Lāčplēša dienu gaidot. Māc. Vilnis Auziņš

Lāčplēša dienu gaidot. Mt.18:19-20

“Atkal Es jums saku: ja divi no jums virs zemes ir vienā prātā kaut kādas lietas dēļ, ko tie grib lūgt, tad Mans Debesu Tēvs to tiem dos. Jo, kur divi vai trīs ir sapulcējušies Manā Vārdā, tur es esmu viņu vidū.”

Tad kad mēs lietojam vārdus „grēksūdze”, “grēks”, “grēku nožēla”, kas jums nāk prātā?

Daudzi cilvēki dzirdot šos vārdus domā par reliģisku rutīnu, kaut kādām formulām, iespējams, par mešanos ceļos. Mēs sakām Dievam, ka mums ir žēl par to, ko esam sadarījuši un Dievs mums piedod, bet mēs tomēr turpinām darīt tā kā esam to darījuši iesākumā.

Tāda ir grēknožēla, ja Dieva Vārds nekad neizlaužas pie mums.

Un tagad pamēģiniet aizmirst to, ka jebkad esat dzirdējuši vārdus grēksūdze, un grēks un grēku nožēla, un arī to, ka jebkad esat piedalījušies šajās darbībās. Ļaujiet uzdot vienkāršu jautājumu: „Kas ir kristietība savos pamatos?”

Es atbildētu, ka tās ir attiecības ar Dievu un savu tuvāko. Šie divi ir nedalāmi viens no otra. Mēs pierādām viena esamību, kalpojot otram.

Atbilde uz šo pirmo jautājumu ir svarīga, jo tā dod mums sapratni par vēl kādu lietu: „Kas ir grēks?”

Un atkal vienkārša atbilde: Grēks ir novēršanās vai attiecību izjaukšana. Tā tad, kad es nožēloju savu darbību, es atzīstu, ka manas attiecības ar Dievu un savu tuvāko nav tās labākās.

Tas, iespējams, maina jūsu ierastos standartus. Es ne vienmēr esmu tāds cilvēks kādam man būtu jābūt. Es arī ne vienmēr darbojos tā kā man to vajadzētu. Es ne vienmēr esmu tāds kristietis kādam man vajadzētu būt. Es ne vienmēr esmu vīrs, tēvs, dēls, brālis, draugs – kāds es varētu būt. Es ne vienmēr esmu arī tāds mācītājs kādam man vajadzētu būt. Šīs attiecības ir atslēga pie tā, lai saprastu kas es esmu. Tad, kad es neesmu tāds kādam man vajadzētu būt, tad es šīs attiecības postu un iznīcinu.

Dievs negrib mūs atstāt mūsu nekārtībā. Dievs grib, lai mēs uzņemam sevī Viņa mieru un sākam to dalīt apkārt. Un tieši šī iemesla dēļ viņš izlej savu Svēto Garu pār mums.

Dievs grib, lai mēs sākam dzīvot jaunu dzīvi – kā Viņa miera valstības pilsoņi. Dievs sniedz dāvanu, kas ļauj mums iepazīt Viņu daudz pilnīgāk.

Nožēlot un atgriezties bieži vien ir ļoti grūti.

Atzīt, ka tev ir vajadzīga palīdzība un noticēt, ka šī palīdzība tiks sniegta. Kaut arī tā ir smaga lieta, tā ir atslēga uz nākotni. Uz iekšējo un ārējo nākotni. Mieru, ko viņš solīja jau sen. Mieru, kas ir pieejams, ielaižot Viņu savā dzīvē un, kas pilnībā ienāks Viņa atgriešanās dienā.

Kāds vīrs reiz ir teicis, ka bez pagātnes nav nākotnes.

Lāčplēsis ir brīvības un pašuzupurēšanās simbols. Šajā dienā mēs svinam101. gada dienu, kopš 1919.gada 11.novembrī Latvijas armija nostājās pretī un padzina Bermonda armijas karaspēku. Arī šodien mums tik ļoti ir nepieciešama sajūta, ka mums ir par ko cīnīties un nodoties. Lāčplēša tēls ir iedvesmojis mūsu tautas patriotus no paaudzes paaudzē, jo šis episkais tēls, nežēlojot savu dzīvību, satvēra tumšo pretinieku un metās kopā ar viņu Daugavas atvarā. Mūsos joprojām mīt šis varoņa gars. Katrā gan lielā, gan mazā.

Jēzus saka:”Nav lielākas mīlestības par to, ka kāds atdod savu dzīvību par saviem draugiem. Un jūs esat mani draugi.” Lāčplēša dienā ir jauka tradīcija – iedegt mājas logos svecītes, kā zīmi, ka mēs joprojām atceramies un pateicamies Dievam, kurš dāvā mums dzīvi ko izdzīvot mūsu Latvijā.