Kandavā, 30. 10.10. Reformācijas svētkos. Atis Freipičs
Kad jūdu Lieldienas bija tuvu, Jēzus aizgāja uz Jeruzālemi. Tur Viņš atrada templī vēršu, aitu un baložu pārdevējus un naudas mijējus sēžam. Un, iztaisījis pātagu no auklām, Viņš visus izdzina no tempļa, aitas un vēršus, un izkaisīja mijējiem naudu, un apgāza galdus. Un baložu pārdevējiem sacīja: Nesiet to projām! Nepadarait Mana Tēva namu par tirgus namu! Tad Viņa mācekļi pieminēja, ka ir rakstīts: Dedzība tava nama dēļ mani aprij. Bet Jūdi uzstājās un sacīja: Kādu zīmi Tu mums rādīsi, ka Tu to drīksti darīt? Jēzus atbildēja: Noplēsiet šo templi, un Es to trijās dienās atkal uzcelšu. Tad jūdi sacīja: Četrdesmit sešus gadus šis templis ir taisīts, un Tu to gribi uzcelt trijās dienās? Bet Viņš runāja par Savas miesas templi. Kad nu Viņš bija uzcēlies no miroņiem, Viņa mācekļi atcerējās, ka Viņš to bija sacījis, un sāka ticēt rakstiem un vārdiem, ko Jēzus bija runājis.(Jņ2:14-22)
Jēzus templī ar pātagu… Kad lasām šo Rakstu vietu, tā šokē… Vai tad mēs neesam pieraduši redzēt Jēzu lēnprātīgu, tādu, kas tikai tādā milzīgā pazemībā kalpo, dziedina, stiprina, ar visu savu dzīvi rāda, ka ir kā zemākais starp visiem…? Nu tiešām – visu savā dzīvē Viņš dara tādā milzīgā lēnprātībā un pazemībā – sākot ar ienākšanu šajā pasaulē un beidzot ar savu krusta nāvi…
Tomēr šeit mēs redzam Jēzu pavisam citādāku. Šeit redzam, ka viņš iedegas dusmās… Vai mēs varam iztēloties Jēzu ar pātagu rokās…? Vai varam iztēloties Viņu apgāžam šo naudas mijēju galdus, izsvaidot viņu naudu…? Pirmajā brīdī liekas – nu tāds demolētājs, kas nāk un visu sagāž, izjauc cilvēku labi un centīgi veidoto kārtību, liek visam brukt…
Jā , tāds patiesībā ir Jēzus, ne jau jaucējs un demolētājs, tomēr, kā redzam, vajadzības gadījumā gatavs arī šādā veidā ar Savu rīcību iestāties un degt par Sava Tēva namu…Un, ja uzmanīgi lasām Evaņģēlijus, tad pamanām, ka visa Jēzus dzīve ir kā tāds nemitīgs protests pret pastāvošo kārtību templī…
Ja izdarām tādu nelielu atkāpi – kas tad īsti bija templis izredzētajai tautai? Templis bija kā visas dzīves pamats, balsts. Templis bija vienīgā vieta, kur Izraēla tauta varēja nākt un pienest upurus par saviem grēkiem. Visi pārējie dievnami bija tikai Sinagogas – tur varēja notikt (mūsdienu izpratnē) tikai tādi kā „vārda dievkalpojumi”. Templis bija liels un varens, un izredzētajai tautai tas bija kā visas tautas vienīgais drošības un stabilitātes pamats un garants.
Mateja, Lūkas un Marka evaņģēlijos mēs varam atrast Rakstu vietas, kur mācekļi ar milzīgu bijību uzlūko un rāda Jēzum tempļa celtnes… Uz ko Kristus pravieto, ka tur akmens uz akmens nepaliks, kas netaptu nopostīts…
Soli pa solim savas redzamās darbības laikā Jēzus Pats kļūst par templi… Šajā mūsu šīsdienas Rakstu vietā Viņš saka:,, Noplēsiet šo templi, un Es to trijās dienās atkal uzcelšu.” Tā pravietodams par Savu Krusta nāvi un augšāmcelšanos…
Jēzus nāves brīdī mēs lasām, ka priekškars, kas aizsedza tempļa vissvētāko vietu, ar troksni pārplīst… Ar to visiem pasaules cilvēkiem visos laikos un visās vietās Dievs parāda, ka nu katram ir atļauts ieiet vissvētākajā vietā… Šī vissvētākā vieta ir Jēzus sirds… Jēzus nu ir mūsu templis… Un mēs katrs varam atbildēt Viņa aicinājumam, tur ieiet un tur dzīvot…
Vai tādēļ mums nevajag dievnamus… Altārus…?
Kāds no baznīctēviem, svētais Antonijs, kādreiz par šo tēmu ir teicis:„ Mēs lepni sakām, ka mums no tā neko nevajag, ka Dievs ir visur. Un tā ir taisnība – Dievs ir visur, tikai diemžēl mēs visur nespējam būt ar Viņu… ”
Mums vajag dievnamus, mums vajag altārus, tikai ir ļoti svarīgi atcerēties, ka mums tie ir tikai un vienīgi tāpēc, lai mēs tajos būtu ar Dievu… Ar Dievu!
…Vienmēr, visos laikos, ir bijuši cilvēki, un tik bieži arī ļoti apzinīgi un ticīgi cilvēki, kuri sākumā, labu mērķu vadīti, paši to sākumā nemaz neapzinoties, soli pa solim ir pārvērtuši Baznīcu, kā Kristus šajā paša gadījumā, tikai citā evaņģēlijā saka – par laupītāju bedri…
Un, kad tā notiek, ir jānāk reformācijai… Un to uzsāk Jēzus, toreiz ar pātagu izdzenādams, naudu izsvaidīdams… To turpina Dievs, pēc nepilniem 40 gadiem nojaukdams templi līdz pamatiem… To Dievs dara arī pēc pusotrtūkstoš gadiem caur Mārtiņu Luteru… Jo Kristus saka:,, Mana Tēva namam ir jābūt lūgšanu namam.”
To ir tik svarīgi atcerēties mums visiem – visos laikos un visās vietās šajā pasaulē… Un vispirms jau mums katram pie sevis… Kāds es esmu? Kāds ir mans Svētā Gara templis? Kas tajā notiek? Vai tur ir lūgšana, vai tur ir sirsnīga mīlestība uz Jēzu? Vai tur ir tikai tāda nemitīga tirgošanās ar Dievu…? Tirgošanās par visu to, ko mums no Viņa vajag…? Tik daudz to pašlaik redzam arī mūsu Baznīcā… Pie vienkāršiem baznīcēniem un īpaši šajā laikā pat pie daudziem mācītājiem- Dieva kalpiem, pat viņu vidū. Kad nemitīgi kliedzam:,, Mēs kalpojam, bet mums par to negrib maksāt!” Mēs tirgojamies savā starpā un mēģinām to darīt arī ar Dievu…! Tā vietā, lai pazemīgi paļautos, uzticētos Viņa žēlastībai un mīlestībai… Uzticētos Viņa apsolījumiem…
Jā, kāds ir mūsu katra Svētā Gara Templis…? Šādu jautājumu mums katram ik brīdi uzdod Dievs. Vai esam gatavi ieklausīties un, Dievu lūdzot, mainīt lietas, kas mūsos kļūst sastāvējušās, sapuvušas? Vai dzīvojam savos tempļos, nekā nemainot…? Ir tik svarīgi šīs lietas katru dienu nopietni pārdomāt… Lai mēs nenonāktu situācijā, kad Jēzum, Dievam pie mums jānāk ar pātagu… Un tad izmisumā jāsauc uz Dievu: ,,Mans Dievs, par ko man tas??!!”
– Labā ziņa ir tā, ka mūsu Dievs ir žēlīgs. Jēzus sirds ir pilna līdzcietības un žēlsirdības…
Viņš negrib nākt ar pātagu… Gluži otrādi, Viņš saka:„ Nāciet šurp pie Manis visi, kas esat bēdīgi un grūtsirdīgi. Es jūs gribu atvieglināt…”
Tas ir vienīgais un īstais ceļš, kuru mums katram iet… Un reformācija mūsu sirdīs būs vienmēr tad, kad no jauna tiešām no sirds izšķirsimies par šo soli… Lai Dievs mums dod gudras sirdis to saprast! Āmen.