Kandavā 04.03.2012. Raimonds Mežiņš

       Dieva apsolījumi piepildās

      1. Moz. 17:1-7, 15-16; Rom. 4:13-25

      Reminiscere – Gavēņa laika otrā svētdiena

      Mk. 8:31-38

      Un Viņš sāka tos mācīt, ka Cilvēka Dēlam daudz būs ciest un vecaju un augsto priesteru, un rakstu mācītāju atmestam tapt, un tapt nokautam un pēc trim dienām augšāmcelties. Un Viņš runāja šo vārdu pilnīgi atklāti. Un Pēteris, Viņu savrup vedis, iesāka Viņu apsaukt. Bet Viņš, atgriezdamies un Savus mācekļus uzlūkodams, apsauca Pēteri, sacīdams: “Atkāpies no Manis, sātan! Jo tu nedomā pēc Dieva, bet pēc cilvēku prāta.” Un, pieaicinājis ļaudis līdz ar Saviem mācekļiem, Viņš uz tiem sacīja: “Kas Man grib nākt pakaļ, tas lai aizliedz pats sevi, lai ņem savu krustu un lai staigā Man pakaļ. Jo, kas savu dzīvību grib glābt, tas to zaudēs; un, kas savu dzīvību zaudē Manis un evaņģēlija dēļ, tas to izglābs. Jo ko tas cilvēkam palīdz, ka viņš iemanto visu pasauli un zaudē savu dvēseli? Jeb ko cilvēks var dot par savas dvēseles atpirkšanu? Jo, kas Manis un Manu vārdu dēļ kaunas šai laulību pārkāpējā un grēcīgā ciltī, tā paša dēļ arī Cilvēka Dēls kaunēsies, kad Viņš nāks ar svētiem eņģeļiem Sava Tēva godībā.”

       Tēzes:

      • Uzruna būs par visām trīs Rakstu vietām. Sāksim ar Veco Derību, 1. Mozus grāmatu. Dievs paziņo Ābramam, ka turpmāk viņu sauks par Ābrahāmu, jo Dievs viņu izraudzījis par visu ticīgo tēvu! Arī mums Ābrahāms ir par garīgo (ticības) tēvu! Viņš ir mūsu ticības piemērs! Kad ejam ticības ceļu, tad Dievs mūs svētīs! Mēs neesam vieni paši bāreņi, bet Dievs mūs jau Ābrahāma laikā ir paredzējis būt par daļu no Viņa tautas, kuru Viņš izvēlas svētīt! (līdzība no grāmtas: „Polianna jau liela”).

      • Pretējs ceļš ir pasaules ceļš. Kristus šodienas evaņģēlija tekstā saka, ka varam iemantot pasauli un pazaudēt dvēseli. Pēteris gribēja Kristu atrunāt no ciešanu ceļa. Tajā mirklī Pēteris domāja ļoti cilvēciski (pasaulīgi). Kristus izvēlas iet ciešanu ceļu! Viņš aicina lai mēs ietu Viņam pakaļ! Vai mēs vēlamies sekot Kristum? Vai izvēlamies šauro ticības (arī ciešanu) ceļu, lai iemantotu mūžību? Nevis vienkārši nākt uz Baznīcu vai kā citādi pildīt rituālus, bet sekot Kristum! Ik dienas izvēlēties sekot Kristum!

      • Mums jāsaprot tā lielā Dieva žēlastība, kas mums notikusi. Izraēla Dievs, kurš jau līdz ar Ābrahāmu paredzēja, ka daudzas tautas tiks svētītas caur šo ticības tēvu, mūs caur Kristu aicina ticīgo pulkā! Mēs bijām bez Dieva – riktīgi pagāni! Un tad Dievs caur Kristu piedāvā žēlastību! Viņš piedāvā mums būt par Viņa bērniem! Mums ir iespēja būt Dieva ģimenē! Dievs apsolīja, ka Viņš aicinās daudz tautas, ciltis un Viņš to piepilda! Mēs, maza tauta, esam aicināti tāpat kā visas citas tautas! Cik Dievs ir labs!

      • Tas, ko Dievs no mums prasa – noticēt tam, kam ticēja Ābrahāms! Proti, viņš ticēja, ka Dievs viņu izrauga par daudzu tautu tēvu. Tad, kad Dievs viņu izraudzījās, viņam bija 99 gadi. Likās, ka tajā vecumā vairs nevar būt bērni, caur kuriem Dievs grib svētīt pēcnācējus. Tomēr tā notika. Dievs teica un tā notika. Kurā situācijā esi tu? Kas ir tavi „99” gadi, kuru dēļ tava ticība, iespējams, ir sašķobījusies? Ja Dievs ir apsolījis, ka Viņš svētīs, tad Viņš to darīs! Neatkarīgi no tā, kādā situācijā mēs esam!

      • Kristus šo jautājumu nostāda ļoti eksistenciāli, proti, ja sekosi Kristum – iegūsi dzīvību! Ja gribi dzīvību glābt pats, tu to zaudēsi! Visa dzīvība un dzīvīgums pieder Kristum! Kristus ir manī – manī ir dzīvība! Kristus nav manī – manī nav dzīvības! (sk. Jņ. 5:26, arī Efez. 2:5). To mēs varam arī nomanīt ikdienā, proti, ļoti daudz kristiešu nav pilni dzīvības. Kāpēc? Tāpēc, ka viņos nav Kristus! Viņi pilnībā neseko Kristum. Viņi ir kristieši vārda pēc, bet ne pēc darbiem.

      • Lai Dievs dod, ka mēs novērtējam to LIELO Dieva žēlastību, ko Viņš devis – iespēju būt par daļu no Viņa tautas! Lai Dievs dod, ka vēlamies sekot Kristum un būt par patiesiem Viņa sekotājiem ne vārda pēc, bet pēc darbiem! Lai Dievs dod mums ticību, ka Viņš parūpēsies par mums (mūs svētīs), ja iesim Viņa ceļus! Āmen.