Zvaigznes dienā. Kristus ir Ķēniņš. Vilnis Auziņš

Zvaigznes diena ir viens no senākajiem baznīcas svētkiem. Ir pamats uzskatīt, ka pirmbaznīcā šajā dienā svinēja arī Kristus dzimšanas svētkus, tādējādi vienā reizē pieminot gan Dieva iemiesošanās brīnumu, gan to, ka Viņš ir valdnieku valdnieks. Dažus gs. vēlāk šie svētki tika atdalīti, un Viņa piedzimšana tika svinēta un godināta atsevišķi no Viņa varenības un pazemības pieminēšanas. Tad nu mēs, nosvinējuši Jēzus piedzimšanu uz mūsu zemes, šodien Zvaigznes dienā atzīsim un godināsim Jēzu Kristu, kas ir Visuvaldītājs. Pirmkārt, kas Viņš ir, un otrkārt, kā mēs to varam zināt.

Kad ap 17.gs. misionāri no Eiropas devās uz D Ameriku sludināt Kristus pestīšanu, tas dažkārt izrādījās vieglāk nekā cerēts. D Amerikas indiāņiem ir bijusi ļoti sena civilizācija, Maiju pilsētvalstis, kuras senatnē iekaroja acteku ciltis, tā izveidojot Maju – Acteku kultūru, kura pirms 5 vai 6 gadsimtiem pameta nezināmu iemeslu dēļ savas labiekārtotās pilsētas un varenos tempļus un devās dzīvot mežā. Kā jebkurai civilizācijai, viņu tautai bija arī valdnieki. Un atklājās, ka šiem indiāņiem ir bijusi tradīcija, ka tautas valdnieks zināmas reizes gadā cieš par savu valsti. Viņš rituālā izlēja savas asinis par tautas labklājību. Tādēļ, kad misionāri sludināja Kristus ciešanas grēcinieku dēļ, tas tika uzņemts ar sapratni. Ar to diemžēl arī beidzās atvieglojumi misionāru darbam, jo to, ka cietējs ir pats Dievs Radītājs, kas ir vienreiz cietis par visiem, un kalpojis visiem, indiāņi nereti atteicās pieņemt.

Bet vai bērns Jēzus tiešām ir pats Dievs? Un izcilais domātājs Anselms min vairākas likumsakarības, kas parāda to, ka cilvēku Glābējs ir patiess Dievs Visuvaldītājs. Šodien pieminēšu trīs no tām.

Pirmā likumsakarība balstās apstāklī, ka cilvēku glābējs nevarēja nebūt Dievs. Šim argumentam ir divas puses. Pirmkārt, ja Dieva nodoms bija glābt cilvēkus, tad glābējam bija jābūt vienam no cilvēkiem. Jo grēka sods gūlās uz cilvēkiem. Dievs brīdināja Ādamu un Ievu – “ jūs mirdami mirsiet,” bet tie nepaklausīja. Dieva vārds nav atceļams, un visiem mums šis brīdinājums piepildās, līdz pat šai dienai.Mēs piedzimstot jau esam pakļauti nāvei, slimībām, kārdināšanām. Tādēļ glābējs nevarēja būt neviens cits kā cilvēks. Lāstu nevarēja atcelt, jo tas ir Dieva vārds, to nevarēja izciest neviens cits, kā cilvēks, jo lāsts guļ uz visiem no sievas dzimušajiem. Un izpircējam bija jābūt dzimušam no sievas.

Otrkārt, grēku izpircējs nevarēja būt parasts civēks, jo tad viņs nevarētu maksāt par citu grēkiem, tam būtu jāatbild par savējiem. Tādēļ pats Dievs nāk un dzimst no sievas, lai izciestu vienreiz par visiem. Viņš nepiedzimst parastā veidā, jo tad iedzimtā grēka lāsts gultos arī uz Viņa pleciem. Viņš piedzimst no jaunavas un ir patiess cilvēks, bet bez iedzimtā grēka. Viņš ir arī patiess Dievs, jo ja Viņš būtu kāds stipras gribas cilvēks vai ļoti gudrs cilvēks, tad jau mums Dieva vietā būtu jāpateicās cilvēkam? Ja tas būtu kāds Dieva eņģelis, iemiesojies par cilvēku, tad taču mums būtu jāgodina eņģelis par savu glābšanu?! Bet ir taču rakstīts; “ Es esmu Tas Kungs Tavs Dievs, tev nebūs citus dievus turēt Manā priekšā>” .Tādēļ Jēzus ir patiess cilvēks un patiess Dievs.

Pārējās divas Anselma dotās likumsakarības parāda, cik brīnišķīgs ir Dieva plāns mūsu glābšanai. Pirmkārt, lai pamanām to, kā grēks ienāca pasaulē. Tā bija sieviete – Ieva, kas paklausīja kārdinātājam un pirmā pārkāpa Dieva aizliegumu. Un tas bija vīrietis Ādams, kas bija atbildīgs par to, ka neapturēja Ievu, bet paklausīja un novērsās no Radītāja. Un tā bija sieviete Marija, kas paklausīja Dievam un laida pasaulē Glābēju ,un tas bija vīrietis Jēzus, kas uzņēmās atbildību par grēkiem. Tātad caur sievieti grēks ienēca pasaulē, un caur sievieti ienāca piedošana. 

Otrkārt, lai pamanām veidu kā grēks ienāca pasaulē. Dievs bija atļāvis visu, izņemot ēst no viena koka augļiem. Tomēr cilvēks nolēma darīt pēc sava prāta. Un noplūca aizliegto augli no koka. Un kā tika izciests sods par grēkiem? Jēzus Kristus, nevainīgs būdams, uzņēmās visu cilvēku grēkus un cieta nāvi pie krusta. Pie koka krusta. Tātad var sacīt, ka grēks no koka tika noplūkts un pie koka pienaglots.

Un bija arī likumsakarības, kuras parāda, ka mūsu glābējs ir ne viens cits, kā pats Dievs Visuvaldītājs. Un ja ir kāds, kas to apšuba, tad tieši Zvaigznes Dienas notikumi to vēl jo īpaši pasvītro. Gudrie no Austrumiem sekodami zvaigznei, nāca uz Jeruzalmi pielūgt Jūdu Ķēniņu.  Un Viņu atraduši, tie nevis priecājās par bērnu, vai apsveica viņa māti, bet kā ir rakstīts: “ tie nometās ceļos un to pielūdza. Tad tie atvēra savas mantas un dāvāja viņam zeltu, vīraku un mirres.” Tās ir simboliskas dāvanas. Zelts simbolizē valdnieku, vīraku kvēpina Dievam, un mirres ir smaržīga ziede cilvēkam. Lūk, kas guļ Marijas klēpī. Nevis liels Austrumu gudrais, nevis kāda pārcilvēciska būtne, bet Dievs, kas kļuvis par cilvēku un ir Visuvaldītājs. 

Bet ir viena lieta, ko Zvaigznes nepavēstīja Austrumu gudrajiem. Tās nepavēstīja, ko šis jaundzimušais Ķēniņš darīs. Kad tie nāca godināt šo valdnieku, kur gan citur tiem bija doties, ja ne uz galvaspilsētu? Vai tad zvaigznes varēja izstāstīt, ka šis varenais Ķēniņš dzims pazemīgi mazpilsētā Betlēmē? Vai zvaigznes varēja pavēstīt, ka šis  būs tāds valdnieks, kurš par savu pazemojuma un nāves vietu izraudzīs Jeruzalmi? Nē, to A gudrie nezināja. To varēja uzzināt tikai Svētajos Rakstos. 

Tā ir atbilde uz otru sākumā uzdoto jautājumu: kā mēs varam zināt, kas ir Kristus. Svētajos Rakstos mums ir dota droša liecība par to. Nto zināja pats ļaunais valdnieks Hērods, kurš ,baidīdamies par savu troni, jaundzimušā valdnieka dēļ uzreiz sasauca jūdu priesterus un Rakstu mācītājus. Ak vai kā būtu izmainījusies viņa dzīve un atmiņas par viņu uz paaudžu paaudzēm, ja Hērods būtu ieklausījies Rakstu vārdos. Tad viņš būtu varējis sacīt Jēzum tāpat kā mēs:

“ Brīnišķīgais Ķēniņ, mūsu valdnieks vienīgs, godu, slavu ņemt Tu cienīgs,Tava žēlastība plūst uz mums kā rasa, ja tik sirds to lūdz un prasa”.

Bet Hērods pats būdams ļauns un nenovīdīgs, nevarēja iedomāties, ka var būt tāds valdnieks, kas mīl savus pavalstniekus, atdod pat savu dzīvību viņu dēļ, un beigās vēl dara visus par saviem brāļiem un māsām. Ķēniņš Hērods to nevarēja, bet mēs to varam, jo pats Dievs Svētais Gars caur savu vārdu to mums šodien atkal ir dāvājis. Āmen.