Ziemsvētkus sagaidot. Vilnis Auziņš

Ziemsvētkus sagaidot. Vārds tapa miesa.

Ziemsvētki ir vēsts laiks. Mēs visi sūtām apsveikumus, lai kaut ko pavēstītu, pateiktu. Mēs gaidām vēstis no draugiem, kas sen nav rakstījuši. Ziemsvētku evaņģēlijs runā par Kristu, kas nāk pasaulē kā Dieva vēsts – dzīvais Dieva Vārds, lai kaut ko pateiktu mums visiem. Vēsts ir tik liela un īpaša, ka Dievs to grib parādīt ar sevi visu, ar savu iemiesošanos cilvēkā. Betlēmes bērnam ir ko sacīt!

Kas ir šī brīnišķīgā vēsts, ko nes Dieva Vārds? Tā ir divējāda: pirmkārt, mēs neesam atstāti, pamesti savam liktenim, bet Dievs mūs mīl, un otrkārt, ar Dieva valstību tiešām ir iespējama jauna un citāda dzīve un attiecības, kas tagad ir „tuvu klāt nākusi”.

Tieši šīs vēsts dēļ mēs svinam Ziemsvētkus nevis kā piemiņas dienu kaut kam, kas noticis sirmā senatnē, bet lai saklausītu kaut ko īstu un svarīgu mūsdienās.

Mēs neesam atstāti. Kristus nāk, lai būtu vienmēr pie mums. Dievs mūs mīl, mēs esam Viņa bērni. To izteic Betlēmes bērna nākšana. To izteic Kristus ar visu savu dzīvi un darbiem. To Viņš izteic ar savu nāvi un augšāmcelšanos. Un tās ir bezgala svarīgas ziņas un vēsts, kas prasa neparastu veidu – bērna dzimšanu, lai atkal pateiktu šo patiesību pasaulei.

Mēs visi pazīstam pamestības un atstātības sajūtu. Mums liekas, ka neviens mūs negrib, par mums nerūpējas un nedomā. Tā ir briesmīga sajūta, kas ir izmisuma un bezcerības pamatā. Un tad skan vēsts – Vārds, kas saka: Dievs tomēr mūs mīl! Dievs nenoraugās neitrāli pasaules likteņos, bet grib cilvēkam palīdzēt. Kad šķiet, neviens mūs nemīl, tad izrādās, Dievs tomēr mīl – Dievs pievēršas mums. Dievu neinteresē mūsu sasniegumi vai zaudējumi, bet tas, kas mums tiešām vajadzīgs. Mums vajag glābēju – kādu, kas mūs tiešām saprot. Mūsu vajadzības nav tikai ekonomiskas, bet psiholoģiskas. Mums ir vajadzīgs kāds, kas draudzīgi „uzsit uz pleca” un saka: „Nebīsties, Es esmu ar tevi, neatkāpies, Es esmu tavs Dievs!” Tā dziļākā būtībā ir Ziemsvētku Vēsts.

Šī vēsts par Dieva mīlestību nav tikai skaists sapnis, iedomu auglis, bet reāla īstenība, kas parādās ar Betlēmes bērna dzimšanu – Dieva Vārda parādīšanos cilvēcīgā veidā un formā. Bērna dzimšana ir liels notikums, un to Dievs grib teikt ar Kristu – Dieva mīlestība ir reāla. Katra māte to zina, ka bērna dzimšana „nav pa jokam”, bet ir īsts un patiess notikums. Ar katru bērnu pasaulē nāk vēsts, un vecāki parasti ir pirmie, kas to atšifrē.

Otra izjūta, kas mums ir pazīstama šajos laikos, ir bezcerība un bezizeja, ka nekas nav iespējams. Mēs esam vāji un maziņi, un nekā nevaram izdarīt. Mēs dzirdam ap sevi tikai žēlošanos.

Jaundzimušais Kristus ir vēsts par Dieva valstību, kas tagad ir „tuvu klāt nākusi”. Jauna un citāda dzīve Dieva vadībā ir tiešām iespējama, un visi ir aicināti kļūt par šīs valstības bērniem. Visa Baznīcas dzīve nav nekas cits kā Kristus iemiesošanās turpinājums, un Baznīcas uzdevums ir padarīt šo iemiesošanās brīnumu vai noslēpumu pieejamu ikvienam loceklim. Tādēļ Ziemsvētki kristietim ir iemiesotā Vārda svētki.

Šajā ziņā Ziemsvētki vienmēr ir jaunu iespēju svētki. Mēs tiešām varam būt citādi, jo Dievs, kas mūs mīl, tagad izturas citādi pret mums. Jaunā dzīve var sākties ģimenē, skolā, sabiedrībā, pagastā vai pilsētā – tur, kur mēs esam vai gribam būt. Iemiesotais Vārds ir visur. Tas var būt arī tavā un manā sirdī.

Mīļie draugi!

Kad Dievs Ziemsvētkos nāk pie mums kā bērns, mums pret Viņu jāizturas ļoti maigi un uzmanīgi. Mēs nevaram Dievu satvert un valdīt pār Viņu. Mēs Viņu varam vienīgi nojaust savas sirds klusumā. Āmen.