Kandavā, 21.11.2010. Mūžības svētdienā. Atis Freipičs.

Mk.13:24-36

       Šodien mēs atzīmējam Mūžības svētdienu jeb, kā to cilvēki ir vēl raduši saukt- mirušo piemiņas dienu. Dienu, kurā mēs tā īpaši pieminam savus mirušos, savus mīļos… Dienu, ar kuru noslēdzas Baznīcas gads…

       Un es domāju, ka tas ir ļoti labi, ka mums ir šāda diena, kad mēs varam tādā īpašā lūgšanā Dieva priekšā pieminēt sev tuvus un dārgus cilvēkus… Tomēr ir ļoti svarīgi atcerēties, ka Mūžības svētdiena sevī ietver ko daudz vairāk kā mirušo pieminēšana… Un, lasot šīsdienas evaņģēliju, mēs skaidri varam saprast, ka Mūžības svētdiena, pirmkārt, ir domāta priekš mums katra personīgi…

      Rakstu vieta, ko tikko lasījām, un ne tikai tā, bet visa Marka evaņģēlija 13.nodaļa, runā par pasaules galu… Tāda drūma tēma… Tēma, ar ko ir spekulējušas tūkstošiem sektu, reliģisku kustību šajā pasaulē. Atcerēsimies, tad, kad bija gadsimtu mija- pirms divtūkstošā gada, arī Latvijā netrūka ļautiņu, kas gaidīja pasaules galu. Bija kāda sekta, kas, garos, baltos tērpos saģērbušies, pašā Rīgas centrā, Brīvības ielas malā, iepretim pareizticīgo katedrālei jau mēnesi pirms Jaungada toreiz, demonstratīvi atlikušās dienas skaitīdami, gaidīja pasaules galu. Laikam domādami, ka viņi, tāpat kā pravietis Ēlija, tiks parauti debesīs… Un šie cilvēki droši vien patiešām tam arī ticēja… Tomēr ar 2000. gada 1.janvāri sekoja izgāšanās- nācās pazust no tās vietas, gaisā neparautiem… Iet mājās un skaitļot citus datumus…

      Ja palasām Marka evaņģēlija 13. nodaļu no paša sākuma, tad redzam, ka Kristus runā par pasaules galu jeb nopostīšanu 2 līmeņos. Vispirms par Jeruzālemes Tempļa nopostīšanu, uz ko mācekļiem nav jāgaida ilgi, jo tā notiek pēc nepilniem 40 gadiem un kas nekristīgajiem jūdiem ir bezmaz kā pasaules gals, jo tiek nopostīts pats svarīgākais atribūts viņu ticības dzīvē. Jo Templis bija vienīgā vieta, kur viņi varēja upurēt Dievam, lai izpirktu savus grēkus. Un, otrkārt, Kristus runā par pēdējiem laikiem, jeb Savu otrreizējo atnākšanu… Šo otrreizējo atnākšanu mācekļi gaidīja jau drīz. Drīz pēc tam, kad Mūsu kungs tika uzņemts debesīs… Taču, kā redzam, šis pasaules gals nav noticis vēl līdz šai dienai.

      Kristus runā par zīmēm, ārēji redzamām zīmēm, kas sagaidāmas pirms Viņa otrreizējās atnākšanas jeb pasaules gala. Citos evaņģēlijos par šo laiku zīmēm viņš piemin arī, ka būs daudzas zemestrīces. Šeit, Marka evaņģēlijā, Jēzus saka, ka saule aptumšosies un nedos savu spīdumu un zvaigznes kritīs no debesīm, un debesu stiprumi sakustēsies. Ja tā padomājam, tiešām, mūsdienās aizvien vairāk var redzēt daudzas no šīm zīmēm. Aizvien vairāk tiek novērotas zemestrīces, cunami, saules aptumsumi… Un vēl kāda lieta ir saprotama ar šiem Jēzus vārdiem. Viņš te runā, ka debesu stiprumi sakustēsies. To varam uztvert arī simboliski. Iedomāsimies zvaigznes debesīs. Sauli un Mēnesi debesīs. Tās ir nemainīgas lietas. Lai kas uz zemes notiktu, Saule un Mēness, un arī zvaigznes ir tādi kā mūžīgi orientieri, tādas kā mūžīgas vērtības, kas nekad, nekad nemainās. Tāpat ir kādas Dieva iedibinātas un noliktas vērtības jeb kārtība, pēc kādas cilvēkiem ir jādzīvo šajā pasaulē. Un tajā, ka cilvēki tagad paši ir nolēmuši šīs vērtības, šo Dieva nolikto kārtību mainīt pēc sava prāta, arī var saskatīt šo pēdējo laiku zīmes… Tādēļ ir tik svarīgi būt nomodā… Jo Kristus atkalatnākšana un pasaules gals var būt tuvu… Tomēr, kā Kristus saka, neviens nevar pateikt laiku, kad tas būs, Jēzus saka, ka to nezina pat eņģeļi debesīs, pat ne Viņš pats… Tikai Tēvs… Vai tas būs mūsu, mūsu bērnu vai mazbērnu dzīves laikā……to mēs nezinām.

      Taču šajai Rakstu vietai par pasaules galu ir arī kāds trešais līmenis. Tas, kuru mēs jebkurā laikā varam attiecināt katrs personīgi uz sevi. Tas, par kuru šodien, Mūžības svētdienas kontekstā, mums ir īpaši svarīgi domāt. Un ne tikai šodien,- par to ir svarīgi nekad neaizmirst… Tas ir mūsu pasaules gals, kas reiz notiks pie mums katra personīgi. Pilnīgi garantēts pie mums katra. Pie katra, kas reiz piedzimstam šajā pasaulē… Ir lietas, kas ar mums mūsu dzīvē var notikt vai nenotikt… Ir lietas, no kurām mēs varam izvairīties, taču ne no tā… Un mēs nekad nevaram zināt, kad tas mums pienāks… Tas nav jāuztver ar traģismu, tas ir pilnīgi normāli, ka mums katram reiz šī pasaule būs jāatstāj. Galvenais ir sadzirdēt un nopietni ņemt vērā Jēzus vārdus, Jēzus pamudinājumu, ko Viņš saka ne tikai šeit, šajā Rakstu vietā, bet tik ļoti daudzās vietās evaņģēlijos, proti- esiet nomodā. Un šie vārdi ļoti nopietni attiecas uz mums visiem. Jo vai nav tā, ka mēs tik daudzas lietas savā dzīvē atliekam? …Šodien man nav laika lūgšanai, man taču ir tik daudz darāmā, tikšu galā ar darbiem, tad gan lūgšos. …Šodien man vēl nav laika lasīt Bībeli, tikšu galā ar savām lietām, tad gan… Domāju, mēs katrs zinām, kā tas ir… Tomēr ir svarīgi katru dienu nodzīvot tā, ka tā varētu būt pēdējā… Dzīvot katru dienu ar prieku, tomēr neaizmirstot, ka ir lietas, kas priekš mums ir ļoti nopietnas, neatliekamas, svarīgas. Katru dienu būt garīgā nomodā. Ik brīdi atceroties, ka mūsu dzīves laiks nepieder mums pašiem, bet gan Dievam… Un ka mēs paši savai dzīvei nevaram pielikt ne minūti…

       Visbeidzot, Mūžības svētdienas kontekstā domājot, ir svarīgi atcerēties, ka mēs nezinām arī, cik daudz žēlastības laika ir atvēlēts mūsu mīļajiem. Mēs nezinām, kurā stundā nama kungs nāks pie katra no viņiem, ka mēs nepaliekam viņiem kādu piedošanu parādā, ka mēs nepaliekam kādas lietas neizrunājuši, kādus mīļus vārdus neizteikuši… Ka nav reiz pie kapa jāstāv un ar asarām, sirdssāpēm jādomā, ka es taču būtu varējis to visu, bet man bija tik daudz kā cita ko darīt, visur kur skriet, ka es taču būtu varējis neatlikt… Tik bieži taču tā notiek, vai ne? Kad saprotam, ka nu ir par vēlu…

      Jēzus ar šiem vārdiem nopietni brīdina- izmantojiet laiku… Dzenoties pēc mazsvarīgām lietām, nepazaudējiet būtiskākās, nepazaudējiet mūžīgās. Kas tad ir mūžīgās un nezūdošās lietas? …Tās ir mūsu attiecības ar Dievu un caur šīm attiecībām, Dieva svētītas, mīlestības pilnas attiecības ar mūsu mīļajiem…

       Svētajos Rakstos var atrast ļoti daudz skaistas simbolikas. Piemēram, Vecajā Derībā šķērsot Jordānas upi nozīmē nomirt… Un ir taču tā, ka katram no mums reiz nāksies to darīt… Un vienīgā lieta, ko mēs tad tur pāri katrs savai Jordānai varēsim paņemt, ir šīs attiecības. Neko citu, jo kaili mēs šajā pasaulē ienākam un kaili no tās arī izejam… Tādēļ Dievs caur Mūžības svētdienu mums katram atgādina- esi nomodā, ka vari tur pāri nonākt nevis kā tukšinieks, bet gan bagāts. Bagāts ar īstajām mantām, ko kodes un rūsa neēd un zagļi nevar nozagt. Lai Jēzum nav jāsaka- ej nost no Manis, Es tevi nepazīstu… Lai Tas Kungs mums dod sirds gudrību, ka katru dienu, ko Viņš mums atvēl, nodzīvojam patiesi Viņam par godu un mums un mūsu mīļajiem par svētību! Āmen.