Kandavā, 29.03.2011. Atis Freipičs

Lk15:1-3;11-32

       Es domāju, ka nebūs daudz to, kas teiks, ka viņi nepazīst šo Rakstu vietu Jaunajā Derībā. Kurš gan nezina līdzību par pazudušo dēlu… Tomēr atkal un atkal to lasām. Un tas nav nejauši. Jo atkal no jauna Dievs caur to mums ko ļoti svarīgu vēlas atgādināt… Lasot Jauno Derību, mani pārsteidz, cik daudz dažādu līmeņu mēs varam atkal un atkal no jauna ieraudzīt, lasot tās pašas Rakstu vietas. Jo lasot tik bieži Dievs mums atkal un atkal atklāj ko jaunu…

      Cik pazīstama situācija ar jaunāko dēlu! Tik bieži visos laikos, arī mūsdienās tā notiek. Vai nav šajā pasaulē neskaitāmi gadījumi, kad bērni īsā laikā izšķērdē to, ko viņu vecāki, sūri un grūti strādājot, priekš viņiem ir krājuši…?

      Kā šajā līdzībā –tas, kam vajadzētu nākt jaunākajam dēlam par svētību, viņa bezatbildīgās rīcības dēļ kļūst par viņa postu. Manta, ko dēls tēvam pierasa, varētu kalpot, lai nodrošinātu viņa dzīvi, taču viņš to īsā laikā notriec uzdzīvē… Jaunākais dēls tā lieto šo mantu, ka tā pavisam ātri viņu degradē līdz dzīvnieka līmenim, viņš būtu ar mieru ēst kopā ar cūkām… nožēlojami…

       Cik var saprast, tēvs, kas minēts līdzībā, ir bagāts cilvēks. Jautājums ir- kāpēc viņš pieļauj, ka viņa dēls krīt tik zemu…? Kāpēc viņš nedodas savam dēlam pakaļ, neved pats to mājās? Vai tēvs ir izsvītrojis šo savu nepaklausīgo, necienīgo dēlu no savas dzīves? Nē, ar savu skatienu tēvs visu laiku viņam seko… Tēva sirds lūst aiz sāpēm, redzot, cik nožēlojams kļūst viņa dēls… Tomēr tēvs atļauj notikumiem iet savu gaitu. Jo nav iespējama atgriešanās, ja tā nav piedzimusi paša cilvēka sirdī… Tēvam ir iespēja atvest dēlu mājās, taču tas nedos nekādu risinājumu… Dēlam jānonāk līdz stāvoklim, kad viņš saprot- es vairs te nekā pats nespēju darīt… Es esmu kritis tik zemu, ka zemāk vairs nav kur. Es esmu nodevis savu tēvu. Bet es zinu, ka mans tēvs ir bagāts un žēlsirdīgs. Un vienīgais, uz ko es vēl savā dzīvē varu cerēt, ir mana tēva žēlsirdība… Es vairs neesmu cienīgs pretendēt uz dēla statusu, es tikai ceru, ka mans tēvs man piedos, ka mans tēvs par mani apžēlosies un pieņems mani par kādu no saviem algādžiem. Un viņš, galvu nodūris, pilns vainas apziņas, dodas mājup…

      Mēs lasām, tēvs viņu iztālēm jau redz nākot un skrien tam pretī. Krīt tam ap kaklu un skūpsta… Tā vietā, lai būtu bargs, lai nosodītu, lai kritizētu, kā pienāktos pēc patiesības, pēc likuma burta, pēc tā, ko nepaklausīgais dēls pelnījis…

       Vai var vēl labāk parādīt mūsu Debesu Tēva mīlestību pret mums? Tēvs līdzībā pazudušajam dēlam, kas nu ir atgriezies, ir gatavs dot visdārgāko, kas Viņam ir… Tik tieši tā parāda, cik ļoti Dievs mūs, grēciniekus, mīl… Tik ļoti mīl, ka atdod par mums to, kas Viņam ir dārgākais… Jēzus nāvē mūsu dēļ pie krusta parādās Tēva mīlestība, ar kādu Viņš mūs mīl…

      Jā, mēs visi zināmā mērā esam kā šis nepaklausīgais, jaunākais dēls. Ja apdomājam savu dzīvi, tad katrs sapratīsim, ka nododam sava Tēva mīlestību ik dienas… Ne tikai tad, kad vēl nebijām ticīgi, bet arī tagad. Katru dienu… Un tā ir īpaša žēlastība, ka Dievs mūs ir sargājis un mums nav bijis jānonāk līdz tādam līmenim, līdz kādam nonāk jaunākais dēls šajā līdzībā.

       Bieži ir tā, ka Dievs, lai mūs pasargātu, mums nedod, kā līdzībā tēvs jaunākajam dēlam piekrītošo mantas daļu. Tik dažāda var būt šī manta… Tas ir viss tas, ko no Dieva lūdzam, bet no viņa nesaņemam… Vismaz tūdaļ nesaņemam. Jo Dievs redz, redz daudz labāk par mums, ka vēl neesam gatavi to lietot. Un pasargā mūs no tā, lai mēs neaizietu prom no Viņa. Nav jau tiešā veidā jānokļūst uz viena līmeņa ar cūkām, lai mēs būtu pazuduši. Ir vēl daudz bīstamākas lietas. Vismaz es esmu ne reizi vien redzējis, kā bagātība un pārticība ir aizvedusi daudzus cilvēkus projām no Dieva. Ne jau tāpēc, ka tās pašas par sevi būtu kas slikts, -ja mums ir nauda, mēs ar to varam darīt daudzas svētīgas lietas. Jautājums ir, vai esam izauguši līdz tam, ka spējam tās lietas, ko Dievs mums uzticējis, tā savā dzīvē lietot, ka tās pašas nekļūst par mūsu dievu…? Un ne tikai bagātība, ir ļoti daudz dažādu lietu, kas var mūs aizvest projām no Dieva. Un, ja tā notiek, tad ir vēl daudz sliktāk nekā būt pie vienas siles ar cūkām… Jo tev liekas, ka tu esi liels un varens, ka tu pats esi tas, kas veido savu dzīvi. Bet patiesībā tu ej pretī postam un iznīcībai… Taču, esot kā šim pazudušajam dēlam, ir daudz lielāka iespēja atgriezties, ja vien tu apzinies savu bezspēcību un postu, ka tu pats nekā vairs nespēj… Tad ir tik svarīgi saprast, ka vienīgais, kas tevi var glābt, ir Tēva žēlsirdība un mīlestība…

      Diemžēl, tik daudzi cilvēki šajā pasaulē, nonākuši līdz šādam stāvoklim, nespēj pacelt acis uz debesīm. Nespēj noticēt, ka viņiem ir atgriešanās iespēja, ka viņus gaida mājās. Noticēt, ka Tēvs viņus mīl, neraugoties uz to, ko tie Viņam nodarījuši… Tam labs piemērs ir Jūda un Pēteris. Viņi abi nodeva Jēzu. Abi, tikai katrs savādākā veidā. Abi viņi apzinājās sava nodarījuma smagumu, un abi arī nožēloja to. Un abiem viņiem bija arī iespēja atgriezties. Tikai viens no viņiem šai iespējai noticēja, bet otrs nē…

      Tēvs ir bezgalīgi žēlsirdīgs. Lai mēs kādu mīlētu, tam ir jābūt kādiem priekšnosacījumiem, lai mēs to varētu. Taču Tēva mīlestībai nav nekādu robežu. Tēvs mīl bez nosacījumiem. Un Viņa sirds gavilē par katru grēcinieku, kas atgriežas. Vienalga, cik dziļi viņš būtu savos grēkos grimis… Un šī līdzība par pazudušo dēlu runā uz katru pazudušo, runā uz katru bezcerībā grimušo, uz katru, kam salauzta, satriekta sirds. Tā cauri šīs pasaules dubļiem un tumsai sauc- tevi gaida mājās, tev ir Tēvs, kas tevi nevienu brīdi tavā dzīvē nav pārstājis mīlēt…! Lai cik smagi tu būtu Viņu nodevis, notriecis Viņa dāvāto mantojumu, lai kādos dubļos tu tagad vārtītos… Tevi gaida mājās!

      To ir bezgala svarīgi saprast, domājot par šo līdzību. Bet ir vēl kas, par ko mums jādomā, lasot šo Rakstu vietu. Tas ir jautājums par vecāko dēlu. Tēvs ir piedevis jaunākajam dēlam nodarīto, ir pieņēmis viņu mīlestībā atkal mājās, bet ko par to saka vecākais dēls? Viņš nespēj noslēpt savu sarūgtinājumu par to, ka tēvs priecājas par brāļa atgriešanos. Viņš nevar pieņemt to, ka brālim, kas taču ir, necienīgi dzīvojot, notriecis tēva doto mantojumu, ka viņam par godu tagad tiek rīkotas viesības. Viņam liekas netaisnīgi, ka viņa brālim, kas ir grēcīgi dzīvojis, tagad tiek parādīta lielāka uzmanība kā viņam, kas daudzus gadus uzticīgi tēvam ir kalpojis… Tas ir līdzīgi kā ar vīna kalna strādniekiem Mateja evaņģēlijā, kur tie, kas visu dienu ir strādājuši, saņem tādu pašu algu kā tie, kas lielāko dienas daļu ir nostāvējuši bez darba un strādājuši tikai stundu. Viņi ir neapmierināti par nama tēva rīcību…

       Vai arī mūsos kādreiz neiezogas rūgtums par to, ka Dievs priecājas par katru, kas atgriezies no grēcīga ceļa, bet mūs, kas Viņam varbūt gadiem no sirds kalpojam, šķiet, nemaz neievēro… Kad mums liekas, ka ar savu dzīvi esam Dieva priekšā nesalīdzināmi pārāki, piemēram, par kādu bezpajumtnieku, kas meklē patvērumu, glābiņu pie Tēva…. Tomēr, lasot Evaņģēlijus, mēs redzam, ka Dievs nedala savas dāvanas pēc tādiem principiem, kā to esam pieraduši mēs. Dievs piedod un dala Savas mīlestības dāvanas visiem, nerēķinādams, kurš vairāk un kurš mazāk ir nopelnījis. Jo Viņš atšķirībā no mums mīl visus cilvēkus. Tā rādīdams mums piemēru, rādīdams, kādus Viņš gribētu redzēt visus mūs.

      Mēs visi pašlaik stāvam Kristus ciešanu laikā, gavēņa laikā. Un tik svarīgi ir saprast, ka šis ir laiks, kurā Dievs sagaida, ka mēs ne tikai no kaut kā atteiksimies, atteiksimies no tā, kas kalpina mūsu miesu un garu, bet caur šo laiku vēl ko ļoti svarīgu mācīsimies. Mācīsimies pazemībā noticēt Tēva mīlestībai, mācīsimies paši mīlēt, mācīsimies piedot, mācīsimies parādīt žēlsirdību. Arī visiem tiem, kas to, mūsuprāt, nebūtu pelnījuši. To caur šo līdzību mums visiem vēlas pateikt Kristus. Āmen.