Kandavā 18.01.2012. Atis Freipičs

      Uzsākot ekumēnisko lūgšanu nedēļu par kristiešu vienotību.

      Bet Jēzus tos pasauca un saka tiem: “Jūs zināt, ka tie, ko par tautu valdniekiem tur, tie tās apspiež, un viņu lielie kungi tām dara pāri. Bet tā lai nav jūsu starpā; bet, ja kas no jums grib tapt liels, tas lai ir jūsu sulainis. Un, ja kas starp jums grib būt pirmais, tas lai ir visu kalps. Jo arī Cilvēka Dēls nav nācis, lai Viņam kalpotu, bet lai pats kalpotu un Savu dzīvību atdotu par atpirkšanas maksu par daudziem.”(Mk10:42-45)

       Ar šodienu, 18.janvāri, sākas lūgšanu nedēļa par kristiešu vienotību. Ne tikai Latvijā, bet daudzās valstīs. Tā ir nedēļa, kad kristieši no daudzām konfesijām vienojas kopējās lūgšanās. Par to, lai Kristus Baznīca būtu vienota….

      Vienota Baznīca… Jeb viena Baznīca… ko tad tas īsti nozīmē…? Ko vispār nozīmē vārds jeb jēdziens „Baznīca”?

       Par to daudz raksta viens no pašiem izcilākajiem 20. gadsimta teologiem mācītājs un profesors Edgars Rumba, martīrs jeb asinsliecinieks, kuru četrdesmito gadu sākumā Sibīrijā nogalināja sarkanais terors.

       Viņš raksta, ka pēc Kristus krusta nāves un paaugstināšanas no mazas saujiņas Baznīca izaug par pasauli aptverošu garīgu kustību. Sākot no staltiem dievnamiem, kur pulcējas tūkstoši, līdz pat mazām lauku baznīciņām un visbeidzot pat tur, kur pie Svētajiem Rakstiem lūgšanā vienojas kaut vai 2 vai 3 dievbijīgas sirdis- visur tur atspīd Dieva draudzes un kristīgās baznīcas godība. Visās tādās vietās kļūst saskatāmi dzīvā Dieva darbi. Apslēptais, ticībā tvertais Dievs Baznīcā kļūst redzams, dzirdams un tikpat pieejams tagadnes un visu laikmetu cilvēkiem visās pasaules malās, tāpat, kā Jēzus bija pieejams saviem laikabiedriem Jūdejā un Galilejā.

      Baznīca nav cilvēku, bet Dieva darbs šajā pasaulē. Rumba saka šos brīnišķīgos vārdus: „Baznīca ir dzīvā, neredzamā Dieva skaistākais redzamais darbs, Dieva brīnums pasaulē, Dieva skaistākā mīlestības doma…”

       Bet kāds tam sakars ar Kristiešu vienotību? Apustulis Pāvils vēstulē Romiešiem, rakstu vietā no 12.nodaļas, ko tikko lasījumos dzirdējām, runā par dažādību. Par to, ka Dievs mums ir devis dažādas, atšķirīgas dāvanas. Bet ne tikai dāvanas, arī pašus mūs Dievs ir radījis dažādus. Un tamdēļ ir noticis tas, ka ir izveidojušies dažādi ceļi, pa kuriem cilvēki, kas ir Dievu satikuši, tuvojas Viņam. Ir izveidojušās dažādas konfesijas. Es pieņemu, ka Dievs būtu priecīgs, ja tā nebūtu. Tomēr tā vēl nav sašķeltība. Ir kāds veids, kā mēs varam būt vienoti. Piederīgi pie dzīvās Kristus Baznīcas. Visos laikos ir dzīvojuši cilvēki, kas ir piederējuši pie šīs vienotās Kristus Baznīcas. Kādā veidā? Tādā, ka Kristus mīlestība viņos ir bijusi tik liela, ka tie ir spējuši stāvēt pāri konfesiju robežām. Kas tad ir sašķeltība? Tas ir tad, kad mēs, mīlestības un pazemības trūkuma dēļ kļūstam tik „lieli”, ka vairs nespējam parādīt mīlestību un pieņemt citus, tādus, kas varbūt atšķirīgā veidā tuvojas Dievam, bet tic uz to pašu Trīsvienīgo Dievu… Ja mēs tikai paši sevi uzskatām par vienīgajiem un pareizajiem, tad mēs šķeļam Baznīcu, tad mēs plēšam lielākas naglu rētas Kristus rokās un kājās…

      Iedomāsimies situāciju, ka kādā attālā Latvijas nostūrī vēl būtu kāda maza pilsētiņa, kur neviena konfesija vēl nav uzcēlusi baznīcu, kur nav arī nevienas draudzes. Un te pēkšņi tur ierodas, nu piemēram Katoļi, nodibina draudzi un uzceļ baznīcu… Un vai tad pie mums nebūtu samanāms tāds kā rūgtums…? Kāpēc viņiem tur vajadzēja baznīcu uzcelt… Labāk pēc gadiem 15, kad mums būtu nauda, tad mēs tur ietu un uzceltu mūsu, Luterāņu baznīcu un kalpotu vienīgajā un pareizajā, proti, luteriskajā veidā…. Ja mēs tā domājam,- kā tad īsti ir, vai mēs domājam kristīgi…? Vai, tā domājot, mēs nešķeļam Kristus Baznīcu? Jā, vai drīzāk nevajadzētu šī sarūgtinājuma vietā priecāties, ka Kristus vēsts ir sasniegusi vēl vienu ciemu vai pilsētu…?

       Un tik bieži tas notiek ne tikai starp konfesijām, bet arī to iekšienē. Arī pie mums, luterāņiem, šeit Latvijā mēs to redzam diemžēl tik bieži… Kā mācītāji dalās baltajos un melnajos… Tajos, kas notur dievkalpojumus pēc augstās un greznās liturģijas un tajos, kas kalpo pēc zemās jeb parastās liturģijas… Cilvēki nesaprot, ka vērtīgas var būt abas liturģijas un abu veidu tērpi, ja tas viss tiek lietots no sirds un Dievam par godu… Diemžēl vieni par otriem saka, ka tie ir „vēl ļaunāki par katoļiem” un tie otri pretī viņus saukā par „melnajiem kraukļiem”… Un vai tas ir kristīgi? Un vai šāda attieksme kalpo Kristus Baznīcas celšanai…?

       Ko tad Kristus Pats saka par Savas Baznīcas vienotību? Jāņa evaņģēlija 17.nodaļā mēs par Kristus mācekļiem un arī visiem vēlākajiem Kristus baznīcai piederīgajiem varam izlasīt šādus Viņa Paša vārdus, ko Viņš saka Tēvam:
„ Es nelūdzu, lai Tu viņus paņemtu no pasaules, bet lai Tu viņus pasargātu no ļauna. Viņi nav no pasaules, tāpat kā Es neesmu no pasaules. Svētī tos patiesībā; Tavi vārdi ir patiesība. Tāpat kā Tu Mani esi sūtījis pasaulē, arī Es viņus esmu sūtījis pasaulē. Un viņu labā Es pats svētījos nāvē, lai arī viņi būtu patiesībā svētīti. Bet ne par viņiem vien Es lūdzu, bet arī par tiem, kas caur viņu vārdiem Man ticēs. Lai visi ir viens, itin kā Tu, Tēvs, Manī un Es Tevī, lai arī viņi ir Mūsos, lai pasaule ticētu, ka Tu Mani esi sūtījis. Un to skaidrību, ko Tu Man esi devis, Es esmu devis viņiem, lai viņi ir viens, tāpat kā Mēs esam viens: Es viņos un Tu Manī, ka viņi ir pilnīgi viens, lai pasaule atzīst, ka Tu esi Mani sūtījis un viņus esi mīlējis tāpat, kā Tu Mani esi mīlējis. Tēvs, Es gribu, lai, kur Es esmu, arī tie ir pie Manis, ko Tu Man esi devis, lai viņi redzētu Manu skaidrību, ko Tu Man esi devis, tāpēc ka Tu Mani esi mīlējis, pirms pasaule bija radīta. Taisnais Tēvs! Pasaule Tevi nav atzinusi, bet Es Tevi esmu atzinis, un šie ir atzinuši, ka Tu Mani esi sūtījis. Un Es viņiem esmu darījis zināmu Tavu Vārdu un darīšu To zināmu, lai mīlestība, ar ko Tu Mani esi mīlējis, būtu viņos un arī Es būtu viņos.”(Jņ17:15-26)

      Jā, ir tik svarīgi, ka tāpēc, ka esam atšķirīgi, mēs cits citu neapkarotu, bet gan cienītu, censtos saprast un atbalstīt… Censtos uzlūkot visu šo universālo Kristus Baznīcu ar milzīgu cieņu un pietāti, tāpēc ka tā ir svēta un dievišķa, jo tā ir svētīta ar Kristus asinīm un Svētā Gara dāvanām… Vai, uzsverot tikai savu pareizumu, mēs esam visi kā viens? Nē! Vai uzskatīdami, ka mūsu lūgšanas, kalpošanas veids ir tas pareizākais, mēs augam mīlestībā, vai Kristus mīlestība tad var ienākt mūsos, kā Viņš Pats to tik ļoti Tēvam lūdz? Diez vai…

       Jā, bet kā tad mēs varam pārvarēt pretrunas un apvainojumus, kas tik bieži mūs šķir? Kā piekāpties, kā noliekties…? Īpaši tad, ja zinām ka mūsu pusē ir taisnība…?
Tādā gadījumā ir tik svarīgi atcerēties, ka ir kāda milzīgi liela lieta šajā pasaulē, pie kuras mēs esam piederīgi un kuras dēļ ir vērts paciest visu. Kuras dēļ ir vērts paciest, ja kāds Tev uzkāpj uz kājas… Ja kāds tevi apvaino. Šī lielā lieta ir Kristus Baznīca. Ir tik daudz spēku šajā pasaulē, kas vēlas no ārpuses šo mūsu kopējo lietu nomelnot… Un ir tik svarīgi, ka mēs no iekšienes esam gatavi pielikt visas pūles, lai Kristus Baznīca spīd šajā pasaulē, lai vismaz mēs paši to nenomelnotu bet celtu godā…

      Jā, lai to spētu, ir vajadzīga liela pazemība un mīlestība. Kristus šīsdienas evaņģēlijā saka: „Ja kāds starp jums grib būt pirmais, tas lai ir visu kalps”. Un Viņš par piemēru rāda Sevi: „Jo arī Cilvēka Dēls nav nācis, lai Viņam kalpotu, bet lai pats kalpotu un Savu dzīvību atdotu par atpirkšanas maksu par daudziem.”

      Ir tik svarīgi visā mūsu ticības ceļā tiekties pēc pazemības. Lai to spētu, galvenais ir nenolaist skatienu no Kristus. Tāpēc, ka Viņš dod spēku. Viņa mīlestībā un pazemībā mēs varam smelties spēku visās dzīves situācijās, lai kur mēs nonāktu. Spēku pieņemt, atbalstīt, parādīt pazemību un pats galvenais – mīlēt. Lai Dievs mums dod gudras, mīlošas sirdis, ka arī mēs katrs varam būt šīs vienotās Kristus Baznīcas daļa. Āmen.