Kandavā, 07.11.2010. Atis Freipičs

„Ieeita pa šaurajiem vārtiem,jo vārti ir plati un ceļš ir plats, kas aizved uz pazušanu, un daudz ir to, kas pa tiem ieiet. Bet šauri ir vārti un šaurs ceļš, kas aizved uz dzīvību, un maz ir to, kas to atrod. Sargaities no viltus praviešiem, kas pie jums nāk avju drēbēs, bet no iekšpuses tie ir plēsīgi vilki. No viņu augļiem jums tos būs pazīt. Vai gan var lasīt vīna ogas no ērkšķiem, vai vīģes no dadžiem? Tā katrs labs koks nes labus augļus, bet nelabs koks nevar nest labus augļus. Katrs koks, kas nevar nest labus augļus, top nocirsts un iemests ugunī. Tāpēc no viņu augļiem jums tos būs pazīt. Ne ikkatrs, kas uz Mani saka: Kungs! Kungs! ieies Debesu Valstībā, bet tas, kas dara Mana Debesu Tēva prātu. Daudzi uz Mani sacīs tanī dienā: Kungs! Kungs! vai mēs Tavā vārdā neesam nākošas lietas sludinājuši, vai mēs Tavā vārdā neesam velnus izdzinuši, vai mēs Tavā vārdā neesam daudz brīnumus darījuši? Un tad Es tiem apliecināšu: Es jūs nekad neesmu pazinis; eita nost no Manis, jūs ļauna darītāji.”(Mt7:13-23).

       Šie ir vārdi, ko Jēzus saka īsi pirms Sava kalna sprediķa noslēguma. Nebūt ne viegli vārdi… Vārdi, kas kliedē ilūzijas… Kristus saka: „Ieejiet pa šaurajiem vārtiem, jo vārti ir plati un ceļš ir plats, kas aizved uz pazušanu, un daudz ir to, kas pa tiem ieiet.” Un es domāju- šeit Pestītājs mūs katru nostāda tādas ļoti nopietnas izšķiršanās priekšā… Viņš mums katram personīgi uzdod ļoti nopietnu jautājumu- vai tu esi iegājis jeb gatavs ieiet pa šiem šaurajiem vārtiem…?

      Būtībā ar šiem vārdiem Viņš mums parāda, ka Debesu valstību mēs neiemantosim, ja nesekosim Viņam caur šaurajiem vārtiem pa šauro ceļu. Viņš uzdod skaidru jautājumu: kas ir tavs ceļš- šaurais vai platais…? Ar to skaidri pateikdams- tu nevari būt uz abiem ceļiem. Tev nav citas izvēles, kā izšķirties par vienu no tiem. Ja runājam tā, bez aplinkiem, par dzīvības, vai pazušanas ceļu…

      Mēs tik bieži esam pieraduši jūsmot par savu ticību, mums varbūt liekas, ka varam to baudīt, bet vai tik bieži neapraujamies, kad sajūtam, ka mūsu ticības ceļš mums sāk kaut ko maksāt… Es šeit nedomāju tikai naudu, bet, piemēram, laiku, piepūli, sevis piespiešanu darīt kaut ko, ko varbūt tai brīdī nemaz negribas. Piemēram, izšķirties par to, ko mums nozīmē svētdienas- ka pirmkārt mums šajā dienā vajadzētu būt dievkalpojumā un tikai pēc tam visas citas lietas… Tik bieži taču svētdienā gribas darīt ko citu- gribas doties pie dabas, gribas ciemoties, būt stap saviem mīļajiem, kas atbraukuši ciemos… Mēs varam atrast tik daudz atrunu, kādēļ neiet šosvētdien uz Baznīcu… Tomēr, pa šauro ceļu ejot, mums nākas nest šādu upuri Dievam… Nu bet tās vēl ir tikai tās vieglākās lietas… Iedomāsimies, cik gan šajā pasaulē nav cilvēku, kas savas ticības dēļ tiek vajāti, nemitīgi ir apdraudēti… Kam katru dienu ir jāapzinās- mani manas ticības dēļ var izmest no darba, mani manas ticības dēļ var apņirgāt, mani un manu ģimeni var nogalināt… Ir taču tik daudz valstis šajā pasaulē, kur kristietība ir „ārpus likuma.” Nu šajā ziņā mums pat nav jāskatās nekur tālu, uz kādām svešām zemēm… Atcerēsimies padomju laikus tepat Latvijā… Vēl šodien ir tik populārs teiciens- nu tajā laikā jau Baznīcā nevarēja iet- par to draudēja represijas… Jā, tā bija, taču, neskatoties uz to, bija cilvēki, kas gāja Baznīcā, kas, neskatoties ne uz kādiem apdraudējumiem, noturēja savas draudzes, ka viņu Baznīcas netika slēgtas… Kam, neskatoties uz represiju draudiem, bija svarīgi, lai evaņģēlija vēsts tiktu pasludināta… Kā kāds no maniem garīgajiem tēviem mācītājs Aivars Beimanis komunistu valdīšanas ziedu laikos- 70-to gadu beigās pie kādas mazas lauku Baznīcas Lietuvas robežmalā vairākus gadus kopā ar dažiem palīgiem rīkoja kristīgas jauniešu nometnes, kurās katru gadu sapulcējās pāri par 100 cilvēkiem… Tur laikā, kad daudz kur Baznīcas pārvērta par mehāniskajām darbnīcām vai minerālmēslu noliktavām, notika patiesa garīga atmoda. Viņš šīs nometnes rīkoja, neskatoties uz to, ka bija ticis neskaitāmas reizes no čekas brīdināts. Kad viņam tika daudzreiz izteikti nopietni brīdinājumi- tika teikts : „Tu drīksti nodarboties tikai ar veciem cilvēkiem, nemaz nemēģini te aģitēt jauniešus un bērnus, viņi ir mūsu…” Taču šie ļaudis nenobijās. Kāpēc? Lūkas evaģēlija 12. nodaļā mēs par iedrošinājumu lasām šādus brīnišķīgus vārdus: „Kad nu tie jūs vedīs savās sinagogās valdības iestāžu un valdnieku priekšā, nerūpējieties par to, kā jūs sevi aizstāvēsiet, vai ko teiksiet, Jo Svētais Gars jūs mācīs tai brīdī, ko jums būs runāt.”(Lk.12:11-12) Viņi paļāvās uz Dievu, tādēļ tos nespēja atturēt ne čekas spiediens, ne arī tas, ka par to draudēja Sibīrija…. … Taču tajā pašā laikā bija cilvēki, kas atturējās doties uz Baznīcu pat Ziemassvētkos, bet sevi dēvēja par ticīgiem cilvēkiem… Šaurais ceļš nav viegls ceļš… Tomēr nav izvēles, mēs nevaram vienlaicīgi būt uz abiem ceļiem, lai kā mums to gribētos…

      Ja uzmanīgi lasām šīs Svēto Rakstu rindas, mēs šeit varam atrast vairākus ļoti nopietnus brīdinājumus, ko mums katram saka Kristus. Pirmkārt Viņš saka: ,,Sargieties no viltus praviešiem!”

       Ja runājam par šaurajiem vārtiem, tad viņi šos šauros vārtus apdraud no abām pusēm… Viņi saka- nav jāiet caur šauriem vārtiem, šos vārtus vajag darīt plašākus, lai pēc iespējas vairāk ļaužu varētu ieiet… Viņi vēlas ielauzties Dieva kompetencē, jo pats Dievs ir darījis šos vārtus tik šaurus, lai Viņa valstībā nevarētu ieiet neviens, kas ir nešķīsts un nesvēts… Ir tādi, kas uzskata, ka nav nemaz jāieiet pa šiem vārtiem, ka pilnīgi pietiek, ka izpildām kādas cermonijas tikai šo vārtu priekšā… Ja iedziļināmies, varam atpazīt daudzas pazīstamas situācijas, vai ne…? Tie ir maldi…. Tu nevari piederēt pie Kristus Baznīcas, nebūdams izgājis caur šiem vārtiem… Kā Jēzus saka Nikodēmam, kas pie Viņa nāk naktī- tev ir jāpiedzimst no augšienes.

       Vai, izgājuši caur šiem vārtiem, esam drošībā? Nē. Arī šeit mums nemitīgi ir jābūt nomodā. Domāju, katrs ticīgs cilvēks zinās, ka, jo tuvāk tu nonāc Dievam, jo lielāki apdraudējumi nāk pār tevi…. Jo tumsas spēks nesnauž, viņu uztrauc, ka nākam tuvāk Dievam. Jēzus saka: „Sargieties no viltus praviešiem, kas pie jums nāk avju drēbēs, bet no iekšpuses tie ir plēsīgi vilki.” Pasaule ir pilna ar maldu mācībām, kas tiek maskētas zem Kristietības vārda. Jo visvieglāk sātanam ir uzbrukt, maskējoties par savējo… Nu kaut vai Rietumu liberālisms, kas tik ļoti īpaši šajā laikā vēlas ielauzties arī Latvijas luteriskajā Baznīcā. Ar ko tas sākās? Ar kādām sākumā šķietami sīkām lietām, atkāpēm no Svētajiem Rakstiem- dažādu lietu „ielasīšanu” Rakstos, tad sieviešu ordināciju, tad jau seksuālo minoritāšu līdztiesības atzīšanu Baznīcā… Tagat jau nonākts tik tālu, ka sieviete, kas, atklāti to pat reklamējot, dzīvo viendzimuma laulībā, tiek iecelta par Zviedrijas luterāņu Baznīcas bīskapi… Baznīcas ir tukšas, tiek pārdotas, padarītas par krogiem, labākajā gadījumā par koncertzālēm. Daudz tiek dzirdēts, ka Baznīcu ēkas rietumos labprāt pērk musulmaņi, lai tur ierīkotu mošejas… Skumji…

      Sātanam pietiek, ka vispirms viņam iedodam mazo pirkstiņu, tad viņš pamazām solīti pa solītim paņem visu roku… Un, sagrābis roku, nu viņš jau spēj mūs ieraut pazušanā… Jo nespējam pretoties, esam nemanot aizvesti prom no vienīgā īstā palīdzības avota- neticam vairs, ka Kristus ir mūsu glābējs…

      Kristus saka, pēc augļiem jums būs viņus pazīt. Augļus jau nes katrs cilvēks šajā pasaulē. Un tik daudzi nes šķietami labus augļus… Šī pati liberālā Rietumu Baznīca šķietami vēl nes kādus augļus- tas ko pie viņas var vēl saskatīt ir sociālais darbs, ko viņa veic. Taču to dara arī pasaule… Un ar to vien Kristum nepietiek. Ar to Kristum ir par maz. Kristus gaida augļus, kas nāk no mūsu ticības….

      Un visbeidzot Kristus brīdina- sargieties no pašapmāna! Viņš saka, ka ne katrs, kas uz Viņu saka Kungs, Kungs, ieies Debesu Valstībā… Mums ir ļoti jāuzmanās, ka nedzīvojam tādā kā garīgā pašapmānā. Kad saredzam tikai citu problēmas, citu trūkumus un varbūt tiešām arī cik spējam, cenšamies viņiem palīdzēt, varbūt visu savu dzīvi to vien darām, kā labojam citus, bet…. …tajā pašā laikā aizmirstot paši par sevi… Kā Kristus saka-tie sacīs, vai mēs Tavā Vārdā neesam velnus izdzinuši… Tomēr Jēzus te nopietni brīdina- sāc ar sevi. Ir labi, ka tu redzi citu trūkumus un gribi palīdzēt, taču vispirms sāc ar sevi. Ar sevi… Lai nenotiek tā, ka tiesas dienā Jēzum jums jāsaka: „ES jūs nekad neesmu pazinis, ejiet prom no Manis, jūs ļauna darītāji!”

       Smagi vārdi, kas tajos var klausīties…? Kas un kā pēc tiem spēj dzīvot?

      Ja mēģināsim to darīt savā spēkā, tad nekad to nespēsim. Bet mums ir kāda milzīga privilēģija. Mums ir kāds varens palīgs- bezgala bagāts un mīlošs Tēvs debesīs…!

       Šajā pašā- Mateja evaņģēlija 7. nodaļā tikai dažus pantus iepriekš Kristus saka kādus priekš mums tik svarīgus vārdus… Viņš saka: „Lūdziet, tad jums taps dots, meklējiet, tad jūs atradīsiet, klaudziniet, tad jums taps atvērts. Jo ikviens, kas lūdz, dabū, un kas meklē, atrod, un tam, kas klaudzina, taps atvērts. ” Kristus mūs brīdinādams nav atstājis neziņā. Vispirms Viņš mums ir devis šos stiprinājuma vārdus, tā skaidri norādīdams, kur meklēt palīdzību… Drošinādams un rādīdams uz augšu, uz Tēvu! Sacīdams- ja tikai paļausieties uz Mani, Es jūs nekad, nekad nepametīšu, Es jūs vadīšu, Es jūs stiprināšu un reiz ievedīšu Tēva valstībā. Kam ausis dzirdēt, tas lai dzird!
      Āmen.