17.10.2010. Atis Freipičs Kandavā
Tāpēc esiet žēlīgi, kā jūsu Tēvs ir žēlīgs. Netiesājiet, tad jūs netapsit tiesāti; nepazudinājiet, tad jūs netapsit pazudināti, piedodiet, tad jums taps piedots. Dodiet, tad jums taps dots: pilnu, saspaidītu, sakratītu un pārpārim ejošu mēru jums iedos jūsu klēpī; jo ar to mēru, ar ko jūs mērojat, jums atmēros. Viņš tiem arī sacīja līdzību: „Vai akls aklam var ceļu rādīt? Vai abi neiekritīs bedrē? Māceklis nav augstāks par savu mācītāju; bet kad tas ir pilnīgs, tad tas būs kā viņa mācītājs. Bet ko tu redzi skabargu sava brāļa acī, bet baļķi savā paša acī tu nepamani? Jeb kā tu vari sacīt uz savu brāli: laid brāli, es izvilkšu skabargu no tavas acs, un baļķi savā paša acī tu neredzi? Tu liekuli, izvelc papriekš baļķi no savas acs un tad pārdomā, kā izvilkt skabargu no sava brāļa acs.”(Lk 6:36-42)
Esiet žēlīgi, kā jūsu Tēvs ir žēlīgs. Netiesājiet, lai jūs paši pēc tam netiekat smagi tiesāti… Ļoti nopietni vārdi, ko ne tikai toreiz saviem mācekļiem, bet arī šodien katram no mums saka Kristus… Netiesājiet…
Jā, vai nav tā, ka mēs tik ļoti esam pieraduši tiesāt. Vienmēr un visur. Tiesāt visu, ko redzam ap sevi un vēl vairāk; arī to, ko neredzam, ko nepazīstam… Tiesāšana, manuprāt, ir kāda cilvēkam, diemžēl arī ticīgam cilvēkam, tik raksturīga grēka izpausme… Mēs esam pieraduši tiesāt ik dienas. Tiesāt valdību, tiesāt cilvēkus, kas ir ap mums, tiesāt arī citus kristiešus… Vērtēt citus kristiešus. Nu kaut vai esam arī raduši spriest par citu cilvēku ticības mēru… Varbūt kādus cilvēkus nemaz nepazīdami, izsakām savus spriedumus, ka lūk, viņi ir mazāk garīgi par mums… Tik bieži varbūt izsakām savu vērtējumu kādam baznīcā gājējam, ka viņš ir tikai tāds baznīcas sola deldētājs… Varbūt nemaz nepazīdami šo cilvēku, nezinot neko par viņa iekšējo pasauli, gribēdami visu redzēt tikai tādu, kā mēs to esam pieraduši redzēt caur savām brillēm, kā mēs to esam raduši saprast par labu esam… Vai, ja mēs spējam dot šādus vērtējumus, pie mums nevar runāt par pašpaaugstināšanos…?
Tik bieži tiesājam visus un par visu. Tik bieži arī nepiedodam, kad redzam, ka mums ir taisnība…
Bet ko tad par to saka Kristus…? Viņš saka, esiet žēlīgi, tāpat kā Tēvs… Tikai tā pasaule varēs mainīties. Ja jūs vairs nebūsiet kā apsūdzētāji, bet gan kā aiztāvji. Jēzus saka – ņemiet piemēru no Tēva. Un kā tad ir, kā rīkojas Tēvs? Kāda ir Tēva atbilde šajai ļaunajai, nodevības pilnajai pasaulei? Pasaulei, kas būtu pelnījusi tiesu un sodu… Tēvs par šo ļauno, grēcinieku pilno pasauli atdod dārgāko, kas viņam ir, atdod Savu Dēlu. Ar to rādot, ka žēlastība un mīlestība ir tās, kas pārvērš un maina šo ļaunuma pilno pasauli.
Žēlastība ir īpašība, kas nav cilvēkā pašā, to saņemt un lietot varam tikai, atveroties Dievam. Tā bez nosacījumiem ir iespējama tikai tad, ja mēs savā sirdī paši piedzīvojam to, cik liela ir paša Dieva žēlastība pret mums… Žēlastību, tāpat kā mīlestību, mēs tā pa īstam varam praktizēt tikai, esot kopā ar Kristu. Šajā pasaulē tik daudz tiek runāts par žēlastību, taču tikai kopā ar Jēzu, ar Dievu tā ir īsta žēlastība. Bez Kristus tā tik viegli var pārvērsties par apsūdzību…
Kādam cilvēkam, kas visu mūžu ir pazemībā mācījies praktizēt žēlsirdību un šajā pasaulē ar Dieva palīdzību ir paveicis milzīgu žēlsirdības darbu, mātei Terēzei no Kalkutas, žurnālisti reiz uzdeva jautājumu: „Vai tiešām viss šis darbs, šis žēlastības darbs, ko jūs darāt- barojat trūkumcietējus, bāreņus, ārstējat slimos, nabadzīgos, esot blakus un palīdzot tiem, kas mirst uz ielas slimībās, trūkumā, bezcerībā, vai šis darbs nevar notikt vienkārši cēlu un humānu mērķu labad? Kamdēļ, lai to darītu, ir nepieciešams Kristus?” Māte Terēze uz to atbild, ka jā, jūs to varar mēģinār darīt bez Kristus, un kādu brīdi varbūt tas jums šķietami arī izdosies, bet tas varbūt jums izdosies dienu, divas dienas, nedēļu, varbūt pat mēnesi, bet nekādā gadījumā ne visu mūžu…
Tikai ejot kopā ar Jēzu , tikai atļaujot Viņam vadīt mūsu dzīvi, mēs varēsim mācīties dzīvot savu dzīvi netiesājot, mācīties novērtēt, cik bezgala liela ir Tēva žēlsirdība… Tad, pirms tiesāsim citus, nu piemēram, par viņu mazticību, sapratīsim, cik gan paši esam tālu no īstas, dziļas un patiesas ticības. Tad sapratīsim, cik gan daudz mums vēl Jēzu jālūdz, cik gan daudz mums jābūt pie Viņa kājām, lai mēs ko būtu iemācījušies no Viņa žēlsirdības, no Viņa mīlestības, no Viņa pazemības…
Kristus runā par baļķi mūsu acī… Jā, vai esam gatavi, pirms izsakām spriedumu par kādu citu cilvēku, tā dziļi, Dievu lūdzot, ieskatīties sevī? Sapratīsim pareizi, Kristus te nesaka, ka tu nedrīksti sacīt kādam cilvēkam, ka viņš dara nepareizi, ka viņš kļūdās, ka viņam kāda lieta būtu savā dzīvē jāmaina. Tomēr ir svarīgi pievērst uzmanību vārdiem, ar kuriem Jēzus sāk šo līdzību, par baļķi un skabargu. Viņš saka: „Vai akls aklam var ceļu rādīt?” Tā sacīdams tu nevari ar savu aizrādīšanu palīdzēt savam brālim, pirms neesi godīgi izvērtējis pats savu sirdi… Vai patiesībā es nedaru līdzīgu grēku? Vai pirms tiesāju, pirms aizrādu, man pašam nevajadzētu mainīties? Vai nesakārtojis šīs savas lietas, es pats nekļūšu savam brālim par apgrēcību? Vai tā es nerīkošos līdzīgi šīs pasaules kārtībai, kur tik daudzi tiesā citus, lai noslēptu savus trūkumus… Vadoties pēc taktikas, ka labākā sevis aizstāvība ir uzbrukums?
Tie ir tie jautājumi, ko rosina šī līdzība. Tie ir jautājumi, kurus mums katram ik dienas, Dievu lūdzot, ir tik svarīgi pārdomāt… Kāds es esmu. Ko man darīt, lai ar Dieva palīdzību es varētu mainīties.?
Atbildi mēs varam atrast tepat šīs Lūkas evaņģēlija 6. nodaļas beigās, kur Kristus saka vārdus, ka ikviens, kas pie Viņa nāk un Viņa vārdus dzird, ir pielīdzināms gudram cilvēkam, kas savam namam pamatu liek uz klints. Tad viņa namu nekas nevar nopostīt.
Mūsu vienīgais īstais ceļš ir ceļš pie Kristus. Vienmēr meklēt patvērumu pie Viņa, lūgt Viņu, klausīties uz Viņu. Caur Viņu, ar Viņu un Viņā. Nekas cits mūs nespēs pārvērst. Lai Dievs mums šajā ceļā rāda Savu gaismu un svētī! Āmen.