Kandavā, 02.03.2011. Atis Freipičs
MK 10:17-30
Kā jau iepriekš runājām, šodien mēs domāsim par to, ko Jēzus saka par mūsu attiecībām ar to, kas mums pieder. Šī rakstu vieta sākas ar to, ka pie Jēzus pieskrien kāds cilvēks, nometas ceļos un vaicā, ko viņam darīt, lai iemantotu mūžīgo dzīvību. Var saprast, ka šis cilvēks ir ļoti satraukts par to, ko viņš Jēzum vaicā, ne velti viņš ir gatavs izskriet Jēzus priekšā un tā publiski, ceļos nometies, vaicāt- ko man darīt… Ļoti liela ir šī viņa vajadzība… Labais mācītāj, ko man būs darīt, lai iemantoju mūžīgo dzīvību?
Un Jēzus tūdaļ viņam uzdod pretjautājumu- Kāpēc tu mani sauc par labu? Neviens nav labs, kā vienīgi Dievs. Pirmajā brīdī šī atbilde šķiet ļoti dīvaina, grūti izprotama. Taču patiesībā šī Jēzus atbilde ir ļoti dziļa un pasaka kādu milzīgi svarīgu lietu: Šis cilvēks nāk pie Jēzus, kā pie Laba skolotāja. Viņš ir centies, daudz strādājis pie sevis. Pēc viņu sarunas var saprast, ka arī daudz sasniedzis. Un nu viņš nāk pie Jēzus ar jautājumu- ko es vēl varētu darīt, lai iemantotu, sasniegtu mūžīgo dzīvību? Šis cilvēks, citos evaņģēlijos mēs viņu redzam kā bagāto jaunekli, šis jauneklis ir centies, pūlējies… Taču viņš ir pieļāvis kādu milzīgu kļūdu- viņš ir iedomājies, ka no viņa paveiktā ir atkarīgs, vai viņš varēs sasniegt mūžīgo dzīvību. Un es domāju, vai arī pie mums bieži nav tā, ka iedomājamies, ka tas viss, ko savā garīgajā dzīvē varam sasniegt, ir atkarīgs no mūsu izdarītā… Šis cilvēks nāk pie Jēzus ar lūgumu pēc receptes, kā viņam rīkoties, lai viņš tiktu pie mūžīgās dzīvības. Un, uzdodams pretjautājumu par to, kāpēc tu Mani sauc par labu, Jēzus vaicā- ko tu manī saskati, kas Es Esmu? Vai tu Mani uzlūko kā Dievu vai tikai kā gudru skolotāju? Tā ir ļoti nopietna problēma, ja mēs nākam pie Jēzus nevis kā pie Dieva, bet gan kā pie gudra cilvēka, gudra skolotāja. Rēķinot, ko mēs varētu darīt, lai iemantotu Mūžīgo dzīvību jeb Debesu Valstību. Un ,jautājot Jēzum, ko Viņš varētu mums ieteikt, kā rīkoties.
Jā, pie kā tu esi atnācis, vaicā šim cilvēkam Jēzus. Vai pie gudra skolotāja vai miesā nākušā Dieva Vārda? Neviens nav labs, kā vienīgi Dievs, Viņš saka. Tā likdams saprast, ka viss labais un vērtīgais, ko šis cilvēks viņā saskata, nav ar cilvēcīgām pūlēm sasniegts, bet gan Dieva iedots.
Tālāk Jēzus šim cilvēkam atgādina baušļus, tā likdams saprast, ka bez Dieva palīdzības pie šo baušļu pildīšanas viņam neiztikt, jo, savā spēkā ejot, nevienam tie nav līdz galam izpildāmi. Uz ko jauneklis saka, ka pie visa tā viņš ir turējies jau no agras jaunības. Var redzēt, ka šis cilvēks ir ļoti centies dzīvot tādu godīgu, nevainojamu dzīvi… Tomēr kas ļoti svarīgs šim cilvēkam trūkst. Un tā nav tikai viņa problēma, tā ir daudzu, arī daudzu mūsdienu cilvēku problēma. Kad mēs ar savu centību daudz garīgā ziņā sasniedzam, tad bieži nonākam pie ļoti maldīgas atziņas, ka varam līdz Dievam, Debesu Valstībai izlauzties paši… Kad domājam, ka mums nevajag lieki apgrūtināt Dievu un ka varam tikt galā paši. Un, lai atvērtu acis šim cilvēkam un arī visiem citiem, kas domā, ka ar visu paši var tikt galā, Jēzus saka nākamos vārdus. 21.un 22.pantā mēs lasām: Bet Jēzus, to uzlūkodams, viņu iemīlēja un sacīja: „Vienas lietas tev trūkst- ej pārdod visu, kas tev ir, un dod nabagiem; tad tev būs manta debesīs; un nāc, staigā man pakaļ.” Bet tas, par šo vārdu noskumis, aizgāja bēdīgs; jo viņš bija ļoti bagāts.
Ar šiem vārdiem Jēzus noved šo cilvēku pie atziņas, ka tomēr ir kaut kas, ko viņš savā cilvēciskajā spēkā nespēj paveikt. Vēl kādu lietu mēs priekš sevis varam atrast šajos vārdos. Šeit bija rakstīts, ka Jēzus viņu uzlūkodams iemīlēja. Kā to saprast, kas domāts ar šo frāzi? Ar to ir saprotams, ka Viņš šim cilvēkam tik nepatīkamos, grūti pieņemamos vārdus saka mīlestībā, tā veidodams tiltu starp Sevi un šo cilvēku, tā pasniegdams viņam pretī Savu roku. Un ir taču tā, vai ne tā, ka arī mums kādreiz dzīvē, varbūt pavisam citā kontekstā, ir reizēm jāsaka kādiem cilvēkiem nepatīkami, varbūt pat skarbi vārdi. Bet, ja mēs tos pasakām mīlestībā, tie izskan pavisam savādāk. Un tik bieži tad nevis aizvaino, bet sasniedz cilvēka sirdi. Jo caur mīlestību esam iesaistījuši mūsu sarunā Dievu…
Šis cilvēks aiziet no Jēzus bēdīgs, jo viņam ir lieli īpašumi. Tomēr pie viņa ir noticis kas labs un svētīgs, jo viņš ir sapratis kādu patiesi svarīgu lietu- to, ka ir lietas, ko viņš pats, savā spēkā ejot, nespēj paveikt. Šajā brīdī šie Jēzus vārdi viņu ir skumdinājuši, tomēr caur to var sākties kāds jauns sākums, kad šis cilvēks sāk meklēt palīdzību pie Dieva. Šis brīdis kļūst par lielāko pagrieziena punktu viņa dzīvē. Kā to ir pieminējuši vairāki Bībeles pētnieki, ir pieņēmums, ka šis ir tas pats cilvēks, kas ir pieminēts vēlāk, šī paša evaņģēlija 14. nodaļas 51. pantā. Pie Jēzus apcietināšanas, kad ir aizbēguši visi Viņa mācekļi, Jēzum seko kāds jauneklis, apsedzies ar audeklu uz kailām miesām. Beigu beigās viņu sāk tvarstīt, un viņš aizbēg kails, atstādams šo audeklu tvarstītāju rokās… Nu viņš ir visu atstājis, lai sekotu Kristum… Atgriežotis atpakaļ pie iepriekš runātā, es domāju, ir tik svarīgi katram no mums saprast, ka bez Dieva palīdzības savā dzīvē nekā īsti nespējam.
Kad šis cilvēks bēdīgs ir aizgājis, Jēzus pievēršas mācekļiem un turpina šo tēmu. Viņš saka- cik grūti bagātie ieies Dieva Valstībā. Mācekļi no Viņa teiktā ir iztrūkušies, taču Jēzus atkal griežas pie tiem un saka: „Bērni, cik grūti ir ieiet Dieva Valstībā. Vieglāk kamielim iziet caur adatas aci, nekā bagātam ieiet Dieva Valstībā. ” Kas tad ir šī bagātība, par ko Jēzus runā? Pirmajā brīdī tas mums asociējas ar mūsu mantu. Un Jēzus te piemin mantu. Tomēr mantas vai lietas visā tajā, ko Jēzus te sauc par bagātību, ir tikai tā uzskatāmākā bagātības daļa, kas cilvēkam pieder. Ir arī daudz kas cits, kas cilvēku dara šķietami bagātu. Daudzi sevi sauc par bagātiem, tādēļ ka viņi domā, ka ir izcili gudri. Citi sevi sauc par bagātiem, tādēļ ka viņi sevi uzskata par ļoti ticīgiem un tikumīgiem… Ir daudz dažādu jomu, kurās cilvēks var justies tik bagāts, ka viņam sāk šķist, ka uz šo savu bagātību viņš var paļauties vairāk kā uz Dievu. Šeit Jēzus saka: vieglāk kamielim iziet caur adatas aci, nekā bagātam ieiet Dieva Valstībā.
Mācekļi prasa- kas tad var tikt glābts? Viņi saprot, ka arī viņi līdz galam neatbilst šīm prasībām… Un, ja tā padomā, cik vispār ir tādu cilvēku, kas spēj nodzīvot savu dzīvi, paļaujoties tikai un vienīgi uz Dievu… Jēzus mācekļiem atbild: cilvēkiem tas ir neiespējami, bet Dievam visas lietas iespējamas. Un tā ir pati lielākā gudrība, kas mums mūsu dzīvē jāsaprot- jā, mēs nevaram paši nopelnīt Dieva Valstību, mēs nevaram ieiet Dieva Valstībā, apkrāvušies ar savām mantām… Kristus citā vietā evaņģēlijā saka: Kur ir tava manta, tur ir tava sirds. Tu vari ieiet Mūžīgajā dzīvē tikai tad, ja Es būšu Tava vērtīgākā manta…
Pēteris Jēzum saka: Redzi, mēs esam atstājuši visu un Tev staigājuši pakaļ. Jēzus uz to atbild: Patiesi, Es jums saku: neviena nav, kas atstājis namu vai brāļus, vai māsas, vai tēvu, vai māti, vai bērnus, vai tīrumus manis un evaņģēlija dēļ, kas nedabūtu simtkārtīgi jau šinī laikā namus un brāļus, un māsas, un mātes, un bērnus, un tīrumus, kaut arī ar vajāšanām, un nākošā laikā mūžīgu dzīvi.
Un Jēzus atbildē mēs saklausām bezgala svarīgus vārdus- ja tu ko dārgu un svarīgu atstāj Kristus un evaņģēlija dēļ, tu to nepazaudē, bet gan iegūsti. Šajos vārdos gan ir ļoti uzmanīgi jāieklausās, jo daudzi šos Jēzus vārdus izmanto savtīgos nolūkos. Tik daudzi šajā pasaulē vistiešākajā nozīmē atstāj savas ģimenes it kā Dieva dēļ… Bet vai tas tiešām notiek Dieva dēļ? Cik vispār, ja ņemam lietas tā pavisam godīgi, mēs savā dzīvē ko darām Dieva, evaņģēlija dēļ…?
Manuprāt, ar šiem vārdiem par atstāšanu mēs varam saprast arī- ja Es tev kļūšu par svarīgāko tavā dzīvē, svarīgāks par visu citu, par taviem vecākiem, bērniem, sievām, vīriem, tīrumiem jeb mantu, ja tu tā visa vidū, pirmkārt, izšķirsies par Mani, tad tu to visu nevis pazaudēsi, bet tā pa īstam iegūsi. Dieva svētīts, tas viss tavā dzīvē iegūs simtkārtīgu vērtību…
Man, kad vēl nebiju ticīgs, kādreiz tā likās- nu kā es varu Dievu, kas nav redzams, kā es varu Viņu mīlēt vairāk par visu pasaulē, kā es varu viņu mīlēt vairāk par, piemēram, savu sievu, bērniem… Un tikai tad, kad Dievu iemīlēju tā, ka Viņš kļuva par svarīgāko manā dzīvē, es sapratu, ka savus tuvākos mīlu daudzkārt stiprāk kā iepriekš.
Ko mums liek pārdomāt viss iepriekš dzirdētais? Caur šiem vārdiem Dievs mums saka- jūs varēsiet ieiet Debesu valstībā tikai tad, ja paļausieties uz Mani. Ne jau jūsu manta jums traucēs ieiet mūžīgajā dzīvībā, ne jau jūsu gudrība… Jums mūžībā ieiet traucēs tas, ja jūs uz to visu paļausieties vairāk kā uz Mani. Ja Es būšu jūsu dzīves centrā, dzīves pamatā, tad tas viss jums var būt tikai par svētību. Ja tikai būsiet gatavi visu atstāt Manis dēļ, tad, ticiet man, Es jūs darīšu patiesi bagātus. Āmen.