24.10.2010. Kandavā. Atis Freipičs

Bet tādiem, kas paši bija pārliecināti, ka viņi ir taisni un ar nicināšānu skatījās uz visiem citiem, Viņš stāstīja šādu līdzību: „Divi cilvēki aizgāja uz dievnamu Dievu lūgt. Viens bija farizejs, bet otrs- muitnieks. Farizejs nostājās un lūdza pie sevis: Es Tev pateicos, Dievs, ka neesmu tāds kā citi cilvēki- laupītāji, ļaundari, laulības pārkāpēji, vai arī kā šis muitnieks. Es gavēju divreiz nedēļā un maksāju desmito tiesu no visiem saviem ienākumiem. Turpretim muitnieks, iztālēm stāvēdams neuzdrošinājās pat acis pacelt uz debesīm, bet sita pa savām krūtīm un sacīja: Dievs, Esi man grēciniekam žēlīgs! Es jums saku, viņš nogāja savās mājās attaisnots, labāks par otru. Jo katru, kas pats paaugstinās, to pazemos, bet kas pats pazemojas, taps paaugstināts.”(Lk 18:9-14)

      Šajā Svēto Rakstu vietā Kristus kārtējo reizi runā par kādu mums tik pazīstamu tēmu… Manuprāt, mums ikvienam tik svarīgu un aktuālu tēmu… Tēmu, par kuru mums ik dienas katram ir tik svarīgi domāt… Tēma, kura ir aktuāla vienmēr un visur, gan toreiz, gan šodien…

       Lai labāk, uzskatāmāk mums to parādītu, Jēzus stāsta līdzību par farizeju un muitnieku.

      Kāds tad bija šis farizejs? Kādi vispār farizeji ir attēloti Jaunajā Derībā? Kā liekuļi? Kā Jēzus lielākie ienaidnieki? Kā Jēzus par viņiem saka- jūs esiet kā tādi nobalsināti kapi, kas no ārpuses izskatās glīti, bet no iekšienes ir pilni ar miroņu kauliem un visādu draņķību? Jā, tā ir. Tomēr mēs varam uz farizejiem paskatīties arī no otras puses. Farizeji bija ticīgākie savas tautas pārstāvji. Viņi sargāja savas tautas identitāti, savas tautas ticību, tradīciju… Un, kā lasām šajā līdzībā, ko tad farizejs saka Dievam? Par ko viņš pateicas Dievam…? Par to, ka viņš dzīvo pēc bauslības, gavē divreiz nedēļā, par to, ka viņš maksā desmito tiesu… Un tas tiešām nav maz. Ja tā paskatāmies uz kristiešiem šodien, nu kaut vai uz luterāņiem šeit pat mūsu Latvijā, cik ir to, kas tā godprātīgi maksā Dievam desmito tiesu…? Divreiz nedēļā gavēt- arī tas nav maz… Šis cilvēks ir ļoti centies. Tomēr…. kaut kā tik ļoti, ļoti svarīga viņam pietrūkst…

       Arī mēs droši vien katrs cenšamies, cik vien spējam, praktizēt savu garīgo dzīvi. Cenšamies pildīt bauslību, izglītojamies, kalpojam, lūdzamies, maksājam desmito tiesu, varbūt arī gavējam… Un tas ir vajadzīgi, labi un svētīgi. Līdz brīdim, kamēr nesākam to visu Dievam uzskaitīt… Līdz brīdim, kamēr nesāku pie sevis domāt- es taču esmu labs cilvēks, jo es daudz kalpoju, es esmu gudrs un izglītojies, es esmu izsmalcināts savā ticības dzīvē, es neesmu tāds, kā tie prastie nejēgas, es esmu izkopis savas ticības tradīcijas….

      Kāds cits cilvēks turpretī varbūt sacīs savādāk, proti,- lūk es, es esmu patiesi garīgs, es patiešām no sirds lūdzu, es patiešām no sirds meklēju, nožēloju savus grēkus, es neesmu tāds, kā tie, kas visu savā ticības dzīvē grib tā kā farizeji, tā ārēji smalki un perfekti, bet viņu garīgā dzīve ir sapuvusi… Diemžēl problēmas ir abiem… Jo abi ir kļuvuši līdzīgi šim farizejam…

       Tādēļ Kristus mums ir devis šo līdzību par farizeju un muitnieku. Lai mēs katrs ik dienas savu sirdi izmeklētu, pārbaudītu- vai tikai es nemanot neesmu kļuvis kā šis farizejs… Vai savu sasniegumu dēļ es sevi nevērtēju augstāk par citiem? Vai saprotu, ka Dievs ir tas, no kura žēlastības visu savā dzīvē saņemu, ka nekas, nekas manā dzīvē patiesībā nav mans paša nopelns…?
Lai to saprastu, lai tā dzīvotu, mums katram ir vajadzīga šī tik ļoti svarīgā lieta- mums ir vajadzīga pazemība. Pazemība, lai mēs vienmēr varētu Dieva priekšā justies kā šis muitnieks… Pazemība, kas aizslaucītu prom visu mūsu augstprātību, visas mūsu ilūzijas, ka mēs paši kas esam… Arī tādēļ ir vajadzīga pazemība, lai mēs spētu mīlestībā pieņemt tos, kas varbūt pret mums izturas augstprātīgi…Pazemība ir viena no pašām svarīgākajām lietām, kas nes šo pasauli. Un bez pazemības nav iespējama pati lielākā lieta šajā pasaulē- bez pazemības nav iespējama mīlestība…

       To Dievs tik uzskatāmi parāda, darbodamies šajā pasaulē, ienākdams šajā pasaulē kā mazs bērniņš, pazemībā un pieticībā, piedzimdams kūtī… To Kristus Pats rāda ar visu Savu dzīvi: Viņam bija visas iespējas valdīt, taču Viņš izvēlējās kļūt visu kalps. Visbeidzot atļaudams Savu Dēlu pienaglot pie krusta, Tēvs parāda vislielāko pazemību… Tā ļaudams mīlestībai uzvarēt pasaulē.

      Mūsu pazemība nozīmē, ka pārstājam uzskatīt, ka paši esam savā dzīvē kungi, un saprotam, ka dzīvojam no tā, ko mums dod Dieva žēlastības pilnā roka… Ir svarīgi katram no mums to saprast.
Diemžēl mūsu nelaime ir tā, ka tik bieži, lai arī varbūt saprotam, ka nedrīkstam būt kā farizeji, tomēr nespējam būt kā šis muitnieks…

      Jā, tas tik tiešām ir tik ļoti grūti- praktizēt tādu patiesu un dziļu pazemību. Piekāpties, kaut vai skaidri redzam, ka mums ir taisnība, neiekost pretī, kad kāds mūs pazemo… Nelepoties ar to, ko esam sasnieguši… Tomēr tikai tas ir vienīgais ceļš, kas mūs ved pretī gaismai…

      Kā šo ceļu iet? Ir tikai viena iespēja kā to darīt- mums šo ceļu jāiet, nenovēršot savu skatienu no Kristus. Tikai Viņam lūdzot sirds gudrību, tikai uzdrošinoties pēc Viņa piemēra dzīvot, mēs varēsim šo ceļu nostaigāt. Nostaigāt savu dzīves ceļu pazemībā…

       Un rosinot mums domāt katram par savu pasauli- kāds es esmu, kāds es ar Dieva palīdzību vēlētos kļūt, es gribu nobeigt ar vārdiem, ko Kristus par mūsu dzīves kalpošanu un pazemību saka šajā pašā, Lūkas evaņģēlijā mazliet iepriekš. Viņš saka: „Kad jūs visu, kas jums uzdots, būsit izpildījuši, sakait: Mēs esam necienīgi kalpi, mēs esam darījuši, kas bija mūsu pienākums.”(Lk 17:10) Lai Dievs mums dod šajos vārdos no sirds ieklausīties un mūs visus uz to svētī! Āmen.