Kandavā, 23.01.11. Atis Freipičs.

Mk6:1-6

       Šajā vietā Marka evaņģēlijā mēs redzam, ka Jēzus jau ir ceļā, ceļā uz Jeruzālemi. Viņš soli pa solim dodas pretī Savas redzamās darbības noslēgumam, pretī Savam krustam. Un pa ceļam Viņš ar mācekļiem iegriežas Savā dzimtajā pilsētā Nācaretē. Varbūt ne gluži dzimtajā pilsētā, jo mēs zinām, ka Jāzeps ar Mariju līdz Jēzus piedzimšanai ir Nācaretē, bet Jēzus piedzimst Betlēmē, tad viņa vecākiem kopā ar Viņu ir jābēg uz Ēģipti, jo Hērods meklēja Jēzu, lai varētu nokaut. Visbeidzot viņi atgriežas Nācaretē, kur arī norisinās visa Jēzus dzīve, līdz brīdim, kad sākas viņa mesiāniskās darbības laiks. Nācarete ir vieta, kur daudzu, daudzu gadu garumā ir bijušas Jēzus mājas. Un, ja mēs tā padomājam, jēdziens „Nācarete” ir ļoti svarīgs katram no mums. Jo katram mums ir sava Nācarete. Tā ir vieta, kur esam piedzimuši, kur esam uzauguši. Kur ir mūsu skolas biedri, mūsu draugi. Kur varbūt ir mūsu pirmā mīlestība… Katram no mums ir šāda – sava Nācarete. Un, kad tu tur ierodies, tevi tur uzreiz labi pazīst… Zina, kas tu esi, zina par tevi ļoti daudz… Jo tu esi nācis no tās pašas vietas.

      Mēs lasām,ka Jēzus nu ierodas Savā dzimtajā pilsētā. Jo viņam ir kas tāds, ko Viņš ļoti vēlas dot . Viņš pirms kāda laika ir izgājis no Savas Nācaretes, izgājis kā vienkāršs galdnieks un nu ir atgriezies pavisam savādāks… Viņam ir šajā Nācaretē kas būtisks un svarīgs stāstāms.

       Tajā laikā pastāvošie noteikumi paredzēja, ka ikviens vīrietis, sasniedzis 30 gadu vecumu, var sinagogas dievkalpojumā lasīt Rakstus, piedalīties to apspriešanā, skaidrot tos. Un Jēzus tagad, esot Nācaretē, sabatā iet sinagogā un ,kā lasām, sāk mācīt. Mācīt ar milzīgu gudrību un spēku. Un te pēkšņi notiek kas ļoti dīvains. Šie cilvēki, kas Viņu tik labi pazīst, šie Jēzus dzimtās pilsētas cilvēki nevis priecājas par lielajām Dieva svētībām, ko caur Jēzu nu viņi var saņemt, bet ,gluži pretēji, ir pilnīgā neizpratnē, ir izbrīnīti un pārsteigti, un kaut kāda iemesla dēļ nepavisam nav gatavi Jēzu un Viņa sacīto pieņemt. Jā, viņi redz, ka Jēzū tagad ir kaut kas neparasts, viņi redz šo neparasto gudrību, kas nu ir Jēzū. Viņi varbūt ir arī dzirdējuši par to, kā Jēzus dziedina, dara fantastiskus darbus… Varētu sagaidīt, ka viņi uzņems Jēzu ar tādām milzīgām ovācijām… Tomēr mēs redzam, ka viss notiek pavisam savādāk. „Vai Viņš nav namdaris, Marijas dēls un Jēkaba, un Jāzepa ,un Jūdas ,un Sīmaņa brālis? Un vai Viņa māsas nav šeit, pie mums?” Šie ir viņu argumenti, lai nepieņemtu Jēzu un Viņa sacīto. Un viņi ņēma apgrēcību pie Jēzus. Viss, pilnīgi viss, ko viņi Jēzus darbībā redz, viņiem ir pilnīgi nepieņemami… Un Jēzus 4. pantā saka: „Pravietis nekur nav mazāk cienīts kā savā tēvzemē un savos rados, un savās mājās.” Un es domāju, šo lietu mums katram ir vērts ļoti nopietni pārdomāt. Kāpēc Jēzum savā pilsētā, kur Viņu tik labi pazīst, ir tādas grūtības sludināt, dziedināt, kāpēc Viņu tur nepieņem…? Jā, kāpēc tā notiek? Kāpēc Viņu nepieņem šie, tā varētu bezmaz teikt, viņa mājas ļaudis? Kāpēc?

       Bet, ja mēs tā katrs pārdomājam, vai nav tā, ka bezgala grūti tik bieži arī mums ir bijis runāt par Dievu tieši ar mums vistuvākajiem cilvēkiem? Tiem, kas mūs vislabāk pazīst. Es domāju, mēs to katrs būsim piedzīvojuši ne vienreiz vien. Bieži daudz vieglāk ir par Dievu runāt ar pavisam svešiem cilvēkiem, taču ne ar vistuvākajiem- mūsu vecākiem, brāļiem, māsām, tuvākajiem draugiem… Tas varbūt tik daudz neattiecas uz šo Jēzus situāciju, bet uz mums gan pilnīgi noteikti- kad mēs gribam runāt par lielām lietām ar cilvēkiem, kas mūs gadiem pazīst, pazīst varbūt visu mūsu dzīvi, varbūt pazīst mūs krietni pirms tā laika, kad kļuvām ticīgi, mums bieži ir ļoti grūti, jo viņi mūs pazīst dažādās citādās dzīves situācijās, viņi atceras, piemēram, ko esam darījuši pirms gada, pirms pieciem, pirms desmit gadiem… Iespējams, viņi mūs ir redzējuši tādās situācijās, kurās mēs ne vienmēr esam priecīgi, ka mūs kāds redz… Un šiem cilvēkiem ir ļoti grūti iedomāties, ka mēs tā varētu pārvērsties… Un tik bieži šie ļaudis vēlēsies apšaubīt, ka tas, ko viņi pie mums redz, ir tā īsti un patiesi. Un tā tas ir ne tikai ar mūsu piederīgajiem. Nu, piemēram, vai mēs nezinām neskaitāmus piemērus, ka, piemēram, tas un tas padomju laikā bija partijā… nu tagad sēž baznīcā, tēlo ticīgo… Tik pazīstama situācija, vai ne? Vai kāds konkrēts piemērs. Pazīstu kādu mācītāju, nu viņam jau krietni pāri par 80 gadiem, kas pie ticības ir nācis tikai pusmūžā. Un tajā jaunībā visādi ir gājis, ir varbūt pāri mēram lietots alkohols, jautri dzīvots, spēlēts pa krogiem, kāzām. Taču kādā dzīves brīdī pie viņa ir sākusies kāda brīnišķīga pārmaiņa, šis cilvēks ir piedzimis no augšienes. Un nu viņš ir pavisam savādāks. Tomēr tik daudzi, tajā skaitā pat tādi cilvēki, kas sevi uzskata par ticīgiem, par šo sirmo vīru saka- redz, redz, nu viņš ir mācītājs, nu viņš ir ticīgs…! Es nu gan neticu, ka viņš tic Dievam… Kā mēs varam, kas mums dod tiesības izsacīt šādus spriedumus? Kur tiem ir pamatojums? Kas mums liek tā domāt, ka šie cilvēki nevar pārvērsties, mainīties? Kas mums liek tā domāt…?! Mēs gan tik bieži to nevaram nemaz pārbaudīt, bet vai nav tā, ka bieži mums tik ļoti gribas ticēt, ka šis cilvēks nav mainījies… Tik bieži tā vietā, lai mēs priecātos, ka kāds cilvēks ir mainījies, mūsu sirdīs iezogas tāds kā rūgtums.

      Jā, mums bieži ir problēmas ar cilvēkiem, par kuriem domājam, ka viņus pazīstam. Jo nekas tā netaucē iepazīt cilvēku, kā tas, ka tu domā, ka viņu pazīsti. Un es domāju, ir vērts mums katram sev uzdot tādu nopietnu jāutājumu- vai mēs pazīstam tos cilvēkus, kas mums blakus ir bijuši daudzus gadus, vai tiešām esam pārliecināti, ka esam viņus tā labi iepazinuši…? Un vai bieži nav tā, ka es domāju, ka kaut ko pazīstu, un nav vērts vairs man pūlēties to vēl vairāk un dziļāk iepazīt? Bieži vien tā ir tikai tāda iedoma. Un tik bieži ir tā, ka sajūta, ka kādu pazīstu, ir vislielākais traucēklis tādai īstai un patiesai viņa iepazīšanai…

       To var domāt arī plašākā mērogā. Ir tik daudz cilvēku, kas saka- es jau zinu, kas tas Dievs ir. Man par Viņu viss ir skaidrs. Es zinu, kas ir Baznīca… Man par to viss ir skaidrs, un vairāk nekā zināt nevajag. Un, kamēr šis cilvēks neatbrīvojas no savām ilūzijām, nav iespējams neko par Dievu, par Baznīcu vairāk viņam pasacīt…

       Viens no visu laiku pasaules visgudrākajiem cilvēkiem, pazīstamais Grieķu domātājs Sokrāts ir teicis šos tik patiesos vārdus: „Es zinu, ka patiesībā nekā nezinu.” To saka viens no gudrākajiem cilvēkiem pasaulē! Un tā īstenībā ir lielākā gudrība- saprast savu niecību, saprast, ka patiesībā es tik ļoti maz zinu par visu, kas notiek šajā pasaulē, gan plašākā, gan šaurākā nozīmē, gan pie lielām, visaptverošām lietām, gan pie atsevišķiem cilvēkiem. Jo tikai tad mēs varam uzzināt ko vairāk.

      Šie cilvēki, kas domā, ka viņi pazīst Jēzu, īstenībā tādēļ nav gatavi Viņu patiesi iepazīt. Viņu izpratnē Jēzus nevar būt nekas vairāk kā namdaris, galdnieks. Vīņi domā, ka visu zina, tādēļ galveno, būtisko nav gatavi pamanīt. 5.pantā mēs lasām, ka Jēzus ir izbrīnīts par viņu neticību. Ja būsim lasījuši evaņģēlijus, tur atradīsim daudzas vietas, kur Jēzus ir izbrīnīts par kādu cilvēku ticību. Tādu cilvēku ticību, no kuriem to it kā nemaz nevarētu gaidīt. Te, Jēzus pilsētā, būtu cilvēki, no kuriem tieši šo ticību varētu sagaidīt… Taču tā diemžēl nav, ir gluži otrādi, šiem ļaudīm jau sen viss par Jēzu ir skaidrs… Un, ja tev nav ticības un atvērtības pret Dievu, tad tev nav tā kanāla, pa ko Dievs tev varētu ko iedot. Tāpat kā nevar ko iedot cilvēkam, kas nepasniedz pretī savu roku. Ticība ir tā situācija, kad mēs pastiepjam Dievam pretī savas rokas. Un tad Dievs var tajās ko ielikt… Taču Viņš to nevar, ja turam tās aiz muguras… Kristus šeit, savā dzimtajā ciemā, gribētu iedot ļoti daudz, viņš ilgojas iedot viņiem ļoti daudz, bet nevar. Un es domāju, tik bieži tas notiek arī pie mums, jo mēs diemžēl neesam gatavi Dievam tā līdz galam uzticēties… Un tādēļ bieži ir tā, ka Viņš nevar mums vajadzīgo iedot…

      To mums mēģina pateikt šī rakstu vieta. Pateikt, cik uzmanīgiem mums mūsu dzīvē jābūt ar saviem spriedumiem, ar saviem vērtējumiem par to, ko šķietami pazīstam… Un kā tik daudzas vietas Bībelē, arī šī rakstu vieta mums māca pazemību. Pazemību, bez kuras nav iespējams ceļš pretī Dieva gaismai… Lai, kaut vai mēs būtu ļoti daudz garīgā ziņā sasnieguši, mēs sevi nevērtētu augstu. Lai mēs saprastu, ka patiesībā mēs tik maz ko zinām. Jo tikai tad mūsu rokas būs pastieptas pretī Dievam. Mūsu sirdis atvērtas Viņam. Un tikai tad Dievs varēs tajās kaut ko ielikt, mums ko dāvināt… Varēs mūs darīt patiesi bagātus. Ir tik svarīgi mums katram to saprast… Āmen.

Jums vēl varētu interesēt...