Lai Pateicība ir mūsu dzīvesveids! Māc. Vilnis Auziņš

Un notika ceļā uz Jeruzālemi, Viņš gāja vidū caur Samariju un Galileju un iegriezās kādā ciemā. Te Viņam pretim nāca desmit spitālīgi vīri, tie apstājās no tālienes un paceltā balsī sauca: “Jēzu, Meistar, apžēlojies par mums!” Un Viņš, tos ieraudzījis, tiem sacīja: “Ejiet, rādaities priesteriem!” Un notika, ka tie aizejot ceļā kļuva veseli. Tad viens no tiem, redzēdams, ka viņš kļuvis vesels, griezās atpakaļ un skaļā balsī Dievu slavēja, nometās uz sava vaiga pie Viņa kājām un pateicās Viņam. Un tas bija samarietis. Tad Jēzus griezās pie tā un sacīja: “Vai visi desmit nav kļuvuši veseli? Kur tad tie deviņi? Vai cits neviens nav atradies, kas būtu griezies atpakaļ un Dievam godu devis, kā vien šis cittautietis? Un Viņš tam sacīja: “Celies, ej! Tava ticība tev ir palīdzējusi.” [Lk.17:11-19]

Šīs svētdienas sprediķa tēma ir pateicība. Daudzi ļaudis šo vārdu neuztver tikai pozitīvā nozīmē vien. Vai nav savādi, ka šis vārds var radīt cilvēkos uzbudinājumu, arī sašutumu, jā, pat dusmas, un nomocītais cilvēks protestē pret šo prasīgo vārdu: “Pateicība, pateicība! Vienmēr runā par pateicību! Es nespēju vairs to klausīties!” Tas ir izsauciens, kas vēršas ne tikai pret labdariem, kas nevienam neko nevēlas būt parādā, bet vēršas arī pret pašu Dievu, kurš pieprasa pateicību no ikviena cilvēka. Taču cilvēks gluži vienkārši nevēlas būt pateicīgs. Šeit ir runa par zināmu attieksmi pret dzīvi, ko spilgti raksturo kāds zviedru sociālās palīdzības darbinieks, kurš kādā izglītības iestādē pārtraucis bērnus galda lūgšanas laikā, teikdams: “Bērni, atcerieties, mums nav nevienam jāpateicas! Šeit ir mūsu tiesības!”

Taču vārds pateicība pasludina visam pamatā esošo Dieva radīšanas darbu, dievišķā likuma prasību visā savā lielajā, mocošajā un nepārvaramajā skarbumā. Ar to tiek apliecināts, ka esam Dieva radīti, ka savu dzīvību, garu un visu pārējo mēs ik brīdi saņemam no Viņa, un tas viss plūst pie mums kā nepārtraukta mīlestības un labestības straume. Šī straume, kura pilnībā apņem mūsu dzīvi, pēc savas būtības ir tāda, kas mudina ticīgu cilveku atbildēt Dievam ar pateicību. Tādējādi radība atzīst sava Radītāja labestību un viņā mostas slava un pateicība.

Uz Dieva bauslības prasību pēc pateicības ir iespējams atbildēt dažādos veidos. Cilvēki var apgalvot, ka viņi nav Dieva radīti un tāpēc uz viņiem tas neattiecas, lai gan tie joprojām izmanto radības dāvanas un saņem Radītāja labestību. Citi cilvēki pazemojas šā fakta priekšā un atzīst, ka pateicība ir nepieciešama. Tie atzīst, ka ir pakļauti bauslībai, taču drīz vien viņi aptver, ka viņu pateicība bieži ir ļoti nepilnīga. Un tad, tā vietā, lai pateiktos Dievam, viņi drīzāk tiek kārdināti, lai lādoties vērstos pret Dievu. Pati šī nespēja pateikties modina cilvēkā pret Dievu naidu, un tas kā melna ēna vajā viņu ar šo prasīgo vārdu ­ pateicība. Tā ir šī dīvainā lieta, kuru Pāvils apraksta ar vārdiem: “Tā izrādījās, ka bauslis, kam vajadzēja nest dzīvību, man atnesa nāvi.” (Rom. 7:10) Tā pateicības bauslis, kas ir pamatots Dieva pāri plūstošajā un neizsakāmajā mīlestībā un labestībā, kļūst par aizvainojošu, mokošu pletnes sitienu, kas izraisa dusmību un nepateicību pret Dievu, kurš tik nepielūdzami pieprasa pateicību. Un nepateicības grēka nomocītais cilvēks vienīgi kurn un vaid, kā tas tika teikts sprediķa sākumā. Šīs dienas Evaņģēlijs par desmit spitālīgajiem rāda mums ceļu un glābiņu, kad mēs stāvam pateicības baušļa priekšā. Visu to mēs varam apkopot šādi:

1. īstenu pateicību rada ticība Jēzus dāvātajai pestīšanai ,
2. īstena pateicība vienmēr cīnās pret iedzimto nepateicību,
3. īstena pateicība izpaužas Dieva slavēšanā.

Tātad, pirmkārt, īstenu pateicību rada ticība Jēzus dāvātajai pestīšanai. Pateicības bauslis rada cilvēkos pretestību un nejūtīgumu, jo cilvēks pēc grēkā krišanas ir grēka, nāves un velna verdzībā. Tādēļ no nepateicības var atbrīvoties vienīgi ticībā Jēzus dāvātajai pestīšanai. Tā ir ticība, ko Jēzus slavē Evaņģēlija vārdiem: “Tava ticība tevi ir izglābusi”. Šī ticība, kas ir vienīgais patiesais pateicības avots, nav pakļauta bauslībai, pavēlēm, pātagu sitieniem, kas sāpina, moka cilvēku un dzemdina viņā grēku, bet ir pakļauta Evaņģēlijam, žēlastībai un Jēzum, kuram var lūgt: “Apžēlojies par mums”. Tā ir ticība Viņam, kas no tīras labestības dzēš mūsu grēkus un ar savu vareno piedošanas vārdu šķīstī mūs no šā grēka, ko mēs paši nespējam izskaust. Tā ir ticība Jēzum, kas modina pateicību, Jēzum, kas toreiz devās uz Jeruzalemi, kur ar savu nāvi un augšāmcelšanos ir izpircis mūsu nepateicību un darījis mūs taisnus Dieva priekšā.

Otrkārt, īstena pateicība vienmēr cīnās pret iedzimto nepateicību. Šīs svētdienas vēstij ir jātop vienmēr pasludinātai arī mums, kristiešiem: “Tava ticība tevi ir izglābusi”. To deviņu izdziedināto nepateicību mēs atpazīstam ne tikai pasaules kurnēšanā, bet arī mūsu pašu vecā cilvēka vaimanās un raudu dziesmās, kas grib nomākt jaunā cilvēka līgsmās slavas dziesmas. Tādēļ ir atkārtojams apustuliskais pamudinājums:”Esiet pateicīgi.” (Kol. 3:15) Jo velns ik brīdi vēlas mūs padarīt nepateicīgus un no jauna iegrūst nepateicības grēka peļķē. Nepateicības degošās bultas mums ir jāatvaira ar ticības vairogu, lai mēs pateicībā par Dieva mums dāvāto taisnību Jēzū Kristū varētu arvien vairāk pieaugt pateicībā Dieva priekšā par visām Viņa labdarībām, par Viņa žēlastības pilno vadību mūsu dzīvē, par žēlastību, kas allaž mums sekojusi, un kas mums tiek dota ar katru jaunu rītu. Mums ir aicinājums izraut nepateicību ar visām saknēm, domājot par katru Dieva labo darbu radīšanā un pestīšanā, garīgās un laicīgās lietās, un par visu to Viņam pateikties. Kad vien mūs nomāc grūtsirdība un nepateicība, mums būtu jāsāk slavēt Dievs un tā mēs varam izklīdināt šo dūmaku no mūsu sirdīm.

Un, treškārt, īstena pateicība izpaužas Dieva slavēšanā. Atgriezies atpakaļ, samarietis “skaļā balsī slavēja Dievu, nometās uz savu vaigu pie Viņa kājām un pateicās Viņam.” Tāpat sirds pateicība ar iekšēju nepieciešamību izpaužas dievkalpojuma ārējās formās kā visiem dzirdama Dieva slavēšana, kā atbilstoša ķermeņa valoda ­ “ne tikai ar sirdi un muti, bet ar visu savu izturēšanos visuvarenā Dieva pielūgšanai un kalpošanai” ­ tā pamatoti ir rakstīts kādā zviedru 1686. gada baznīcas grāmatā. Šo samarieša pateicību un pazemīgo goda došanu mēs esam aicināti mācīties no viņa. Ikreiz kad dievkalpojumā skan vārdi: “Sacīsim pateicību Dievam, savam Kungam”, mēs godinām Viņu ar gavilēm: “Jā, tiešām, tā ir labi un tā piederas un ir svētīgi, ka Tev, Kungs, svētais visuspēcīgais Tēvs, mūžīgais Dievs, visos laikos un visās vietās pateicamies caur Jēzu Kristu, mūsu Kungu, kura dēļ Tu mūs saudzi, mūsu grēkus mums piedodi un mūžīgu svētību apsoli”. Āmen.