Kas no Dieva, tas dzird. Māc. Vilnis Auziņš

Sprediķis par Jāņa ev. 8:47-59

Kas no Dieva ir, dzird Dieva vārdus. Tāpēc jūs nedzirdat, ka neesat no Dieva.” Jūdi Viņam atbildēja: “Vai mēs pareizi nesakām, ka Tu esi samarietis un ka Tevī ir velns?” Jēzus atbildēja: “Manī nav velna, bet Es dodu godu Savam Tēvam, jūs turpretim laupāt Man godu. 

Bet Es nemeklēju Savu godu; ir Viens, kas meklē un spriež tiesu. Patiesi, patiesi Es jums saku: ja kas Manus vārdus turēs, tas nāves neredzēs nemūžam!” Tad jūdi Viņam sacīja: “Nu mēs zinām, ka Tevī ir velns.

Ābrahāms ir miris un pravieši, un Tu saki: kas Manus vārdus turēs, nebaudīs nāves nemūžam! Vai Tu esi lielāks nekā mūsu tēvs Ābrahāms, kas ir miris, tāpat kā pravieši ir miruši? Par ko Tu Sevi dari?” 

Jēzus atbildēja: “Ja Es pats Sevi ceļu godā, Mans gods nav nekas. Bet Tas, kas Mani ceļ godā, ir Mans Tēvs, ko jūs saucat par savu Dievu. Jūs viņu nepazīstat, bet Es Viņu pazīstu. Ja Es sacītu, ka nepazīstu Viņu, Es būtu melis līdzīgs jums. Bet Es Viņu pazīstu un turu Viņa vārdus. Jūsu tēvs Ābrahāms kļuva līksms, noprazdams, ka redzēs Manu dienu, un viņš to redzēja un priecājās par to.”

Tad jūdi Viņam sacīja: “Tev vēl nav piecdesmit gadu, un Tu būtu Ābrahāmu redzējis?”  Jēzus atbildēja viņiem: “Patiesi, patiesi Es jums saku: pirms Ābrahāms tapa, esmu Es.” Tad viņi pacēla akmeņus, lai mestu tos uz Viņu. Bet Jēzus paslēpās un izgāja no Tempļa ārā.

————————————————————

Nupat dzirdētajā evaņģēlija lasījumā, pārņem sajūta, it kā mēs būtu klātesoši kādā atšķirīgu viedokļu nesaskaņās vai strīdā, starp jūdiem un Dieva Dēlu. Kā dzirdējām evaņģēlija lasījumā, valda saspringta gaisotne. Jēzus jūdiem norāda: Kas no Dieva ir, dzird Dieva vārdus. Tāpēc jūs nedzirdat, ka neesat no Dieva uz ko asi, par šādu viņuprāt apvainojumu reaģē jūdi un Jēzus saņem skarbu vārdu prettriecienu: Vai mēs pareizi nesakām, ka Tu esi samarietis un ka Tevī ir velns?

Mēs labi zinām, ka savas dzīves laikā, mācot ļaudis, Jēzus nevienu vien reizi nonāca situācijās, kas bija kā izliktas lamatas, lai Viņu apsūdzētu bauslības pārkāpšanā un Dieva zaimošanā, kā piemēram par kāda akla cilvēka dziedināšanā sabatā, kad kādi farizeji sacīja: “Šis cilvēks nav no Dieva, jo Viņš nesvētī sabatu.” Bet citi sacīja: Kā grēcīgs cilvēks var darīt tādas zīmes? Tāpat atcerēsimies cik daudz „vai jums” Jēzus izteica farizejiem un rakstu mācītājiem, salīdzinot tos ar nobalsinātiem kapiem, noradot uz viņu liekulību.

Vai arī kā Jņ evaņģēlija 8 .nodaļas sakumā lasām par to, kā rakstu mācītāji un farizeji atveda sievu, kas bija pienākta laulības pārkāpšanā un, to vidū nostatījuši, tie sacīja Viņam: Mācītāj, šī sieva pienākta laulības pārkāpšanā. Un Mozus savā bauslībā mums ir pavēlējis tādas nomētāt akmeņiem. Ko Tu saki?

Cik ļoti šie cilvēki vēlējās atspēkot Jēzu, nostādot situācijā un pierādīt sabiedrībai, ka noteikti būs kas tāds, kā priekšā Jēzus būs bezspēcīgs vai nezinās kā rīkoties, jo ir tacu vienkāršs galdnieka Jāzepa un viņa sievas Marijas dēls no Nācaretes, kas uzdrošinās sludināt par Dieva valstību. Vel pie tam atļaujas piedot grēkus un uzskatīt sevi par Dieva Dēlu. Daļa jūdu vēlējās pierādīt visai sabiedrībai, ka Jēzus maldina sabiedrību un nav vērts sekot šim viltvārdim, jo tāds ir pelnījis vienīgi nāvi.

Tomēr Jēzus spēcīgie vārdi, liek akmeņiem izslīdēt no apsūdzētāju rokām: “Kas no jums ir bez grēka, tas lai pirmais met akmeni uz viņu! Jēzus atbildeja uz r.mac.un fariz. Jaut. Ko tu saki ? Nāves tuvuma un asins izliešanas vietā, akmeņi atsitas pret zemi un sieviete sadzird jautājumu: Sieva, kur viņi ir? Vai neviens nav tevi pazudinājis?  Viņa atbild: Neviens, Kungs! Tad Jēzus sacīja: Arī Es tevi nepazudinu, ej un negrēko vairs!

Arī pēc šī incidenta, Jēzus turpina mācīt: Patiesi, patiesi Es jums saku: ja kas Manus vārdus turēs, tas nāves neredzēs nemūžam. Tomēr šim spēcīgajam dzīvības pasludinājumam, tikpat spēcīgi turpina turēties pretī tumsas vara jau pavisam tieši apgalvojot: Nu mēs zinām, ka Tevī ir velns, Ābrahāms ir miris un pravieši, un Tu saki: kas Manus vārdus turēs, nebaudīs nāves nemūžam! Vai Tu esi lielāks nekā mūsu tēvs Ābrahāms, kas ir miris, tāpat kā pravieši ir miruši? Par ko Tu Sevi dari?

Kaut arī šie ļaudis labi zināja rakstus, tomēr viņu sirdīm sveša palika patiesība par to, ko sludināja pravieši. Pr Jesajas 43 gr. lasam: Redzi, tas ir Mans kalps, ko Es neatlaižu; Mans izredzētais, pie viņa Manai dvēselei ir labpatika. Es liku Savu Garu uz viņu, lai viņš nes tautām taisnību. Viņš nebrēks un netrokšņos, un viņa balsi nedzirdēs uz ielas. Ielūzušu niedri viņš nenolauzīs, un kvēlojošu degli viņš neizdzēsīs; uzticīgi viņš darīs zināmu tiesu pēc patiesības. Un 53 nod. Kas tad nu tic mūsu sludināšanai, un kam ir atklājies Tā Kunga elkonis?

Jūdi labi zināja par ko runā raksti, tomēr saskarsmē ar Jēzu nevēlējās ticēt tam, par ko mācīja Jēzus, apgalvojot, ka “Tev vēl nav piecdesmit gadu, un Tu būtu Ābrahāmu redzējis?”  Jēzus atbildēja viņiem: “Patiesi, patiesi Es jums saku: pirms Ābrahāms tapa, esmu Es.” Tad viņi pacēla akmeņus, lai mestu tos uz Viņu.

Domājot par šo Rakstu vietu, prātā nāk Svēto Rakstu vārdi no Salamana mācītāja grāmatas 1 nodaļas: Visās vietās ir tik daudz grūtumu, ka neviens cilvēks to nevar izteikt, acis ir par vāju, lai visu to saredzētu, un ausis, lai visu to sadzirdētu.  Kas ir jau bijis, tas atkal būs, un, kas ir jau noticis, tas atkal notiks, jo nekā jauna nav zem saules.

Ko es ar to vēlos teikt: Mūsdienu sabiedrībā mēs sludinām, ka teikts Jņ 1: Iesākumā bija Vārds, un Vārds bija pie Dieva, un Vārds bija Dievs. Tas bija iesākumā pie Dieva. Caur Viņu viss ir radies, un bez Viņa nekas nav radies, kas ir.  Tomēr vai mūsdienu sabiedrībā mēs nesaskaramies ar to pašu, ko Jēzus savas dzīves laikā? Tik daudz cilvēku labprāt klausās Svēto Rakstu vārdos, arī tie, kas nav ticīgi un no tiem neviens nesaka, ka Dieva nav un, kategoriski nenoliedz, ka Jēzus nav Pasaules Pestītājs. Tomēr viss ir labi un mierīgi līdz brīdim, kamēr Jēzus gaisma neapspīd kādu cilvēku konkrēti, izgaismojot viņa visdziļākos sirds kambarus.

Visi labprāt klausās par Jēzus brīnuma darbiem, par viņa brīnumaino spēku dziedināt, paēdināt, uzmodināt no nāves un klausītāju ausīm ir tīkamas Viņa žēlastības izpausmes par ko runā Bībele. Cik labi, ja cilvēka sirds atsaucas un pieņem Dieva žēlastības dāvanu – savas dvēseles pestīšanu !

Tomēr, nereti notiek tā, ka nonākot sarunā ar kādu vienu cilvēku, aicinot uzticēt dzīvi Jēzum, nāktu ārā no tumsas maldiem, sākt staigāt gaismā un satikties ar dzīvo Dievu, pretī saņemam dažādus iebildumus par kādu gaismu iet runā ? Kāds Jēzus, ko man Viņš līdz, tici pats kam tu velies, bet man liec mieru, jo kāda jēga no senām pasakām par kādu jūdu reliģiju, es nekļūšu par tās ticības fanātiķi. Kāda mūžīgā dzīvība un debesu valstība, ja nāve ir pielikts punkts visam. Nereti tiek pacelti aizvainojoši vārdu akmeņi, tajā brīdī aizmirstot, ka Jēzus dziedina, paēdina, uzmodina no nāves un ir mans Pestītājs. Jēzus vēl tikai vēlas ar savu gaismu ienākt kāda cilvēka sirdī, bet roka jau sniedzas pēc akmens, lai mestu to uz Viņu.

Tāpēc Jēzus norada: Kas no Dieva ir, dzird Dieva vārdus, bet, jūs nedzirdat. Kāpēc? Arī Jēzus viņiem uzdod šo jautājumu: Daudz labu darbu Es jums esmu rādījis, kas nāk no Tēva. Kura darba dēļ jūs Mani gribat nomētāt?” saņemot atbildi no jūdiem “Nevis laba darba dēļ mēs Tevi gribam nomētāt, bet Dieva zaimošanas dēļ, tāpēc ka Tu, cilvēks būdams, dari Sevi par Dievu.”

Tomēr Jēzus viņiem tieši norada, ka Jūs tacu arī darāt sava tēva darbus! Bet tie sacīja: “Mēs neesam netiklībā dzimuši, mums ir viens Tēvs, Dievs uz ko Jēzus atbild, “Ja Dievs būtu jūsu Tēvs, jūs Mani mīlētu, jo Es esmu izgājis un nāku no Dieva. Jo ne no Sevis esmu nācis, bet Viņš Mani sūtījis. Kādēļ jūs Manu runu nesaprotat? Tāpēc, ka jūs neesat spējīgi klausīties Manos vārdos.

Tas atgādina to, ka Dieva vārds ir dzīvs un spēcīgs un asāks par katru abās pusēs griezīgu zobenu un spiežas dziļi iekšā, līdz kamēr pāršķir dvēseli un garu, locekļus un smadzenes, un ir domu un sirds prāta tiesnesis. Un nav radījuma, kas Viņa priekšā apslēpts, bet viss ir atsegts un atklāts Viņa acīm.

Mk evg. Jēzus saka: “Laiks ir piepildīts, un Dieva valstība ir tuvu atnākusi! Atgriezieties no grēkiem un ticiet uz evaņģēliju.” Tā sludināja Jēzus un tā sludinām arī mēs, visi ko Jēzus aicinājis kalpot ar savu vārdu. Un tomēr, vienmēr būs kāds, kas izdzirdot atgriezies no grēkiem, vēlēsies pacelt akmeni un mest, bet mans novelējums mums visiem, labāk ar Jēzu palikt patiesībā pret visas pasaules akmeņiem, un ticēt Viņam: Es dzīvoju, un jums būs dzīvot ! Āmen.