Kandavā, 26.12.2010.Otrajos Ziemassvētkos. Atis Freipičs
Tas bija patiesais gaišums, kas nāca pasaulē,kas apgaismo ikvienu cilvēku. Viņš bija pasaulē, un pasaule caur Viņu radusies, bet pasaule Viņu nepazina. Viņš nāca pie savējiem, bet tie Viņu neuzņēma. Bet, cik Viņu uzņēma,tiem Viņš deva varu kļūt par Dieva bērniem, tiem, kas tic Viņa vārdam, Kas nav dzimuši ne no asinīm, ne no miesas iegribas, ne no vīra gribas, bet no Dieva. Un Vārds tapa miesa un mājoja mūsu vidū, un mēs skatījām Viņa godību, tādu godību, kā Tēva vienpiedzimošā Dēla, pilnu žēlastības un patiesības(Jņ 1:9-14).
Patiesais gaišums, kas nācis pasaulē… Vienīgais īstais gaismas nesējs šajā pasaulē- tā Jānis saka par Jēzu. Tā skaidri pasacīdams, ka nav šajā pasaulē citas gaismas, tā sacīdams, ka tikai Kristus ir vienīgā īstā gaisma. Ja neesam ar Viņu, tad esam tumsā. Jo mēs nekur citur, ne no viena cita avota šo gaismu nevaram saņemt. Cilvēkā pašā, mūsos nevienā nav šīs gaismas… Taču mēs varam būt šīs Jēzus mīlestības gaismas atspīdums . Viņš to tik ļoti vēlas, lai mēs par tādiem kļūtu…
Viss, itin viss labais un gaišais, kas ir ienācis šajā pasaulē jau no tās pirmsākumiem, tas viss ir noticis caur Jēzu kā mūžīgo gaismu. Tagad nu šī gaisma cilvēka miesā ienāk pasaulē. Lai kļūtu skaidri redzama mums katram. Lai būtu visur tur, kur esam mēs. Lai tai nebūtu svešs nekas no tā, ko savā dzīvē piedzīvojam mēs. Šī gaisma ir pabijusi visur, pat visdziļākajās šīs pasaules sāpēs un tumsā… Šī gaisma ir bijusi ievesta vislielākajā šīs pasaules tumsā un nodevībā, tajā, kurā mēs visi bez izņēmuma esam līdzdalīgi. Kā tikko lasījām- Viņš nāca pie savējiem, bet tie Viņu neuzņēma… Viņš šajā pasaulē, miesā atnācis, parādīja tik daudz mīlestības, tik daudz pazemības… Tomēr vienalga tie Viņu neuzņēma. Tie Viņu ieveda visdziļākajā tumsā… Nodeva Viņu, apņirgāja, apspļaudīja, sita un mocīja un beigu beigās pienagloja pie krusta… Un šī gaisma arī vislielāko tumsu uzvarēja… Jo gaismu nekas šajā pasaulē nevar apspiest, visur, kur tā nāk, tumsai ir jāatkāpjas…
Gaismu nekas nevar apspiest, kur tā nāk, tumsai ir jāatkāpjas… Tāpēc tik patiesi ir šie vārdi: „Bet, cik Viņu uzņēma, tiem Viņš deva varu kļūt par Dieva bērniem, tiem, kas tic Viņa vārdam, kas nav dzimuši ne no asinīm, ne no miesas iegribas, ne no vīra gribas, bet no Dieva.”
Jā, mēs varam piedzimt miesā, varam dzīvot miesā un domāt, un sevi mānīt, ka esam dzīvi, bet īstenībā esam miruši… patiesi dzīvi mēs varam kļūt tikai tad, ja esam piedzimuši no augšienes… Ja atļaujam gaismai ienākt mūsos… Ja atļaujam Dievam kā gaismai ienākt mūsos un pārradīt mūs no miesīga radījuma par Dieva bērniem.
„Un Vārds tapa miesa un mājoja mūsu vidū, un mēs skatījām Viņa godību, tādu godību, kā Tēva Vienpiedzimušā Dēla, pilnu žēlastības un patiesības.” Jāņa evaņģēlijs sākas ar Vārdiem: „ Iesākumā bija Vārds, un Vārds bija pie Dieva, un Vārds bija Dievs.” Šis vārds ir Kristus. Jau no pasaules iesākuma, jau klātesošs pie radīšanas. Un nu šis Vārds kļūst miesa. Viņš kļuva nevis „cilvēks”, bet „miesa”- šeit lietots vārds miesa kā tāds, kas apzīmē vājo, iznīcīgo, grēcīgo cilvēku pasauli, ko iepriekšējais, Jāņa ev. 1.nod. 13. pants apliecina kā nederīgu, lai ieietu dievbērnībā, kļūtu par gaismas bērniem… Kāds noslēpums! Būtībā to vēl joprojām neviens nav līdz galam sapratis, līdz pat šai dienai… Vēstulē ebrejiem 2.nodaļā mēs lasām vārdus:„Tā kā bērniem ir miesa un asinis, tāpat arī Viņš to ir pieņēmis, lai atpestītu visus, kas visu mūžu nāves baiļu dēļ bija verdzībā.”
Jā, Jēzus kļuva miesa, lai mūs atpestītu, mūsu vietā nestu sodu par mūsu grēkiem… Dievs par mūsu grēkiem atdod dārgāko, kas Viņam ir – Pats Savu Dēlu… Atcerēsimies, 1. Mozus grāmatā ir stāsts par Ābrahāmu un Īzāku. Ābrahāms vecumā, bez bērniem beizot no Dieva saņem brīnišķīgu dāvanu- viņiem abiem ar Sāru, sirmā vecumā esot, piedzimst dēls. Un šo vienīgo bērnu, ko viņš mīlē, nu ir jānodod par upuri Dievam… Tas, kas Ābrahāmam tiek aiztaupīts, to Pats Dievs Sev neaiztaupa… Kā lasām Jāņa evaņģēlija 3. nodaļā: „Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš Savu vienpiedzimušo Dēlu devis, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību.”
Tik ļoti Dievs pasauli mīlējis… Arī mūs visus… Atkal mēs stāvam tajā laikā, kad Kristus no jauna ienāk pasaulē. Un atkal mums tiek dotas divas iespējas- Viņu pieņemt vai atraidīt. Dzīvot gaismā vai palikt ar tumsu. Un ir tik svarīgi mums katram, Dievu lūdzot, to pārdomāt- kur es esmu un ar ko kopā es esmu… …vai esmu ar Jēzu… Vai varbūt, šīs pasaules kārdinājumu un rūpju nomākts, esmu spēris soli atpakaļ tumsā… Un, ja tā, tad ir tik svarīgi saklausīt Dieva, Kristus balsi, ar ko Viņš atkal un atkal mūs uzrunā un aicina: „ES, GAISMA, Esmu nācis pasaulē, lai neviens, kas Man tic, nepaliktu tumsībā” , un vēl: „Redzi, Es stāvu durvju priekšā un klaudzinu. Ja kas dzird Manu balsi un durvis atdara, Es ieiešu pie viņa un turēšu ar viņu mielastu, un viņš ar mani.” Vai tas nav brīnišķīgs apsolījums? Apsolījums, ko mēs šodien, pēc pavisam neilga brīža, varēsim piedzīvot, piedzīvot, esot Viņa svētajā mielastā. Āmen.