Kandavā 22.02.2012. Pelnu dienā. Atis Freipičs

       (Mt6:1-6; 16-21)

      Sargaities, ka jūsu taisnība nav tāda, kas grib spīdēt ļaužu priekšā; citādi jums nav nekādas algas pie jūsu Tēva debesīs. Kad tu dod mīlestības dāvanas, tad neliec to izbazūnēt savā priekšā, kā liekuļi to dara sinagogās un ielās, lai ļaudis tos godinātu. Patiesi Es jums saku: tiem jau ir sava alga. Bet, kad tu dod mīlestības dāvanas, tad tava kreisā roka lai nezina, ko labā dara, tā ka tava dāvana paliek apslēpta; un tavs Tēvs, kas redz slepenībā, tev to atmaksās. Un, kad jūs Dievu lūdzat, nedarait tā kā liekuļi, jo tie mēdz sinagogās un ielu stūros stāvēdami Dievu lūgt, lai ļaudīm rādītos. Patiesi Es jums saku: tiem jau ir sava alga. Bet, kad tu Dievu lūdz, tad ej savā kambarī, aizslēdz savas durvis un pielūdz savu Tēvu slepenībā; un tavs Tēvs, kas redz slepenībā, atmaksās to tev. Un, kad jūs gavējat, tad neesiet saīguši kā liekuļi; jo tie dara savus vaigus nejaukus, lai rādītos ļaudīm kā gavētāji. Patiesi Es jums saku: tiem jau ir sava alga. Bet, kad tu gavē, svaidi savu galvu un mazgā savu vaigu, ka tu nerādies ļaudīm kā gavētājs, bet savam Tēvam, kas redz slepenībā. Un tavs Tēvs, kas redz slepenībā, tev to atmaksās. Nekrājiet sev mantas virs zemes, kur kodes un rūsa tās maitā un kur zagļi rok un zog. Bet krājiet sev mantas debesīs, kur ne kodes, ne rūsa tās nemaitā un kur zagļi nerok un nezog. Jo, kur ir tava manta, tur būs arī tava sirds.

      Ja iedziļināmies šajos, proti, Pelnu trešdienai paredzētajos Mateja evaņģēlija vārdos no Jēzus kalna sprediķa, mēs varam pamanīt, ka Kristus te runā par trim katra kristieša dzīvē tik svarīgām lietām. Lietām, kam vajadzētu būt mūsu katra dzīves pamatā. Proti, tās ir žēlsirdība, lūgšana un gavēnis, kurš plašākā nozīmē simbolizē mūsu garīgās dzīves disciplīnu, mūsu svētdzīvi. Kāpēc Jēzus to šeit, un ne tikai šeit, kāpēc Viņš visā Savas redzamās darbības laikā to tik ļoti uzsver?

       Vai jūs pamanījāt kādu vārdu, ko Kungs atkārto vairākkārt, runājot par visām šīm trim lietām? Atcerēsimies vēlreiz Jēzus vārdus: „Kad tu dod mīlestības dāvanas, tad neliec to izbazūnēt savā priekšā, kā liekuļi to dara sinagogās un ielās, lai ļaudis tos godinātu.; Un, kad jūs Dievu lūdzat, nedarait tā kā liekuļi , jo tie mēdz sinagogās un ielu stūros stāvēdami Dievu lūgt, lai ļaudīm rādītos.; Un, kad jūs gavējat, tad neesiet saīguši kā liekuļi ; jo tie dara savus vaigus nejaukus, lai rādītos ļaudīm kā gavētāji.” Šis vārds ir liekulība.

      Vai mēs esam pamanījuši, ar kādiem ļaudīm Kristum Viņa redzamās, proti, zemes dzīves darbības laikā bija visvairāk konflikti? Kristum visvairāk konflikti bija ar šķietami tā laika visticīgākajiem, visdievbijīgākajiem cilvēkiem, proti- rakstu mācītājiem… Kādā vietā evaņģēlijos Viņš saka: „Pareizi Jesaja par jums, liekuļiem, ir pravietojis, kā ir rakstīts: šī tauta godā ar lūpām Mani, bet viņu sirds ir tālu no Manis.”

       Kristus cīnās pret liekulību. Ne tikai toreiz ar rakstu mācītājiem, bet Viņš piesaka cīņu arī tai liekulībai, kas ir mūsos.

      Atcerēsimies, Vecajā Derībā bezgala daudz tiek runāts par šķīstību. Arī par šķīstīšanos. Vispār Vecajā Derībā milzīgs uzsvars tika likts uz ārējām darbībām. Šai ziņā Jēzus saņem neskaitāmi daudz pārmetumus no rakstu mācītājiem. Visa Viņa dzīve ir kā tāds nemitīgs protests pret tajā laikā pastāvošo kārtību. Viņi ar mācekļiem ēd ar nemazgātām rokām, Jēzus dziedina sabatā…

       Vārdam „liekuļi”, ko Kristus te min, kas grieķiski skan „hipokritēs”, ir vēl viena nozīme- tā ir no grieķu antīkās teātra pasaules. Un tā nozīmē „būt aktierim jeb dzīvot lomā”. Farizeji, uzskatīdami, ka ir ticīgi, visu uzsvaru savā ticības dzīvē liek uz ārēji redzamām darbībām. Tie visiem redzot skaita garas lūgšanas un uzskata, ka, jo garākas lūgšanas, jo viņi ir ticīgāki un labāki; tie pilda visdažādākās ārēji redamās darbības, visdažādākos tā laika priekšrakstus, lai tikai tie ārēji izskatītos ticīgi un šķīsti. Tie dzīvo kā aktieri lomās… Bet Jēzus saka- man tas nav svarīgi, kādi jūs izskatāties no ārpuses- man nesalīdzināmi svarīgāks ir tas, kas notiek jūsu sirdīs. Un to Viņš saka ne tikai toreiz farizejiem, bet arī visiem mums :Es gribu, jai jūsu sirdis būtu šķīstas… Neko jums nepalīdz, ka jūs ārēji izskatāties labi, godīgi, ticīgi, ja tam visam nenāk klāt patiesa un godīga sirds attieksme… „Kad tu dod mīlestības dāvanas, tad tava kreisā roka lai nezina, ko labā dara, tā ka tava dāvana paliek apslēpta; un tavs Tēvs, kas redz slepenībā, tev to atmaksās… … kad tu Dievu lūdz, tad ej savā kambarī, aizslēdz savas durvis un pielūdz savu Tēvu slepenībā; un tavs Tēvs, kas redz slepenībā, atmaksās to tev… … kad tu gavē, svaidi savu galvu un mazgā savu vaigu, ka tu nerādies ļaudīm kā gavētājs, bet savam Tēvam, kas redz slepenībā. Un tavs Tēvs, kas redz slepenībā, tev to atmaksās…”

      Jēzus saka- ir tik svarīgi neizlikties labākam, kāds patiesībā tu esi. Un darīt no sirds, nevis lai citi redzētu tavus labos darbus un varētu tevi godāt…

      Viņš mums visiem saka- ja jūs mēģiniet izlikties labāki, nekā patiesībā esat, jūs sevi mānat, jūs sevi apzogat. Jo radāt sevī ilūziju, ka esat labāki nekā daudzi citi… Dzīvojot ilūzijā, ka esat ticības dzīvē un savos labajos darbos daudz ko sasnieguši, jūs patiesībā mānat sevi. Jūs tad augat savā pašapziņā un nespējat vairs augt pašā svarīgākajā- ticībā un mīlestībā…

      Jēzus skaidri pasaka- dariet to visu slepenībā- un te varētu uzdot jautājumu, kā tas viss ir iespējams. Vai tad tas nozīmē, ka Dievu jālūdz tikai vienatnē? Vai tas nozīmē, ka, ja kādu labu darbu nav iespējams izdarīt anonīmi, tad labāk nedarīt to nemaz? Un vai tas nozīmē, ka mums tas jāslēpj no citiem, ja esam nolēmuši Dievam par godu gavēt? Nē. Jēzus vienkārši grib pateikt, ka mēs nedrīkstam ar to visu dižoties. Ja tavi labie darbi, tava ticība un tas, ka tu gavē, ceļ tavu pašapziņu, tad nav labi. Jo tad tu nevis audz, bet gan attālinies no Dieva…

       Un ir svarīgi, šos vārdus nepalaist gar ausīm, tas nav tikai tāds ieteikums. Jēzus brīdina. Viņš saka „Sargieties”! „Sargieties, ka jūsu taisnība nav tāda, kas grib spīdēt ļaužu priekšā; citādi jums nav nekādas algas pie jūsu Tēva debesīs”. Ja sevi mānīsim un gribēsim izlikties citu priekšā labāki nekā patiesībā esam, tad nekādu algu no Dieva nesaņemsim… Jēzus uzsver, ka Viņam pats svarīgākais ir īstums . Ka visu, ko darām, darām no sirds. Un tā arī ir, ja ko darām patiesi no sirds, tad nav mums svarīgi, vai citi to redz, vai citi to novērtē…

      Un visbeidzot, šo Rakstu vietu Kristus beidz ar vārdiem: „Nekrājiet sev mantas virs zemes, kur kodes un rūsa tās maitā un kur zagļi rok un zog. Bet krājiet sev mantas debesīs, kur ne kodes, ne rūsa tās nemaitā un kur zagļi nerok un nezog. Jo, kur ir tava manta, tur būs arī tava sirds.” Kur ir tava manta, tur būs arī tava sirds… Šie vārdi tik tieši papildina visu Kristus iepriekš sacīto… Un šie vārdi atkal un atkal mūs aicina izvērtēt, īpaši tagad, kad stāvam gavēņa laika pašā sākumā; tie aicina šajā laikā apstāties un godīgi izvērtēt: kam īsti pieder mana sirds- Kristum, vai kam citam…

       Kāds brālis Kristū man stāstīja patiesu stāstu par vienu sievieti, kas daudzus gadus padomju laikā bija strādājusi atbildīgā amatā tirdzniecības sistēmā. Toreiz bija grūti veikalos nopirkt pat daudzas pirmās nepieciešamības preces. Un šī sieviete, izmantojot savu dienesta stāvokli un visai pieklājīgo algu, milzīgos daudzumos šīs preces bija pirkusi un stiepusi mājās. Pati dzīvojusi ārkārtīgi pieticīgi, sev neko netika tērējusi, bet savu māju pienesusi pilnu ar ziepēm, dažādām sadzīves precēm, drēbēm. Arī, kad viņa izgāja pensijā un arī laiki mainījās, viņa joprojām neko no iekrātā netērēja, arī citiem nedeva, dzīvoja noslēgtībā, jo bija taču „jāsēž” uz savas mantas. Ja būtu draugi, tad taču varbūt būtu jādalās… Līdz pienāca vecums, slimības… Vienalga, viņa turējās savās pozīcijās. Savā noslēgtībā viņa kļuva aizvien dīvaināka un dīvaināka… Līdz pienāca brīdis, kad nebija vairs citas iespējas- viņu pret pašas gribu vajadzēja vest uz slimnīcu. Mans paziņa bija redzējis, kā šo sievieti uz nestuvēm nesa uz ātrās palīdzības mašīnu. Nesot viņu pa ārdurvīm laukā, viņa pēdējiem spēkiem bija kliegusi un cik vien ir bijis spēka turējusies ieķērusies ārdurvju stenderēs. Jo tur taču palika visa viņas dzīve, tur palika viņas sirds… Šī sieviete nomira. Nevienam tā arī nevajadzēja šos viņas krājumus. Daudzās ziepju kastes bija „apstrādājušas” žurkas, drēbes, kas tur bija kaudzēm, bija kožu sacaurumotas un sen no modes izgājušas. Visu to aizveda uz izgāztuvi… Būtībā aizveda uz izgāztuvi visu šīs sievietes dzīvi, jo šai „drazai” piederēja viņas sirds…

      Šis ir tāds galējs, radikāls piemērs. Tomēr arī mums katram ir svarīgi sev katru dienu uzdot nopietnu jautājumu- kam šodien pieder mana sirds?… Katru vakaru, īpaši tagad, lielā gavēņa laikā, uzdot sev jautājumu- ko es šodien esmu sakrājis, kas ir tās mantas, ko es esmu šodien iemantojis?… Varbūt paņemt papīru un zīmuli un pierakstīt. Un tad ar Dieva palīgu izvērtēt, vai tās ir mantas, kas pieder zemei vai debesīm…? Ir tik svarīgi, ka šis, gavēņa laiks, varētu kļūt par sākumu šādai sevis izvērtēšanai… Kristus mūs visus uz to aicina. Un man no sirds gribas mums visiem novēlēt, lai šis, gavēņa laiks, mums visiem kļūst par laiku, kad noliekam malā visu, kas traucē mūsu attiecībām ar Dievu. Un tad sadzirdam Kristus balsi, sadzirdam, ko Viņš mums māca darīt, lai mēs būtu bagāti ar mantām debesīs! Āmen.