Dievkalpojums ģimenēm, Kandavā, 10.10.2010

Kā Tēvs Mani ir mīlējis, tā Es jūs Esmu mīlējis: Palieciet Manā mīlestībā! Ja jūs turēsiet Manus baušļus, jūs paliksiet Manā mīlestībā, itin kā Es Esmu turējis Sava Tēva baušļus un palieku Viņa mīlestībā. To Es uz jums Esmu runājis, lai Mans prieks mājotu jūsos un jūsu prieks būtu pilnīgs. Tas ir Mans bauslis, lai jūs cits citu mīlat, kā Es jūs Esmu mīlējis. Nevienam nav lielākas mīlestības kā šī, ja kāds savu dzīvību nodod par saviem draugiem (Jņ15:9-13).

      Vai mēs varam iedomāties, kā vienā vārdā varētu izsacīt visu to, kas rakstīts evaņģēlijos, Jaunajā Derībā, visā Bībelē? Vai varam vienā vārdā izsacīt visu to, ko Dievs, Kristus dara šajā pasaulē? Kas glābj šo pasauli, kas nes šo pasauli, kas ir vienīgais iemesls, kādēļ mēs visi esam šajā pasaulē, kādēļ pasaule pastāv? Šis vārds ir mīlestība. Vienīgais vārds, ar kuru mēs kaut cik savās ierobežotajās cilvēciskajās iespējās varam raksturot Dievu. Vārds, kas vijas cauri visiem Evaņģēlijiem, visai Bībelei.
Kristus mūs aicina mīlēt. Aicina mīlēt tā, kā Viņš mūs ir mīlējis. Bet vai tas ir tik vienkārši? Vai esam gatavi mīlēt tā, kā mīlēja Kristus? Tik bieži mēs iedomājamies, ka esam gatavi mīlestībā uzupurēties citu labā, bet tad, kad nonākam kādas reālas situācijas priekšā, atkāpjamies…? Jo saprotam, ka tas mums var dārgi maksāt… Kā mācekļi aizbēga no Kristus, kad Viņš bija nelaimē, pat Pēteris, kas bija Jēzum solījis- lai kas ar Tevi, Kungs, notiktu, es Tevi neatstāšu… Tik bieži cilvēki apgalvo, ka viņi palīdzēs, būs blakus labos un sliktos laikos, taču briesmu vai nelaimes brīdī cilvēks paliek viens, bez draugiem… Vai arī mēs kādreiz tā neesam rīkojušies…? Kristus saka :” Mīliet cits citu, kā Es jūs Esmu mīlējis.” Vēl Viņš saka: „Nevienam nav lielākas mīlestības, kā šī, ja kāds savu dzīvību nodod par saviem draugiem..”. Vai mēs to varētu? Atdot savu dzīvību par saviem draugiem?

      Gribu jums pastāstīt kādu stāstu: „Reiz dzīvoja kāda jauna meitene. Kādu dienu tā smagi saslima. Ārsti viņai nedeva nekādas cerības, viņa skaidri zināja, ka būs jāmirst… Meitene dzīvoja viena, viņai bija ļoti skumji, vienīgais, kas viņu nedaudz iepriecināja, bija vītenis, kas vijās pa pelēko ķieģeļu sienu iepretī viņas vienīgajam logam. Bija rudens, vīteņa lapas iekrāsojās zeltaini sarkanas. Skaisti. Meitene gulēja gultā un lūkojās uz to, un tas bija viņas vienīgais prieks… Taču laiks dienu no dienas kļuva aizvien aukstāks un pelēkāks. Vējš un lietus citu pēc citas rāva nost skaistās, krāšņās lapas… „Zini, es to sajūtu, es nomiršu tad, kad nokritīs pēdējā lapa”, draudzenei, kas bija atnākusi ciemos, sacīja meitene… Draudzene, mājās ejot, satika meitenes kaimiņu- vecu sirmu vīru, kas dzīvoja blakus dzīvoklī. Un raudādama stāstīja, ka meitenei, kam tikai divdesmit gadu, ir jāmirst. Izstāstīja arī, ko viņa teikusi par šo pēdējo lapu…
Laiks ritēja uz priekšu, lapas krita lejā cita pēc citas, taču viena dzeltena lapa karājās un karājās pie pelēkās sienas. Pagāja nedēļa, divas, trīs… Un notika brīnums… Raugoties uz šo lapu, slimajai savu krīzi izdevās pārdzīvot! Draudzene, uzzinājusi šo brīnišķīgo jaunumu, ka meitene ir dzīva un dzīvos, klauvēja pie sirmā kaimiņa durvīm, lai dalītos savā priekā, taču durvis neviens neatvēra… Līdz visbeidzot savas durvis atvēra otrs kaimiņš un izbrīnīts sacīja: „Kā, vai tad jūs nezināt, vecītis taču vakarrīt nomira… Viņš toreiz, kad kaimiņu meitene slima gulēja, naktī un lietū un vējā, uz trepēm pakāpies, zīmēja dzeltenu vīteņa lapu uz pelēkās ķieģeļu sienas iepretī viņas logam… Sargādams savu zīmējumu no lietus, viņš pats izmirka un pārsala. Un nākamajā rītā saslima… Tā arī vecītis vairs neatlaba, taču neskatoties uz to viņš bija ļoti laimīgs…”

      Ne vienmēr mums ir tā, tiešā veidā, jāatdod sava dzīvība, lai glābtu kādu citu. Jautājums ir- ja rastos tāda situācija, kad man kas dārgs jāziedo no sevis, jāupurē no sevis, lai kādam palīdzētu, vai es esmu tam gatavs…? Ja mēs dzīvosim, balstīdami savu dzīvi cilvēciskās gudrībās un aprēķinos, mēs nekad tā rīkoties nespēsim. Tā rīkoties var tikai un vienīgi Kristus. Tā Viņš reiz ir rīkojies, izpērkot visu mūsu ļaunumu, visus mūsu grēkus un nāvi, pats mirstot pie krusta. Un tā rīkoties Kristus ir gatavs, iemājodams mūsos. Ja atļaujam Viņam mūsos iemājot… Bet mums nav cita ceļa, kā no nāves nokļūt dzīvībā… Tikai Kristus mūsos, tikai dzīves ceļš kopā ar viņu ir vienīgais mūsu mūžīgās dzīvības garants… Jo viņš pats saka, ka ar to, ka sakām uz Viņu: „ Kungs, Kungs,” vēl nepietiek, tas vien mūs neglābs… Kristum nepietiek, ka piederam Viņam ar savu prātu un ar savām lūpām. Jēzum vajag, ka piederam Viņam ar savu sirdi…

      Šodienas otrajā Svēto Rakstu lasījumā no apustuļa Pāvila vēstules Efeziešiem mēs dzirdējām šādus vārdus: „Tad nu raugieties nopietni uz to kā dzīvojat, nevis kā negudri, bet kā gudri; Izmantojiet laiku, jo šīs dienas ir ļaunas! Tāpēc nepadodieties neprātam, bet centieties saprast, kāds ir jūsu Kunga prāts.” (Ef.5:15-17).
Kāds ir mūsu Kunga prāts…? Mūsu Kunga prāts ir mīlestība. Ir tik svarīgi to saprast… Ir tik svarīgi to ik dienas mums katram nepagurstoši meklēt. Un ļaut Viņam mūs veidot mīlestībā. Un ļaut Viņam mūs darīt patiesi bagātus un laimīgus, ne tikai tur, mūžībā, bet jau šeit šajā dzīvē, tepat uz zemes. Āmen.