Kandavā 25.01.2012. Atis Freipičs
Jņ.atkl.3:1-6
Un Sardu draudzes eņģelim raksti: tā saka Tas, kam septiņi Dieva gari un kam septiņas zvaigznes: Es zinu tavus darbus, tev ir vārds, ka tu dzīvo, bet tu esi miris. Uzmosties un stiprini tos, kas taisās mirt, jo Es neatradu tavus darbus pilnīgus Mana Dieva priekšā! Atceries tāpēc, ko tu esi dabūjis un dzirdējis. Turi to un atgriezies! Ja tu nebūsi nomodā, Es nākšu kā zaglis, un tu nezināsi, kurā stundā Es nākšu pār tevi. Tev ir maz Sardos tādu, kas nav aptraipījuši drēbes; viņi staigās ar Mani baltās drēbēs, jo viņi ir tā cienīgi. Kas uzvar, tas būs ģērbts baltās drēbēs, un Es viņa vārdu neizdzēsīšu no dzīvības grāmatas, viņa vārdu es apliecināšu Mana Tēva un Viņa eņģeļu priekšā. Kam ausis, lai dzird, ko Gars saka draudzēm.
Ja tā padomājam, cik gan daudz priekš mums katra ir pateikts šajā Rakstu vietā- vienā nepilnā nodaļā no Jāņa atklāsmes grāmatas… Gandrīz 2000 gadu ir pagājis, no laika, kad Kungs Jānim šīs patiesības tika atklājis, taču manuprāt šie vārdi ir tik pat runājoši, svaigi un aktuāli kristiešiem un draudzēm arī mūsdienās… Aktuāli arī katram no mums…
Vispirms šeit tiek uzrunāts Sardu draudzes eņģelis, jeb Sardu draudzes gans: „Es zinu tavus darbus, tev ir vārds, ka tu dzīvo, bet tu esi miris. Uzmosties un stiprini tos, kas taisās mirt, jo Es neatradu tavus darbus pilnīgus Mana Dieva priekšā! Atceries tāpēc, ko tu esi dabūjis un dzirdējis. Turi to un atgriezies! Ja tu nebūsi nomodā, Es nākšu kā zaglis, un tu nezināsi, kurā stundā Es nākšu pār tevi Tev ir maz Sardos tādu, kas nav aptraipījuši drēbes; viņi staigās ar Mani baltās drēbēs, jo viņi ir tā cienīgi.”
Un es domāju, ka šos vārdus tik bieži mēs varam attiecināt arī katrs uz sevi. Es to domāju tādā ziņā, cik mēs nopietnu vērību piegriežam savai ticībai, savām attiecībām ar Kristu… Vai šīs attiecības joprojām ir dzīvas? Jā, kad Dievs mūs uzrunā un atgriež pie sevis, parasti tad esam tik degoši, esam savā ticībā, savā mīlestībā tik karsti… Bet tik bieži, laikam ejot, mūsu sirdīs grib iezagties rutīna… Kad pie visa pierodam, kad pārstājam brīnīties… Jēzus tik daudz evaņģēlijos uzsver, ka ir labi pasauli uztvert bērna acīm. Kā tad bērni uztver pasauli? Viņi visu visapkārt uztver kā brīnumu. Savukārt mēs, pieaugušie, tik bieži visu ap mums uztveram kā pašu par sevi saprotamu… Bet ir tik labi pasauli, visu, ko redzam, uztvert kā brīnumu, ko ir radījis Dievs… Arī tas, ka Dievs mūsu dzīvē ir atklājies, arī tas ir milzīgs brīnums. Brīnums, kas pārvērš mūsu dzīves.
Es zinu tavus darbus, tev ir vārds, ka tu dzīvo, bet tu esi miris… Jā var būt gadījumi, kad cilvēki nāk uz baznīcu, ir aktīvi kalpotāji, dara arī kādus labdarības darbus, bet patiesībā, šīs rakstu vietas vārdiem runājot, ir kā miruši… Mēs lasām: „Es neatradu tavus darbus pilnīgus Mana Dieva priekšā!” Un es domāju arī mums ir vērts uzdot sev jautājumu- vai mūsu darbi ir pilnīgi Dieva priekšā? Cik tālu mēs Dieva dēļ esam gatavi iet, cik tālu esam gatavi Dievam uzticēties? Vai esam gatavi neierobežoti Dievam uzticēties, vai tomēr pastāv robeža, kam pāri mēs neesam gatavi iet? Tādā gadījumā arī uz mums attiecas šis vārds- uzmosties! Un tad nedzīvo pasīvi savu ticības dzīvi- tad tā nebūs bijusi īsta uzmošanās, tavs uzdevums ir ne tikai pašam būt dzīvam, bet arī stiprināt visus tos, kas, šīs Rakstu vietas vārdiem sakot, taisās mirt…
Ir kāds stāsts, ko pirms daudziem gadiem sprediķī par šo rakstu vietu ir lietojis kāds manā dzīvē ļoti nozīmīgs un tuvs un cilvēks. Tas ir stāsts par glābšanas stacijām. Stāsts sākas ar to, ka ir kāda jūra, kurā ir ļoti intensīva kuģu satiksme. Daudzi kuģi dienu no dienas šķērso šo jūru, vezdami tūkstošiem pasažieru un daudzas kravas… Bet šajā jūrā bieži mēdza gadīties ļoti spēcīgas vētras. Un šo vētru laikā bieži notika kuģu katastrofas. Jūrnieku vadītie kuģi bieži netika galā ar šīm vētrām, gāja bojā daudzi kuģi, un pats galvenais, neskaitāmi daudz cilvēku. Un tā tas turpinājās daudzus gadus. Līdz kādu dienu atradās daži drosmīgi vīri, kas nebija mierā ar šādu situāciju. Viņi uzbūvēja sev pāris nelielas laivas, ar kurām tad, kad bija notikušas kuģu katastrofas, tie drosmīgi devās trakojošajā jūrā, lai glābtu slīkstošos jūrniekus un to pasažierus. Un šis darbs veicās ļoti svētīgi, izglābto bija tiešām daudz. Un tā tas turpinājās gadu no gada…
Starp izglābtajiem daudzi bija arī samērā turīgi cilvēki. Un viņi nolēma, ka grib glābējiem atlīdzināt par savu izglābšanu. Tie mazo laiviņu vietā viņiem nopirka lielas, stipras un drošas laivas; krastā mazā šķūnīša vietā tie glābējiem uzcēla staltu namu ar lielu terasi, skaistiem logiem, visām ērtībām. To nosauca par glābšanas staciju. Un tā ik pa laikam atradās šādi cilvēki, kas vēlējās šādā veidā pateikties par savu glābšanu. Glābšanas stacija nu bija kļuvusi liela, tā bija labi aprīkota, ērta. Tikai pamazām bija radusies viena problēma- kuģi turpināja avarēt, cilvēki slīkt, taču… …nevienam vairs nebija vēlēšanās doties jūrā, lai glābtu šos slīkstošos. Visi sēdēja ērtos krēslos uz terases vai pie lielajiem logiem, malkoja kafiju, runāja par gudrām, lielām lietām, tiem bija labi un ērti, un tie nemaz nemanīja, ka ārā aiz loga tur jūrā grimst kuģi un slīkst cilvēki… Glābšanas stacija bija pārvērtusies par atpūtas klubu… Neko vairs nedeva, ka nu bija labas telpas, drošas laivas un vislabākais aprīkojums, jo nebija paša galvenā- degsmes, vēlēšanās palīdzēt šiem cietušajiem…
Ja mēs tā padomājam, vai Baznīca, draudze arī nav kā tāda glābšanas stacija? Miljardiem cilvēku šajā pasaulē cits varbūt strauji, cits lēnāk, taču iet bojā… Un ir tik ļoti liela vajadzība, lai būtu šādi pašaizliedzīgi ļaudis, kas kā sākumā šie glābēji, drosmīgi savās mazajās laivinās dotos tos glābt… Un šie Dieva Vārdi no Jāņa atklāsmes grāmatas mūs sapurina un jautā- kā ir ar tevi- pie kā tu piederi- pie glābšanas stacijas vai atpūtas kluba…? Vai tevī vēl deg šī uguns, ko Es tevī reiz esmu iededzinājis…? Vai tu esi nomodā, jeb aizmidzis? Uzmosties un stiprini tos, kas taisās mirt, proti- stiprini tos, kas arī ir pazaudējuši to degsmi, ko no Manis reiz esat saņēmuši… Lai tam varētu ņemt spēku, atceries, ko tu esi dabūjis un dzirdējis… turi to un atgriezies…
Jā, īpaši turīgajā Eiropā mēs varam redzēt tūkstošiem baznīcu, kas no glābšanas stacijām ir pārvērtušās par atpūtas klubiem… Kur ļaudis ir kļuvuši pašpietiekami, kur tie sanāk kopā tikai tradīcijas dēļ, vienkārši lai patīkami pavadītu laiku… Kur vairs nevienam nerūp, ka tepat aiz logiem ir jūra, kurā katru brīdi grimst kuģi un iet bojā tūkstošiem cilvēku…
Bet arī mēs no tā neesam pasargāti… Kā lai mēs pret to cīnāmies…? Kā lai pasargājam savu draudzi, ka tā nepārtop no glābšanas stacijas par atpūtas klubu…? Ka nepazaudējam vēlmi glābt citus…?
Atbilde ir pavisam vienkārša- tas jādara, nevis kritizējot citus, bet sākot katram pašam ar sevi. Esot nomodā. Atceroties, ko no Kunga esam dabūjuši un dzirdējuši. Un nepagurstot meklēt vēl- vēl saņemt, vēl dzirdēt, vēl piedzīvot. Jo Kungs, lai mūs stiprinātu, ir gatavs dot vienmēr. Ja tikai meklējam, ja tikai gribam saņemt… Viņš pats grib nākt pie mums katra un dot mums spēku, dot Savu svētību. Tepat 3.nodaļas beigās 20.pantā Kungs uz mums runā: „Redzi, Es stāvu durvju priekšā un klaudzinu. Ja kas dzird Manu balsi un durvis atdara, Es ieiešu pie viņa un turēšu ar viņu mielastu un viņš ar Mani.” Un tas ir brīnišķīgs apsolījums! Lai Dievs mums dod spēku un gudrību to nekad neaizmirst un, Viņam uzticoties, dzīvot! Dzīvot ar Kristu kopā un uzvarēt! Jo tikai tad mēs no Dieva varēsim saņemt baltas drēbes. Un tikai tad mūsu vārdi būs ierakstīti dzīvības grāmatā un nekad no tās netiks izdzēsti. Āmen.