nolikt pie malas visu to, kas mūs ved projām no Dieva, kas mums atņem laiku, kad būt kopā ar Dievu… Un vienkārši būt tad ar Viņu. Ieklausīties, ko Kungs mums vēlas pasacīt. Atvērt Viņam sirdi, ļaut Viņam mūs piepildīt ar savu sirsnību, pazemību, lēnprātību, mīlestību… Mēs varam mācīties, ka tas tuksnesis, kurā kādreiz, mums pašiem tik ļoti to negribot, mūs var ievest Dievs, nav tikai ciešanu vieta, bet var kļūt mums par lielu svētību, jo, tajā esot, esam sapratuši lietas, ko, dzīvodami šķietami mierīgu un laimīgu dzīvi, nemūžam nesaprastu… Šis tuksnesis var nolīdzināt mūsos ceļu Jēzus ienākšanai.

       Visbeidzot – par vēstnesi, eņģeli… Mēs katrs, ja tikai to atļaujam, varam kļūt par vēstnesi vai eņģeli Dieva rokās. Vai tad nav tā, ka visapkārt ir tik daudz ļaužu, kam vajadzētu pasludināt par Dievu, par Kristu? Viņš taču pats mums ir pavēlējis:,, Ejiet un sludiniet!” Sludināt var dažādi. Var izkliegt skaļus vārdus ļaužu tūkstošiem stadionos… Bet var arī citādāk. Mums katram ir brīnišķīga iespēja kļūt par eņģeli Dieva rokās… Kā? Pavisam vienkārši. Katru dienu visiem tiem, kas mūsu ikdienā ir ap mums, parādīt, dāvāt kaut mazumiņu no tās mīlestības, ko Tēvs caur Kristu izlej pār mums. Lai Dievs dod mums katram kļūt par šādu eņģeli! Āmen.